Intervija ar mācītāju V.Korāli

Arvien lielāku popularitāti Latvijā sasniedz laulību ceremonijas ārpus baznīcas un dzimtsarakstu nodaļas. Ja laulība ir oficiāli reģistrēta dzimtsarakstā, ceremonija var tikt novadīta jebkurā jaunajam pārim tīkamā vietā. Ar šādu ceremoniju vadīšanu nodarbojas arī brīvmācītājs Valters Korālis.
Kontaktinformācija
http://www.koralis.lv
http://www.ticu.lv
„Es ticu Dievam un esmu pārliecināts par to, ka Kristus mūs pestī bez jebkāda mūsu paša nopelna.” (māc. V. Korālis)

Kādēļ izvēlējāties kļūt par brīvmācītāju?
Institucionālā baznīca ir kaut kas līdzīgs laulībai: kad esam precējušies, pēc kāda laika nez kur paliek romantika – bija taču parks, soliņš, acu skats un daudz kas jauks, negaidīts. Kad mēs apprecamies, piektajā gadā sākam saprast, ka kaut kas nav vairs kā bijis. Kaut kāds televīzijas pogu spaidītājs ieviesies mūsu mājā, un Viņa tikai mūžīgi staigā pa frizētavām… Nez kāpēc visi šie stereotipi rodas, un realitāte kaut kur izgaist? Ar baznīcām ir tas pats – tikko mēs iestājamies kādā draudzē, mēs automātiski tuvāk iepazīstamies ar tām čaukstošajām vecenītēm, ar tām aprunām, intrigām, ar to lieko slāni – baznīcas pārvaldi tik cieši, ka līdz dzīvības maizei aiz tās garozas nemaz īsti netiec. Tev tas viss sāk šķebināt un tu tik un tā vairs uz baznīcu neej.

Ir daudz tādu stāstu, kādēļ cilvēki VAIRS neiet uz baznīcu?
Tos pat varētu iedalīt trīs nosacītās grupās:

Pirmā – cilvēki, kas ir gājuši uz baznīcu, bijuši svētdienas skolā un piedalījušies citos procesos, līdz sapratuši, ka izlikšanās faktors un slēpto tikumu un netikumu kolīzija ir tādā salikumā, ka tas nav priekš viņiem;

Ir otra grupa cilvēku, kas vēl baznīcu kā organizāciju nav iepazinuši. Viņiem ļoti patīk kā mācītājs runā, piemēram, baznīcu arhitektūras skaistums utt.;

Un trešā grupa ir cilvēki, kas ir skaidri pieņēmuši lēmumu nekad nebūt draudzē. Viņiem tā īsti nav pieņemama neviena institūcija. Viņi tic Dievam! Viņi tunelī nopērk literatūru par Ošo, palasa krišnaītu literatūru, aiziet uz tikšanos ar Dalailamu. Multikulturāli cilvēki. Tādi ir ļoti daudzi jaunieši. Viņi, viņi dzīvo rietumu cilvēku dzīvi, ir ļoti steidzīgi, jo visu, ko viņi vēlas, var izlasīt internetā. Viņi ir brīvi savā garā un darbībās.

Uzskatu, ka šobrīd palieku kristīgs, brīvi ticīgs cilvēks. Tomēr man ir ļoti draudzīgas attiecības ar vairākām citām reliģiskām domāšanas sistēmām, arī pagāniem. Mans radinieks no vecvecmammas Anna Brastiņas puses ir Ernests Brastiņš, kas nodibināja dievturu draudzi. Ernests Brastiņš bija dīvains cilvēks un brīvmākslinieks, kas nevienu neatstāja vienaldzīgu, viņam bija vai nu draugi, vai ienaidnieki, līdzīgi kā man.

Un gluži kā toreiz, arī šobrīd ir ļoti līdzīgi – reliģija kļūst lobēta un tajā brīdī tas ir bīstams stāvoklis nevis valstij, bet reliģijai, jo reliģija saņem pasūtījumu. Un, ja cilvēki pārmet man pasūtījumu, ka man maksā, lai es to un to darītu, tad es gribu teikt – mīļie cilvēki, jūs padomājat par to pasūtījumu, ko var pasūtīt par 100 tūkstošiem Aglonā. Varam paanalizēt runu saturu. Varam paanalizēt, ar kādiem politiķiem tiekas Pujats un Vanags. Un to pat nevar tā īsti nosodīt, jo tas ir ļoti normāli, tā kristietība vienmēr ir uzvedusies viduslaikos. Un ir cilvēku daļa, kam tas ir nepieciešams. Viņiem vajag vadītu reliģisku procesu. Līdzīgi kā beķeris cep klinģerus pēc viena šablona, viņam viss ir sagatavots, viņš saņem savu aldziņu un dzīvo, viņam viss ir ļoti labi un būs. Bet ir arī eksperimentālais cehs, kurā top kaut kādi pilnīgi jauni produkti. Tos cilvēkus, kas ko tādu rada, mēs varbūt nemaz tā īsti neiepazīstam.

