“My job is to not be easy on people. My job is to make them better.” /Steve Jobs/

Miris pasaulē viens no brīvajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem Stīvs Džobs.

Stīvs Džobss – biogrāfiska uzziņa:
1976. gadā Džobss 21 gada vecumā nodibināja uzņēmumu Apple Computer kopā ar savu tolaik 26 gadus veco draugu Stīvu Vozniaku. Kopš tā laika kompānija kļuvusi par vienu no vērtīgākajām pasaulē.
Pirmie Apple produkti bija Apple datori, kam sekoja Macintosh datori, kas 1980. gados ieguva lielu popularitāti.
1985. gadā pēc iekšējām nesaskaņām uzņēmumā Džobss pameta Apple un nodibināja uzņēmumu NeXT, kas specializējās darbstaciju izstrādē uzņēmumiem. 1986. gadā viņš nodibināja animācijas filmu studiju Pixar.
Džobsa prombūtnes laikā Apple piedzīvoja piedzīvoja lejupslīdi attīstībā, taču 1996. gadā tika panākts izlīgums, un Apple par 429 miljoniem dolāru iegādājās NexT, savukārt Džobss atgriezās uzņēmuma vadībā.
Viņš radījis tādus visā pasaulē populārus produktus kā mūzikas atskaņotājus iPod, viedtelefonus iPhone un planšetdatorus iPad.
ASV prezidents Baraks Obama trešdien cildināja Džobsu kā vienu no Amerikas “diženākajiem izgudrotājiem”.
“Viņš pārveidoja mūsu dzīves, pilnīgi izmainīja priekšstatu par veselām nozarēm un paveica vienu no retākajiem varoņdarbiem cilvēces vēsturē – viņš izmanīja veidu, kādā katrs no mums redz pasauli,” norāda Obama.
Savukārt ASV tehnoloģiju giganta Microsoft dibinātājs Bils Geitss uzskata, ka Džobsa ietekme būs jūtama vēl daudzu paaudžu garumā. “Pasaulē reti notiek tā, ka kādam ir tik milzīga ietekme, kāda bijusi Stīvam, un tās sekas būs jūtamas vēl daudzas paaudzes,” uzskata Geitss. / http://www.diena.lv /
____________________________________________________________

Paldies par visu, ko viņš radīja arī priekš manis- Apple! Var pat sacīt, ka viņš daudzos izveidojis ne tikai tehnoloģijas, bet kultu, kas līdzinās reliģijai.
Tomēr viņa radītie priekšmeti un to lietošanas filozofija man palīdz sazināties ar pasauli un sekmīgi strādāt jau 7 gadus, kopš aizgāju no PC un nepazīstu nekādus datorvīrusus ne IPhonā, ne vairākos datoros savās mājās. Tas man palīdz arī foto jomā brīvi strādāt ar bilžu programmām.

Kāds tam sakars ar brīvticību un šo lapu? – http://www.ticu.lv – Stīvs Džobs ir viens no tiem, kurš mani iedvesmojis pavisam citādāk domāt un rīkoties reliģijas jomā:
* bez lieka iepakojuma;
* ar minimālismu jebkurās darbībās;
* ar lakonismu un tiešamību saziņā.

Protams, ka arī bez vīrusiem, t.i. lieku cilvēku vai reliģisku organizāciju pēdu nospiedumiem mūsu dvēselē.

Foto no http://www.macpasaule.lv

Kādus gadus iepriekš bija fotoizstāde manis izveidotajā izstāžu zālē Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas tornī. Pa šiem gadiem esmu palicis prasīgāks pret sevi foto filozofijā un izpildījumā un izvairījies no jebkādām izstādēm. Bez tam, klātienes sabiedrībā un virtuālajā vidē “eksponējos” pašpietiekami daudz – kristības, kāzas, bēres, sarunas… vai vakaros, apsēžoties pie bilžu apstrādēs, nemitīgi fonā draugiem.lv atvērums… Sabiedrības jau man vienmēr ir pieticis. Pietrūkusi drīzāk radoša vienatne vai sakarīgas divata sarunas par būtisko.