Tāpat būs cilvēki, kas apprecēsies pēc mammas ieteikuma, tēta maka, virzījiena, veiks aprēķina laulības. Un būs cilvēki, kuriem būs pilnīgi traki, kā Edgaram un Kristīnei. Kāpēc tieši viņš un viņa viņu mīl, nevar saprast, viņš ir draņķis. Līdzīgs ir brīvticības jautājums, kad tu nonāc pie atklāsmes. Tu sāc saprast, ka esošās reliģijas ir labas, tā visa ir Jēzus mācība. Bet es kritizēju to institūciju, baznīcu un arī pats sevi, jo es arī pie tā esmu bijis vainīgs, ka tas tā ir. Un šis ir veids, kā es kā brīvi ticīgs cilvēks pulcinu arī citus brīvi ticīgus cilvēkus ar ļoti lielu nosacījumu – NEVEIDOJOT DRAUDZI. Man nav padomā veidot reliģisku organizāciju.

Jaunu reliģiju?
Nē! Kustību! Reliģiska satura kustību. Tā ir kustība, kas apvieno cilvēkus. Mums nav statūtu. Mums nav nekāda veida priekšnieku vai padoto.

Ja mēs vēlamies klasificēt: ir baznīcas ticīgie un brīvticīgie…
Latvijā ir 80% brīvticīgu cilvēku. Tagad mēģināsim sadalīt to segmentu. Es mēģināšu ieskicēt savu ainu, tie nav zinātniski novērojumi.

1. Cilvēki, kuri nav nevienā draudzē. Pie pilnas apziņas un skaidrā prātā neko nav parakstījuši, ka viņi pieder kādai draudzei. Bet viņi saka – man ir ļoti simpātiska baznīca, es klausos raidījumus. Es analizēju, es lasu grāmatu par šo tematu un daudz kas man liekas ļoti labs tajā, ko saka baznīca, un tā jau tas arī ir.

2. Cilvēki, kas formāli ir draudzēs, bet tās neapmeklē. Pēdējo reizi tur bijuši pirms vairākiem mēnešiem. Tie ir brīvi ticīgi cilvēki, kas uz baznīcu aizgāja, lai kādu apsveiktu iesvētībās, vai kāds no radiem laulājās, kristījās. Viņi visu lielāko laiku pavada kā brīvi ticīgi cilvēki. Viņi formāli pat varētu būt kādā draudzē pierakstījušies.

3. Un trešā grupa ir konsekventi cilvēki, kas saka – man ir ļoti lielas pretenzijas pret baznīcu dažādu iemeslu dēļ. Un tāpēc es meklēju īsto, dziļāko Jēzus mācības daļu dažādos nepublicētos materiālos, citās reliģijās. Tāpēc es neuzticos baznīcai kā mācības avotam – arī tādi ir brīvticīgie. Tā ir realitāte.

Es šādas trīs grupas sadalīju, un visas viņas ir kaut kādā mērā ir mani sarunu biedri. Pat, ja viņi nepasūta pakalpojumu, viņi ir brīnišķīgi sarunu biedri.

Tā kā ir karojošais ateisms, nupat Latvijā ir sākusi ieviesties evanģēlikālā kristietība. Uzbrūkošā kristietība. “Pieņem Jēzu par savu personīgo pestītāju un tu būsi glābta, mīļā! Tad viss būs kārtībā!” Vai arī sāk ar frāzēm: “Te būs bezmaksas Bībeles kursi. Atnāc!” Bet viss, kas sākās ar vārdiem “bezmaksas”, vēlāk noved pie izdevumiem un sliktām attiecībām. Tikai pēc tam tu saproti, par kādu cenu. Ja esi nonācis grūtībās, viņi bērnam drēbītes, ratiņus nopērk, bet tikai tad tu saproti, ka esi līdz ausīm iekšā kļauzās un tenkās. Tevi sāk regulēt, ar ko tu precēsies, kad dzemdēsi, vai ar to cilvēku vispār kopā var bērnu ieņemt. Reliģiskā organizācija tev sāk diktēt jau ļoti privātus, pat ļoti intīmus jautājumus. Beigās tu attopies un sāc saprast – tā ir karojošā kristietība (!). Tāda pati, tikai ietērpta mūsdienu variantā.