Jāsaka, ka liela daļa manu fotoreportāžu nebūtu tapušas bez manas sievas Gunas un bērnu Toma, Annas Lauras un Natālijas darba. Pateicoties viņiem, jūs varat skatīties kāzu, kristību bildes www.draugiem.lv un www.ticu.lv , kurās esmu redzams arī es. Pa šiem gadiem fotografēšana no vaļasprieka ir kļuvusi par ģimenes uzņēmumu – par vienu no maniem profesionālajiem darbiem.

Starp citu, Limbažu pusē strādāja leģendārais pareģis un fotogrāfs Eižens Finks, sievietes skaistuma apgleznotājs Boriss Bērziņš u.c., kas mani iedevesmojuši būt PAŠAM. Es zinu, ka daudziem cilvēkiem neesmu pieņemams savu uzskatu un darbības dēļ. Tomēr – vai tas kādu sajūsmina, vai sāpina, mani tas nesatrauc. Es turpināšu darīt to, uz ko esmu aicināts, aizpildīdams šajā pasaulē to telpu un laiku, kas tieši man atvēlēti.

Paldies manai ģimenei, kristību un laulību dalībniekiem, modelēm un modeļiem un it visiem, kas ar mani sadarbojušies kaut jel kādās radošajās izpausmēs, ieskaitot foto jomu! Radošas sarunas! Arī bez vārdiem…

Tādēļ, ja vēl kādās citās vietās būs interese par fotoizstādi un sarunu par manu pasaules uzskatu, tad apdomāšu par šādu iespēju.
Tomēr šopavasar piekritu Vidzemes bibliotēku piedāvājumam – parādīt kādas savas bildes izdrukātā formātā.

Izstāžu vietas un laiki:
Limbažu bibliotēkā 1.05. – 1.06. 2011.
Umurgas Tautas namā 9.06. – 9.07.2011

Paldies Latvijas kultūras un izglītības iestādēm par iespēju sadarboties!
e-pasts: valters.koralis@gmail.com, t. 29107312

Klikšķini un skaties attēlus no izstādes atklāšanas Limbažos!

Netālu no manas mājas ik gadus purvā apmetas dzērves. Viņas dodas meklēt broakstis un vakariņas tīrumos. Ir tik jauki no rītiem pamosties ar skaistiem “krū, krū!” un šīs pašas balsis dzirdēt arī saulrietos. Dabas liturģija ir daudz skaistāka par to, ko cilvēki radījuši savās baznīcās. Un tā priekš manis ir pietiekami spēcīga, lai es paliktu dzīvot un stradāt tieši Latvijā.

“Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komiteja akceptēja līdzfinansējumu piešķiršanu 2315 latu apmērā, lai Lielajā piektdienā, 22.aprīlī, vairāku konfesiju kristieši no daudzām Rīgas draudzēm varētu doties Ekumeniskā Krusta ceļa gājienā, kas plkst.12.00 sāksies no Sv.Jēkaba katedrāles.

Gājienā plānotas 14 apstāšanās stacijas dažādās Vecrīgas vietās, kur paredzēti dažādi veidoti uzvedumi, kas atainos Jēzus Kristus dzīves pēdējo brīžus. Uzvedumu sagatavošanā ir iesaistīti profesionāli aktieri. Gājiena laikā tiks dziedāti arī pazīstami ciešanu laika dziedājumi.

Krusta ceļš (Via Crucis) ir viena no populārākajām ticīgās tautas tradīcijām Romas katoļu baznīcā, kas mūsdienās guvusi lielu ievērību un atsaucību arī citās konfesijās. Pasākums ir ne tikai Jēzus dzīves pēdējo notikumu piemiņa, bet arī gājiens, kurā ticīgie lūdz par savu tautu un valsti.