Kas ir brīvticīgie? Pieņemot Jūs kā vadoni, tā ir luterticība ārpus baznīcas?
Tie ir ļoti daudz un konfesionāli dažādi cilvēki. Billē (Cēsu rajons) es nupat salaulāju divus brīvticīgus katoļus. Gaisa balonā tika salaulāti divi viens otru mīloši cilvēki, kas sevi pieskaitītu pie baptistiem un luterāņiem.

Ceremonijas notiek pēc luterticības parauga, bet ja es esmu katoliete un šo procesiju gribētu pēc katoļu tradīcijām?
Mēs varam tuvināt šīs tradīcijas. Noteikti ir kaut kādas lietas, kuras būtu ļoti grūti pasūtīt, lai neveidotos tā saucamā garīgā prostitūcija ne no vienas ne otras puses, bet ir vidusceļš, kas ir arī laulībā, kad laulājās divi dažādu reliģiju cilvēki. Ir kaut kāda vidējā tradīcija. Un šeit pēdējos gados vispielaidīgākie un elastīgākie ir Romas katoļi. Tieši viņi(!) un nevis luterāņi vai protestanti, no kuriem varētu sagaidīt attieksmes iedziļināšanos. Tieši Romā iepriekšējā pāvesta laikā šie ekumēniskie dievkalpojumi parādīja, ka arī citiem cilvēkiem varētu būt zināma taisnība. Līdzīgi kā konfesiju starpā zūd konfesionalitāte, tāpat tas notiek starp brīvi ticīgajiem pasaulē.

Kur ir robeža starp ticību un neticību? Vai pēc Jūsu domām tāda neticība vispār pastāv? Piemēram, par neticīgajiem tika uzskatīti pagāni, bet arī pagānisms ir ticība, tikai citiem dieviem.

Domāju, ka neticīgo nav. Uzskatu, ka ir tikai viens Dievs, kam piekrīt arī vairums pagānu. Un es, līdzīgi kā Vaira Vīķe Freiberga, domāju Junga arhetipu valodā. Es uzskatu, ka ir reliģiskie arhetipi un mēs tajos ieliekam iekšā mitoloģiju. Ir ļoti dažādas mitoloģijas. Un šeit varētu minēt Eiženu Drēvermani, kuru izslēdza no katoļu baznīcas par to, ka viņš runāja par nevēsturisko Kristu, mūsu aizapziņas Kristu. Bet loģikas prizmu par Jēzu mēs esam veidojuši savā prātiņā. Ļoti daudzas lietas, ko mēs uzzinām par t.s. Jēzu, patiesībā ir tikai pedagoģisks akts – mēs to kaut kur esam izlasījuši vai iemācījušies, mēs viņu neesam satikuši. Viņa veidols mūsos lielā mērā ir subjektīvs mūsu apziņas mīts.


Jūs piedāvājat novadīt laulību ceremonijas luterticīgā kārtā. Ko darīt cilvēkam, kam Dievs ir sirdī un viņš vēlas saņemt Dieva svētību, bet nevēlas to darīt pēc luterāņu tradīcijām?

Sākšu ar to, ka es ticu, ka ir Neredzamā Baznīca. Redzamā un Neredzamā tāpat kā redzamais cilvēks un neredzamais. Ir kaut kāda dvēseliskā daļa, ko var labākajā gadījumā ieraudzīt tikai acīs. Un redzamā – es atnāku pie ārsta un pasaku – man te sāp. Tāpat ir redzamā baznīca ar visiem pūriem un cilvēkiem, un visām viņu automašīnām, ķekšiem svētībām un tērpiem. Un ir Neredzamā Baznīca – tā, kas par mums lūdz. Mēs bieži vien pat nezinām, kurš par mums lūdz.

Neredzamā baznīca ir tā, kuru es vismazāk gribētu kritizēt, jo tā ir Svēta. Tā ir liela un cauraudusies arī citās reliģijās. Kristus mācība principā ir unikāla kosmiska mācība par labestību un tā izpaužas arī ļoti daudzos citos reliģiskos aktos un veidos. Līdz ar to es uzskatu par iespējamu runāt ar visiem cilvēkiem. Lai arī kur mēs katrā gadījumā nonāktu, domāju, gatavu atbilžu nav. Līdzīgi kā pacients saka ārstam – „man jāoperē te”, bet sarunu rezultātā mēs nonākam līdz vietai, kur tad īsti, un vai es to varēšu darīt. Iespējams, ļoti godīgi, ka nē. Man ir jābūt gatavam, ka nē, un jāatkāpjas, ja es to nevaru darīt.

Mēs pēdējā laikā zinām, ko nozīmē ekumēniskās laulības, ka ir divi dažādu konfesiju mācītāji. Un šeit ir ļoti interesants jautājums, vai brīvi ticīgs cilvēks, kam nav aiz muguras nekādu vagaru, kas nosaka, ar ko tev būs precēties un ar ko ne (Latvijā reliģiskā brīvība ir ierakstīta satversmē, indivīds drīkst ticēt, ciktāl tas neapdraud Latvijas drošību.), var veidot sarunu ar mācītāju vai garīgo skolotāju, kurš tad to lietu darīs, varbūt tas būs viņa garīgais skolotājs. Ja viņam ir augstāka autoritāte tai brīdī par mani, tad lai viņš to dara. Es domāju, ka tas nedrīkstētu būt tikai naudas dēļ, tas nebūtu godīgi pret to garīgo daļu, kāpēc mēs to darām. Līdzīgi kā ārsta ētika starp Hipokrāta zvērestu un pacienta nodevu, tā ir ļoti grūta ētika.

Jūs velkat līdzības ar medicīnu, kas pašlaik ir ļoti sāpīgs jautājums un prasa lielus līdzekļus…
Tas ir ļoti uzskatāms piemērs, jo miesa taču arī ir ārstējama un savedama kārtībā. Tāpat arī dvēsele. Man dažkārt prasa – kāpēc? Un es atbildu, ka varu pirtiņa salaulāt, nevajag gaisa balonā, būs lētāk. Ne jau par dārgumu ir runa, bet par ekskluzīvām lietām, kuras vari atļauties. Tas mīts par Korāļa naudaskāri ir stipri pārspīlēts. Nekad nevienu cilvēku neesmu atteicies laulāt tāpēc, ka viņam nav pietiekami daudz naudas. Arī tad, kad es kalpoju Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā, mēs vienmēr atradām variantus, kur un kādos apstākļos laulāt.

Pēdējos gados ir vērojama tendence laulāties baznīcā divu iemeslu dēļ. Viens no tiem ir tādēļ, ka cilvēks to vēlās, jo viņam tā liek sirds, pārliecība un ticība, un kristīgs ir nākamais dzīvesbiedrs. Otrs iemesls ir mazāk balstīts uz ticību, vairāk uz vispārēju modes tendenci, filmās noskatītu scenāriju, jo tā ir „skaistāk”. Līdz šim šo procedūru nedaudz varēja ierobežot pirmslaulību kursi. Ir zināmi gadījumi, kad pēc pirmslaulību kursu beigšanas pāris, vēlreiz apdomājoties, savas laulības ir atcēlis.

Sāksim ar to, vai cilvēkiem tas ir vajadzīgs? Un, ja viņi jūt, ka viņiem tas ir vajadzīgs, viņiem uz šiem kursiem ir jādodas. Es nekādā veidā negribētu pārlieku daudz kritizēt redzamo baznīcu. Es gribētu saglabāt kaut kādu proporcionalitāti arī kritikā. Pirms kāzām tiklab var aiziet arī pie zīlnieces, un viņa pateiks vai tas ir īstais. Kādēļ tieši baznīca ir tā atslēga? Tādēļ, ka tas ir ļoti ērti, ja ir kāds, kas pasaka tev priekšā. Tā ir vieglāk. Bet tāds, kas tev pasaka priekšā, bieži vien tevi baida. Un baznīca ļoti daudz baida, turot paklausībā cilvēkus – ar grēku, grūtībām, ar ērkšķu ceļu, ar krustu, kas jānes visu mūžu utt.