Līdzekļi Krusta ceļa līdzfinansējumam tiks ņemti no Izglītības, kultūras un sporta departamenta budžeta apakšprogrammas “Finanšu līdzekļu rezerves sporta un kultūras pasākumu atbalstam”. / no http://www.riga24.lv/zinas/46/72007 /
_____________________________________________________

Attēlā: Klusā nedēļa Ķelderlejā Valmierā 2011. gadā. Gauja pārplūdusi. Pa šo ceļu veda nošaut un apbedīt ebrejus, kuri ar saviem reliģiskajiem ieskatiem un aktivitāti II Pasaules kara sabiedrības ideoloģijai un ekonomikai izrādījās lieki.

Latvija 2011. gada sākumā ir nopietnas taupīšanas režīma priekšā. Vecākiem draud samazināt pabalstus, pensionāriem pensijas, studentiem- stipendijas, pašvaldībās cilvēkiem ir lieli parādi par apkuri utt. Nav neviena ziņu raidījuma, kur nebūtu runas par līdzekļu konsolidāciju jeb apcirpšanu. Šādu samazinājumu piedzīvo arī pašvaldību sporta un kultūras nozares. Cilvēki ar labu humanitārā cikla izglītību un pat zinātniskiem grādiem ir spiesti strādāt ārzemēs mazkvalificētu darbu tikai tādēļ vien, ka Latvijā nespējam vai negribam veidot sabalansētu budžetu. Tomēr visiem ir skaidrs, ka budžets veidojas no atbilstošas filozofijas par labu tam vai citam novirzienam.

2011. gada Klusajā nedēļā, atverot neta lapasupes, pamanīju tik tiko pamanāmu virsrakstu ar atbilstošu loģiku un pamatojumu Rīgas domē. Prakse rāda, ka daudzas lietas, kas sākumā notiek Latvijas lielākajā pašvaldībā, vēlāk par normu tiek pieņemtas citās Latvijas lielākās vai mazākās pašvaldībās. Viss aizsākums radies no t.s. “Lūgšanu brokastīm”, kas kā tradīcija ieviesusies no tālās un bagātās ASV. Tam visam līdztekus arī Tēvu diena kā militārisma atcere un vēl vairākas kosmopolītiskas un ideoloģiskas subkultūras norises.

Bet tagad tieši par augšminēto rakstu. Kaut arī Krusta ceļš, līdzīgi citiem kolektīviem notikumiem, ir jauks cilvēku socializēšanās pasākums, domāju, ka šāda dotācija ir nepamatota un nevajadzīga no vairākiem viedokļiem. Mēģināšu savu domu izteikt skaidrāk un plānveidīgāk.

Pirmkārt, klaji dotējot jebkādu reliģisku ceremoniju, vienalga kristīgo Krusta ceļu vai pagānisko Bluķa velšanu, tiek klaji ignorēta LR Satversme par valsts un baznīcas (reliģisko organizāciju) šķirtību.

Otrkārt, dotējot vienu vai otru reliģisku kustību vai to apvienību, tiek degradēts reliģiskais tirgus. Es saprotu, ka daudziem nepatiks šis vārdu savienojums “reliģiskais tirgus”, bet tāds tas diemžēl ir sabiedriskajā formācijā ķapitālisms” un konkrētajā zemē, kur dzīvojam un cilvēkiem ir ļoti dažāda reliģiskā identitāte un prakse. dotējot vienu novirzienu, pabērna lomā paliek citi. Ja nolemj dotēt un reklamēt Latvijā lielāko reliģisko novirzienu, tad tas nebūt nepierāda šāda virziena patiesīgumu. Savukārt, ja izlemtu dotēt kādu nelielu reliģisko kopienu, arī tiktu mākslīgi ietekmēts balanss, process, kas ir vienīgi indivīdu un sociālo procesu ziņā.