Tas ir smags jautājums, cik daudz cilvēkam reliģiskais moments ir nozīmīgs visā šajā procesā. Gan brīvticīgajiem, gan arī baznīcā šis process – mācītāja tēls, balss, runa, atribūti, zižļu vicināšana, pats uzvedums spēlē ļoti lielu lomu. Bet abos gadījumos no svara ir, cik tad es esmu godīgs tieši pret Neredzamo Dievu.

Kopš es pats sāku plānot savus uzskatus un pats sāku analizēt savus garīgos skolotājus, sastaptos cilvēkus, sapņus, intuitīvās sajūtas, kas varbūt arī maldīgas, es neredzu 100 % atbildes nevienā nometnē. Jautājums ir tikai par to, cik lielā mērā latvietis, etnopsiholoģiski būdams viensētnieks, ir spējīgs individuāli dzīvot, pieņemt lēmumus, kļūdīties un tomēr dzīvot.

Es biju iedomājusies, ka mācītājs varētu būt tas, kas man pateiks: izdomā pats, cik tev to bērnu būs, un pirmslaulību kursi varētu būt tie, kas man liktu apstāties un padomāt par nākotnes lietām.
Pirmslaulību kursos ir ļoti daudz labu lietu. Un jau šobrīd izkristalizējās nepieciešamība no jaunā pāra puses norunāt tikšanos ar mani. Viņi saka – mēs negribam mācītāju – policistu. Bet mēs tomēr gribam klātienē runāties. Tad arī mēs to darām klātienē, ja reiz to vēlas. Bet tas nav obligāti, jo ir 21. gadsimts. Cilvēki māk lasīt. Jo ko tad tieši tajā iesvētes mācībā dara? Ir ļoti maz mācītāju, kas liek cilvēkam domāt. Pārsvarā 80% mācītāju visās konfesijās ir klerki, viņi ir dienesta darbinieki, viņi atstāsta 1:1 to, ko viņiem ir likts pateikt, vai nolasa, vai labākajā gadījumā citē grāmatu pēc atmiņas. Līdz ar to ir jājautā, kā kurā gadījumā tas notiek, vai tas ir tas. Tajā pat laikā, ir gadījumi, kad ir vērts arī pie viņiem aiziet. Bībele jau ir Dieva Vārds, kam būtu jārāda skaidrāks ceļš. Neviens mācītājs jau tev priekšā nelasīs. Viņš tikai pastāstīs, kas kur ir atrodams – ej mājās un lasi. Un Bībelē ir ļoti daudz norāžu uz iekšēju intuīciju, ko kā darīt. Bībele ir pilna ar nemācītāju piemēriem, kas būs interesanti. Un izvēle tik un tā paliek pie paša cilvēka – kā viņš to risinās.

Rezumējot: arī tad, kad Jūs to visu nosūtāt elektroniski, cilvēki vienalga atgriežas pie Jums aprunāties. Un nav tādu gadījumu, ka viss tiek kārtots pa e-pastu līdz pat laulību ceremoniju dienai?
Tādi ir ļoti reti gadījumi. Cilvēkam ir tiesības pārliecināties par mācītāja vai jebkura cita cilvēka psihisko veselību. Ir ļoti daudz dažādu viedokļu, kas mainās vai apstiprinās cilvēku satiekot. Satiekamies mēs, kaut vai taisot izmēģinājumu, kas bieži vien ir nepieciešams arī man. Piemēram, gaisa balonā man vispirms pašam bija jāizlido, lai saprastu, kas tas tāds ir. Es taču nevaru piedāvāt muļķības. Man ir jāpiedāvā tas, ko es zinu. Man ir jāuzvedas tā, lai viss būtu droši, jāseko, lai visiem būtu droši. Tas pats ar viesu mājām, jāapskatās, kas tā par vietu.

Kādēļ tieši gaisa balonā?
Tie, kas ir lidojuši, zina, kā tas ir. Lidmašīna dod tādu nosacītu drošības sajūtu, ir bleķa grīda, apkārt sienas. Gaisa balonā tu sēdi tajā kurvī un redzi, cik tu esi atkarīgs no gaisa plūsmām. Tas ir daudz ekstremālāks un dabai tuvāks veids. Pie kam, klusāks par lidmašīnu. Tāpat kā ir atšķirība braukt ar motociklu vai mašīnu. Tāpat Salacgrīvā un Rīgā mēs piedāvājam laulāt uz kuģīša, iebraucot jūrā. – tie divi tādi piedāvājumi, ko es uzsveru vairāk, jo viņi ir savādāki, viņi ir jāiedzīvina.

Agrāk cilvēkiem bija problēmas ieiet baznīcā, jo kristietība dzīvoja katakombās un baznīcas tika iekārtotas un uzbūvētas seno Romas impērijas elkdievību vietās. Un es domāju, ka senajam latvietim vispār bija ļoti lielas problēmas sākt lūgt Dievu baznīcā. Tas viņam likās tikpat dīvaini, kā lidojums gaisa balonā. Līdz tam viņš bija redzējis tikai īstas debesis, bet tagad debesis bija uzzīmētas pie griestiem. Katedrālē. Viņš ierauga, ka no akmeņiem var uztaisīt velves – tās tak var gāzties virsū! Senajam latvietim, tāpat kā indiānim tā bija psiholoģiska klaustrofobija, jo viņš bija pieradis medīt, būt ārā. Un mēs esam jau aizmirsuši to, kā jutās senais cilvēks, kad viņu piespieda būt kristietim – lūgt Dievu baznīcā, ko viņš nekad nebija darījis. Viņš varbūt Dievu lūdza kalnos un tagad viņu iesprosto būdā, kur ir uzzīmēts Dievs. Viņš nekad uzzīmētu Dievu varbūt nav pat lūdzis.

Tas ir plašums. Līdzīgi kā senie latvieši, iznākam laukā no telpām, bet Jūs jau rādāt horizontus – peldam prom jūrā, lidojam debesīs. Vai tas ir mēģinājums parādīt, ka patiesībā nav robežu, ka beidzot mēs varam un tā kārtīgi?

Tur ir kāds procents mana ekscentrisma arī. Man prasās 🙂 Tas līdzīgi kā ar ceļojumiem, izlemjam – kāpsim Araratā. Vienam tā kā garlaicīgi kāpt, ņemsim vēl kādu līdzi. Tas ir kaut kas līdzīgs, ka tu jūti, ka tur vajadzētu būt, un ņemsi kādu līdz šajā ceļojumā.
Citos gadījumos arī laulājamie ir traki, viņi saka – vai mēs nevarētu laulāties tur? Un es domāju, ka varētu arī apdomāt šo to. Varbūt ne gluži Nīlas augštecē pie krokodiliem.
Nenoliedzu, ka esmu drusciņ riska cilvēks. Līdzīgs līdzīgu saprot šajā ziņā. Ja kādam tas der, tad mēs to darām. Es pieņemu, ka būs ļoti daudz cilvēku, kam tas nebūs pieņemams. Cits tur varbūt saredzēs kičīgumu, bet jebkuri pasaules mākslas darbi kādreiz ir bijuši supermoderni un nepieņemami. Arī Siksta kapelas gleznojumi ar plikajiem eņģeļu dupšiem sākotnēji bija nepieņemami, bet tagad tā ir klasika. Tāpat arī laulāšanās vietas un paņēmieni. Bez tam, ir iestājies tāds kā apsīkums laulību tradīcijās – šķīvja sišana, āboli, tēvs pieved līgavu u.tml. Bet var pamodelēt, kur tas notiek, gaisa balonā, uz jahtas, Gaiziņā, ārzemēs kalnos utt. Laulības dabā jau gan ir arī tradicionālajā baznīcā… Bet vairākās laulību tradīcijās es Latvijā esmu pirmais.

Latvijā šai idejai ir dubult-auglīga augsne, jo mēs jau no 1937. gada ciešamies, laulājoties tikai baznīcā vai dzimtsarakstā, kā arī izņēmumu gadījumos “pilīs, muižās un citās piemērotās telpās”. Arī Jūsu gadījumā, pirms Jūs dodat svētību, ir jāsalaulājas dzimtsarakstu nodaļā.
Jā! Piekam, laulātie to dzimtsarakstu nodaļā var izdarīt nesvinīgos apstākļos. Saņemt valsts izdoto apliecību un par pārējo domāsim kopīgi tālāk. Tā viņiem būs lētāk, divreiz nemaksājot par ceremoniju.