Treškārt, dotējot šo vai citu reliģisku aktu, pašvaldība reliģiski jūtīgiem cilvēkiem rada ilūziju, ka šāda vai cita “Sūnu Ciema Laimes Lāča” filozofija un teoloģija sniedz atbildes uz cilvēciskām alkām izejai no krīzes. Krīzi risina ar pavisam citām sociālekonomiskajām metodēm. Pie kam, atceroties un dziļi cienot jebkuru indivīdu ar jebkuru reliģisku praksi, kas neekspluatē sabiedrības kopējo labumu. Drīzāk palīdz to pavairot paši brīvprātīgi ziedojoties.

Ceturtkārt, lai arī krusta nešana izskatās dotācija kristietībai no valsts puses, drīzāk jārunā par diametrāli pretēju pēc-dotāciju ar negatīvu saldo tieši kristietībai kā tādai. Ekspuatējot kristietības centrālo simbolu – krustu, tieši Krusta karos vai kolektīvās ugunsmoceķļu orģijās, sadedzinot raganas un ķecerus, vai pat holokaustā, kritietība ir grimusi savās dziļākajās bedrēs, vēlākos gadsimtos neskaitāmas reizes atvainodamās par šīm tumšajām savas vestures lapaspusēm. Tādēļ ļoti nopietni apsverams būtu šāds solis no kristīgo institucionālo baznīcu ideoloģiskā viedokļa.

Piektkārt, ne visiem kristiešu novirzieniem tieši Krusta ceļš ar 14 stacijām un grezni tērptu garīdzniecības manifestāciju liksies pieņemams kā atzīstamākā lūgšanu metode. Tādēļ teoloģiski un sociālaktropoloģiski tas izsauks drīzāk vairāk diskusiju, nekā vienprātību šādos teatralizētos ielu pasākumos. Kuluāros izskanējušie argumenti, ka šajos pasākumos piedalās daudz cilvēku, nebūt neatspoguļo tās daudzās reliģiskās prakses, ko pielieto vēl citas kristīgās denominācijas Latvijas sabiedrībā. Bet netiek dotētas! Līdz ar to šāds vienpusējs reliģisks pasākums sniedz tikai kāds noteiktas krietiešu grupas reklāmu TV, internetā un citur. Reklāmu par pašvaldības naudu.

Bet kāds jautās, ko tad īsti darīt? Kā šo jautājumu atrisināt pozitīvi un izvairīties no reliģiska rakstura ķīviņiem, kas vēlāk izrādās ir pavisam ekonomiskas dabas? Atbilde būtu pavisam vienkārša.- Latvijas turpmākajām valdībām un pašvaldībām jārūpējas, lai par reliģisko darbību maksātu paši to dalībnieki. Ar privātās iniciatīvas- sponsoru, fondu atbalstu, stiimilējot atbilstošas nodokļu atlaides un tamlīdzīgi. Līdzīgi būtu jāpārskata visi esošie likumi, kas paredz jebkādu dotēšanu reliģiskām organizācijām. Tikai un vienīgi tad beigsies publiskas grāmatu dedzināšana reliģisku līderu vadībā, bluķa velšanas un Krusta nešanas par citu iedzīvotāju naudu. Un pats galvenais- ķīviņi satarp vieniem vai otriem reliģiskiem grupējumiem- pagāniem un kristiešiem. Un pavisam tuvākā nākotnē, acīmredzot vēl citiem, kas it strauji var ienākt Latvijā un sava skaitliskā sastāva dēļ un labi nokārtotā lobismā pieprasīt dotācijas savām kulta celtnēm, rituāliem vai vienkārši tāpat, prieka pēc.

Domāju, ka būs daži kristieši emocionāli argumentēs, apgalvodami, ka no šādiem pasākumiem sabiedrībai nāks svētība kā no pārpilnības raga. Svētība no šādiem Krusta nešanas pasākumiem? Tad jau ikgadējos Aglonas saietos pasākumos sen visu morāli ētiski mūsu valstī būtu sakārtojuši. Tad jau pēc Rīgas Doma ekumēniskajiem dievkalpojumiem mūsu valstī vismaz pāris mēnešus nebūtu neviena korupcijas skandāla. Bet nekā!