Vai var laulāties pēc Jūsu ceremonijas dzimtsarakstu nodaļā?
Nē. Lai mani nevainotu, ka es esmu savedis kādu kopā un viņi ir spiesti tagad noformēt attiecības. Ja viņi ir sapratuši, ka to vēlas, tad viņi to ir noformējuši. Gribu uzsvērt, ka ar dokumentiem dzimtsarakstu nodaļā viss ir vairāk droši, nekā varbūt dažā labā institucionālajā baznīcā. Pirmkārt, jau uzvārdu locījumi, sevišķi, ja cittautiešus laulā. Izglītības līmenis mācītājiem un viņu sekretāriem ir atšķirīgs, tāpat dokumentu noformēšana un iesniegšanas termiņi valsts iestādē – tajā pašā dzimtsarakstu nodaļā. Vai arī pavisam jauna problemātika – kāds cilvēks jau ir precējies vairākas reizes un pasaulē pastāv paralēlās laulībās ar kādu citu cilvēku, viņš var izmantot šo gadījumu kā viltus laulību slēgšanu. Dzimtsarakstu nodaļai šī atbildība ir lielāka un lielāka pieredze. Mācītāji tik un tā zvana uz dzimtsarakstu nodaļu un salīdzina, prasa padomus…

Ja man baznīcas standarti ir sveši un es nevēlos precēties, bet vēlos saņemt jūsu svētību manām attiecībām, to pašu , ko Jūs dodat tiem, kas ir precēti. Kā tad?
Tā vēl nav gadījies, bet es viņiem dotu to svētību, kas ir Ārona svētīšana. (Dievs kungs lai tevi svētī un pasargā…) Bet tā nebūtu laulība, kā to parasti saprot ticīgo pasaule. Svētīt var jebkuru cilvēku, es neredzu iemeslu, lai to nedarītu.

Bet noturēt laulību procesiju pēc standartiem bez sarakstīšanās dzimtsarakstā?
Nē! Jo ko tad mēs svētām? Tas ir tāpat kā svētīt neuzbūvētu māju vai mirāžu tuksnesī, bet vai ir vērts? Tā ir ākstīšanās.
Baznīcas mācītāja procesijā arī ir divas daļas. Civilstāvokļa daļa, ko viņš izpilda dzimtsaraksta vietā arī pirms tam un tad seko reliģiskā daļa. Es vadu šo reliģisko daļu pietiekami godprātīgi, izsvērti, netradicionāli, bet tomēr ar zināmiem principiem.

Tā kā jūs šīs procesijas noturat luteriskā kārtā, Jums nereti pārmet, ka izmantojat baznīcas simboliku, nebūdams tās biedrs.
Bet ļoti interesanti! Pavērojiet – luterāņi kopē un atdarina katoļu liturģiju, baltos tērpus, svētceļojumus un pat leksiku. Prūsijas liturģija, ko luterāņi pazīst, ir tas, no kā mūsdienu luterāņu baznīca Latvijā J.Vanaga vadībā pakāpeniski atsakās. Tā vietā pirms apvienošanās viņi ievieš Romas katoļu kārtību, ar baltiem talāriem, zvaniņiem, ar ārišķīgo miera sveicienu, un ar katoļu izdarībām un aksesuāriem. TV mēs skatāmies – nu ir viens pret vienu katoļi, tur pat nevar pateikt atšķirību. Ja kādam kaut kas ir lieks, tad nav brīnums, ka šāda liturģija kļūst par kaut kādu second hand produktu, kas viņiem nav vajadzīga. Bet man šī liturģija ir ļoti mīļa.

Un vēl.. tikpat labi varētu aizliegt man Bībeli lietot.

Un vēl… Latvijā ir kādi pieci luterāņu virzieni. Tad jājautā, kurējos tad es apbižoju? Tā arī ir mana atbilde.

Jums pārmet, ka lietojat to pašu apģērbu?
Nē, nelietoju. Es velku talāru, kādu valkā arī jūdu rabīni un tiesneši. Bet koka krustu, kas nekādā gadījumā nav Latvijas luterāņu mācītāju amata krusts, tas ir Amerikas mācītāja dāvinājums man. Un kas ir interesanti – Jēzus jau nomira pie koka krusta nevies pie sudraba vai zelta.