Vajadzētu drīzāk aizbraukt tepat uz netālo Igauniju paskatīties, AR KĀDĀM īsti metodēm sabiedrība tiek uz priekšu gandrīz visos grūtajos jautājumo. Pie kam, bez šādām “Laimes Lāča” metodēm. Igaunija neizceļas ar ārēji teatrālām reliģiskām darbībām. Ar ziemēļniecisku pašcieņu raugās savas tautas nākotnē un lietas tomēr lēnām risinās par labu tieši tās tautai.

Ja kādam šajā rakstā liekās par maz teoloģijas, varētu aizdomāties, ko par šādu problemātiku teiktu izcilais vācu teologs, disidents un moceklis Dītrihs Bonhēfers (1906 – 1945) vai Latvijā no pagodinājumiem ateicies profesors Roberts Feldmanis (1872- 2002), kurus arvien biežāk pieņemts citēt kristīgajā periodikā sev izdevīgā gaismā.

Jo mazāk reliģisko tingeltangeļu, jo valstis attīstās stabilāk. Piemēri? Somija, Igaunija/ Iepretī- Latīņameika, Grieķija, Portugāle… Šo paradoksu senāk dzirdēju kādā socioloģiska rakstura konferencē. Nu beidzot pārliecinos, ka tā tiešām ir taisnība. Jā, arī Latvijā!

Aiz mana viedokļa nestāv neviens fonds, ne arī kāds konkrēts politiķis vai uzņēmējs. Šīs patiešām ir manas domas, kas radušās manī pašā un paša vārdiem izteiktas. Mani Brīvticības centieni, kas pausti www.ticu.lv arvien būs veltīti tam, lai reliģija būtu katra cilvēka personiski izvēlēts (un apmaksāts) ceļš, nevis visas sabiedrības pienākums atbalstīt nelielu sauju cilvēku, kas vēlas īstenot tos vai citus savus mērķus uz sabioedrības rēķina. Šīs lapas galeriju fotogrāfijās redzat cilvēkus, kuri paši par savu naudu ir apmaksājuši savus reliģisko praksi un neko nav gaidījuši no valsts, pašvaldības vai pat ārzemju misijas organizācijām.

Vairāk attēlu no NEDOTĒTĀS reliģikas prakses
skat. www.draugiem.lv profilā “Valters Korālis”

Teksts & foto – mācītājs Valters Korālis

Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. (Mt. 2:8-12)

Šogad Ziemassvētku gaidīšana ir bijusi skaista, jo dabā ap mums daudz balta sniega un zemei košs apsegs kā mierinājums. Tomēr mūsos un mums apkārtējos cilvēkos paļāvība un drošība nākotnei mazinājusies. Ikviens no mums meklē kādu pamatu, kādu atskaites punktu, no kā atkal veidot dzīves atspērienu.

No seniem laikiem cilvēki, apciemojot viens otru, paņem līdzi ko īpašu dāvanai. Dažreiz tā ir gandrīz nejauši iegādāta, bet citreiz ļoti rūpīgi izvēlēta tieši konkrētajam cilvēkam un situācijai. Mijoties vēlmei saņemt dāvinas vai tās dot, nereti iemācamies priecāties arī par to otro, par dāvanas došanu kā skaistu un cildenu savas dveseles nesavtības piedzīvojumu. Šobrīd, kad daudziem Latvijā ir grūtsirdība par to, ka nevar uzdāvināt tieši to vai tik, cik vēlas, atveras vesela jautājumu kārta par dzīves jēgu. Jā, arī par dzīvi kā cīņu – kam gan tā? Vai vispār kaut kam ir jēga un tamlīdzīgi…

Šajā zīmīgajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā mani ļoti uzrunāja ziņa par Āfrikas valstī Sudānā pazudušajiem Latvijas lidotājiem. Vēlāk tiem, kas notikumiem sekoja līdzi bija liels prieks par ziņu, ka viņi atrasti un atbrīvoti. Bet vēl pēc dažām dienām atklājās pats pārsteidzošākais – viņi ir izglābušies paši saviem spēkiem bez būtiskas ārējas jeb valsts palīdzības. Šis stāsts ir šokējošs vismaz divās nozīmēs: 1) Kaut šie trīs vīri tomēr nebija teiksmainie Austrumu gudrie, tomēr viņiem ir bijusi uzkrāta lieliska pieredze objektīvi apzināties situāciju; 2) Tieši viņu un tikai viņu pašu rīcība ir mainījusi situāciju un izredzes par 180 grādiem jeb no gūsta uz brīvību. Ārpus jebkāda diplomātiska protokola. Viņi rīkojās tā, lai nonāktu pie saviem tuviniekiem un būtu viņiem šī gada un iespējams visa mūža lielākā dāvana.

Pieņemu, ka daudzi cilvēku patiesās ikdienas sajūtas un bažas ir līdzīgas. Visapkārt tikai vieni vienīgi tukši solījumi un gudra izrunāšanās. Bet daiļvārdība jau neuzlabo objektīvo situāciju ne ārpus mums, ne arī mūsu sirdīs. Ja apsēžamies un paskatāmies apkārt meklējot tos, ar kuriem varam pasākt ko būtiski jaunu vai drosmīgu, tad tādus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Iespējams, ka vairāk pat par trīs nesanāks. Varbūt tas ir kāds skaitļa arhetips un tieši tādēļ sirmajā senatnē pirmie Austrumu dāvanu nesēji un pielūdzēji bija tikai trīs? Iespējams. Varbūt, ka tas tā ir vienmēr un visur. Jo arī Kristus saka: “Kur divi vai trīs sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū”.

Mūsu ģimenes relikvijās ir atrodami divi dzeltenas krāsas dokumenti, kuros lasāms, ka par kritisku attieksmi pret to, ko redzam, mums ir nolemts būt izslēgtiem no institucionālās baznīcas. Tādēļ jau vairākus gadus ar sievu neesam nevienas reliģiskas organizācijas biedri. Un jūtamies ļoti labi, jo no sirds ticam Dievam tāpat. Tāda vieda ticīgo kā mēs, Latvijā ir ļoti daudz. Īstenībā taču vairums cilvēku ap mums! Man pašam ir gods un iekšējs aicinājums savā mācītāja privātpraksē kalpot visiem tiem Latvijas brīvticīgajiem jeb ārpus reliģiskajām konfesijām ticošajiem, kuri nevēlas savu ticības un dzīves filozofijas koordināšu sistēmu saskaņot tieši ar kādu gaužām cilvēcisku instanci, tomēr ticības lietās rīkoties saskaņā ar savu gribu. Un, ja paskatāmies vēsturē, tad tieši tādi cilvēki ir būtiski ietekmējuši notikumu gaitu mākslā, kultūrā, poltikā un pat reliģijā. Pārāk liels komformisms un tolerance nevietā visbiežāk radošos cilvēkus nogalina, padarot pārlieki līdzīgus citiem. Tik līdzīgus, ka mums nāktas jautāt nu jau latviski hrestomātisko jautājumu: “Kas es esmu?”. Šī jautājuma patieso un dziļāko atbildi nevar atbildēt neviens dienesta stāvoklis vai izraudzīts padomnieks. Tas katram ir jāatbild pašam no dziļas dvēseles dzelmes, kas glabā mūsu dzīves jēgas lielāko noslēpumu.

Brīžos, kad ausīs ieskanās senās Ziemassvētku dziesmas vārdi “ko dosim mēs, bērni, ko dāvāsim Tev? Ak pieņem mūs pašus par dāvanu sev!..”, mēs nojaušam, ka šie sakrāli sacerētie vārdi neattiecas tikai uz šauri reliģisko sfēru. Tie ir spēcinājumi vārdi dāvanai vispār. Dāvanai vienam priekš otra un vienam caur otru. Tie atsedz mūsu patiesāko krīzi jeb mūsu dvēseles nabadzību kā patiesas klātbūtnes un nedalītas uzmanības deficītu starp mums un alkas pēc piepildījuma vienam otrā. Līdzīgi kā kristietībā Dievs iemiesodamies cilvēcē un gudrajiem ceļiniekiem ir atrodams un pielūdzams pavisam attālā provincē, nost no ierastajiem varas centriem un iestaigātām takām, tāpat arī cilvēki viens otram var atrasties kā brūnums un jaunatklājums visnepieredzētākā veidā.

Ne visi no mums ir trīs austrumu gudrie, lidotāji, prezidenti, ārsti vai skolotāji. Toties ikviens no mums var būt pietiekami gudrs, lai pa vienu un to pašu ceļu atnākot, tālāko zinātu sevī pats un to mīlestībā un degsmē īstenotu.

Vēlu ikvienam savam novadniekam priecīgus Ziemassvētkus
un darbīgu, radošu un drosmīgu Jauno, 2011. gadu.

mācītājs Valters Korālis
/Raksts publicēts laikrakstā “Auseklis”, 23.12.2010/

Kāpēc Dievs liek iet cauri tik daudzām ciešanām?

Katrā reliģijā tam ir cits skaidrojums. Cilvēcei, neatkarīgi no dažādiem reliģiskajiem skaidrojumiem,lai nonāktu līdz nākamajām attīstības pakāpēm, jāiziet cauri zināmām ciešanām. Domāju, ka tikai sāpēs tā pa īstam sajūtam savu miesu un arī dvēseli. Visas lielās lietas nāk „caur” ciešanām. Sākot no piedzimšanas. Tāpat vēlāk neviens nopietns sasniegums, vienalga vai tas būtu olimpiskā čempiona tituls vai zinātņu doktora grāds, nav iespējams bez zināmām grūtībām un ciešanām. Pārbaudījumos un ciešanās mēs iemācāmies īstumu. Krīzes situācija un piespiedu gavēnis iemāca atmest visu lieko. Bieži vien tikai šādā brīdī cilvēks pirmoreiz tā pa īstam novērtē to, kas viņam ir. Bieži izrādās, ka bez daudzām lietām var arī mierīgi iztikt, pielabojot to, kas jau sagādāts agrāk. Uz brīdi pierimstot, daudz labāk atklājas, par ko patiešām ir vērts atdot savus pēdējos latus un kādiem darbiem savu laiku nav vērts ziedot.
Varbūt ir lietas vai pakalpojumi, ar kuriem varam norēķināties, liekot lietā savus talantus. Lielās grūtībās lieliski īpaši atklājas arī tas, kuri ir mūsu īstie draugi, un kurām attiecībām savu laiku nav vērts tērēt. Jā, tas izklausās diezgan pretīgi, jo visi zinām, labu draugu nekad nevar būt par daudz… Bet tā ir tikai tāda runāšana. Diemžēl mēs pārāk daudz sava laika un līdzekļu tērējam tukšām sarunām, nevajadzīgas informācijas uztveršanai un pasākumiem, kuros mierīgi varam arī nebūt. Bieži vien grūtos brīžos viscilvēciskākās sarunas izveidojas tieši ar trūcīgākajiem ļaudīm. Varam skatīties uz Šveici un citām bagātajām valstīm, bet šajā pasaulē ir arī Indija, Bangladeša un dziļā Latgale… Paraugoties, kā klājas cilvēkiem tur, nemaz tik ļoti vairs čīkstēt negribas. Taču tas ir tikai mans redzējums. Nevēlos tēlot Mozu, kurš tagad kādu grasās izvest no tuksneša. Tās arī šobrīd ir lielākās pārmaiņas manā dzīvē, ka vairs negrasos nevienu nekur vest. Pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Tikai – diemžēl latvieši baidās būt spilgti. Ar savām šābrīža izjūtām un nostāju, es uz tā fona, droši vien, esmu spilgts, un līdz ar to neatstājunevienu vienaldzīgu. Bet vadītājam tādam ir jābūt. Nav jau īpaši lielas izvēles – vai nu kāds ir vadītājs, vai arī seko kādam citam. Tāpat kā ārstam, arī man ir savi „pacienti” un būtu muļķīgi ļaunoties uz tiem, kuri sev izvēlējušies citu ceļu…

Pilna intrervija žurnāla “MEZGLS” 2010. g. decembra numurā:
Kāpēc brīvmācītājs Valters Korālis uzskata, ka visas reliģijas Rietumeiropā lielākā vai mazākā mērā ir uzņēmējdarbība?
Saruna par tradīcijām, vērtībām, baznīcu, fotogrāfiju, brīvticību un dzīvi.

Nopērc, lasi, uzzini, pierkrīti, strīdies pretī, atmini dzīves krustvārdu mīklas… Dzīvo! (sun)

http://www.santa.lv/lv/zurnali/mezgls/par.html?santa.subscribe_id=8

Foto: V.Korālis

Foto: V.Korālis

Par ekskursiju lasi vairāk Māras Arnītes rakstā laikrakstam “Auseklis” (15.05.2010)

Kamēr citi svinēja 9. maijā svinēja uzvaru pār fašismu vai Eropas dienā priecājās par jaunā veida “tautu draudzību”, mēs priecājāmies par saviem bērniem un svētījām viņiem dāvātos krustiņus.Laiks bija diezgan vēss, tādēļ izlēmām Kristības rīkot nevis pie Amatas upes, bet kamīnzālē. Todien tika kristīti trīs bērniņi un viens tētis.

“Un es saku, mēs vinnējām karu! Gluži vienkāršais mātes piens!” (Iz kādas R. Paula un I. Skarastiņa dziesmas…)

Daļa mūsu Valmieras ģimenes draugu, kuri ar mums bija kopā visus pedējos institucionālās baznīcas mobinga gadus. Paldies viņiem par izturību un drosmi!Brīvticīgo žurnāla ieraksti un apliecību saņemšana

Mūsu ģimene- Guna & Valters, Toms, Anna Laura, Natālija, Emīlija un Māris (kllāt todien nav Mārtiņš, kurš strādā Anglijā). Kristījām arī savu jaunāko meitiņu Emīliju. Šī ir pirmā reize, kad pēc kristībām meitiņas attēlus parādām plašākai sabiedrībai.

Aizbraucot no svētkiem mājās, visi palika tikpat brīvi kā atbraukuši, jo neviens bērns vai pieaugušais netika vervēts un iesaistīts nevienā reliģiskā organizācijā (brīvticības būtiskākā pazīme).

Latvijā ir daudz skaistu vietu, kur dabā un telpās var notikt dažnedažādi pasākumu. Latvijas brīvticīgie (ārpus draudzēm ticošie) izmanto daudzas no šīm skaistajām vietām. To var aplūkot citās mana profila galerijās. Vari ielūkoties arī mūsu kopīgiem spēkiem izveidotajā bukletiņā par Billi (12 km no Cēsīm).

Cēsu, Siguldas, Āraišu un Līgatnes tuvums man vienmēr ļāvis saplānot un izveidod brīnišķīgas individuālas jaunlaulāto un individuālas fotosesijas. Kāzu vadītājiem- izveidot kāzu ceļojumu pār tiltiem un skaistiem ceļiem. Bille ir vieta, kur iespējamas svinības gan dabā, gan telpās. Arī tad, ja esam iecerējuši svētkus gaisa balonā vai dabā pie Amatas upes, bet laika apstākļi liek izvēlēties telpas. Arī nelieliem svētkiem Bille ir finansiāli izdevīgs risinājums.

Ja vēlies ko līdzīgu dāvāt sev un savam bērnam kādā no vēl brīvajiem datumiem, tad par Kristību ārpus reliģiskām organizācijām uzzini vairāk: http://www.ticu.lv/?page_id=1481

@ FOTO: Toms Korālis