Jūsu skeptiķi apgalvo, ka Jūs piekopjat varen labu biznesu un vienkārši nevēlaties ne ar vienu dalīties.
Latvijā uzskats par biznesu vispār brīžam ir ļoti truls. Es runāju par stereotipisko uzskatu. Ņemot vērā manu biogrāfiju, es zinu, ko nozīmē bizness. Tagad es arī zinu, ko nozīmē pašnodarbinātais. Vārds „busy” nozīmē „aizņemts”. Tas nav slikts vārds. Blakus bizness ir audzēt kartupeļus un novembrī bļaustīties, ka neviens tos nepērk, ka baznīcas ir sabūvētas un neviens viņas neapmeklē. „Busy” ir aizņemts, skrienošs cilvēks, kas dara savu darbu. Jebkurš universitātes pasniedzējs ir biznesmenis – viņš pārdod savu laiku, viņš tikai nelabprāt par to runā. Tajā reliģiskajā tirgū, kurā piedalās ari visas institucionālās baznīcas, piedāvā koncertus, citus par maksu, citus – par ziedojumiem, vairumā gadījumu ir izstrādātas takses, ziedojumi sākot no 100 Ls. Tad ko tas nozīmē? Tas jau nav vairs ziedojums – tas ir arī bizness! Un Latvijai, iebalsojoties šajā kapitālisma zonā, mēs visi tur dzīvojam, un ar to nodarbojamies, cits sekmīgāk, cits nesekmīgāk.

Galvenais, ko Jūsu skeptiķi Jums pārmet, ir tas, ka Jūs izmantojat svētību, ko Jums piešķīrusi baznīca, atmetat likumus, ko tā uzliek un pelnāt ar to naudu. Un kā piemēru min, ka izmantojat savu svētību un laulājat ārpus baznīcas telpām.
Un es gribētu salaist kopā divas grupas, lai viņas pašas izkaujas, vai es esmu vai neesmu svētīts mācītājs. Jo viena manu skeptiķu grupa uzskata, ka man nav tiesību mācīt. Bet baznīcas grāmatās ir rakstīts, ka svētību nevar nomazgāt un mācītāja ordināciju nevar atņemt. Man nav tiesību atsaukties tikai uz konkrēto baznīcu LELB – un es to arī nedaru. Tad es esmu vai neesmu svētīts mācītājs? Kamēr šie mani skeptiķi strīdas, varu atbildēt uz otru jautājumu.
Skolotājs un privātskolotājs nopelna ar to, ka mūsu bērns ir muļķis matemātikā, ka gadu viņš nav spējis neko iemācīties un nu drīz eksāmeni klāt. Skolotājs uz šī bērna muļķības rēķina nopelna naudu. Vai tas nav ārprāts? Viens cilvēks 20 gadus ir dzēris šņabi, viņam ir beigtas aknas un ko dara dakteris? Vai vēl – kādā lauku maršrutā neiet autobuss un vietējais zemnieks izvelk no šķūņa savējo un sāk pārvadāt cilvēkus, arī drīz vien Satiksmes ministrija sāk par viņu interesēties. Vai lamāt viņu? Bet kādēļ tad slēdza maršrutu? Visi uzņēmēji nopelna ar to, ka nav šāda veida nišas piedāvājumā. Šobrīd ir tāds laikmets, ka par visu piedāvāto var šaubīties un reizē par visu var fanot.

Jums pārmet, ka tās ir svētās lietas, ko Jūs tirgojat…
Vai veselība nav svēta lieta? Vai izglītība iepretī tumsonībai nav svēta lieta?
Te jāpiemin Luters, ko arī sākumā turēja par prātā jukušu – viņš aizgāja no klostera, lauza mūka zvērestu, apprecēja Katrīnu fon Bori, radīja 8 bērnus, vakaros krogā dzēra alu, ar tā laika ģitāras sacerēja baznīcas dziesmas. Pārtulkoja Bībeli, padarot to pieejamu visai tautai un baznīcas dziesmas tuvināja šlāgeriem, kas bija saprotamāki tā laika iedzīvotājiem. Viņš apgaismoja tautu un tolaik konservatīvajiem katoļiem tas nepatika.

Katram ir jāsaprot un jāapzinās savas robežas.
Arī manas spējas beidzas un zināšanas nav bezgalīgas un tas, ko es piedāvāju ir manu cilvēcisko un iedvesmoto spēku apjomā. Es cilvēkiem ļauju būt brīviem un, ja viņi to vēlas – nākt uz mūsu draugu kopām. Varbūt pēc gadiem šie laulātie atkal vēlēsies sapulcēties un parunāt par dzīvi.

Jūs par saviem pakalpojumiem prasāt samaksu?
Jā, es to daru par ziedojumu. Līdzīgi kā šo juridisko priekšzīmi lieliski parādīja mūsu valsts pirmais cilvēks prezidents, būdams ārsts. Ziedojums ir atkarīgs no laika, vietas, ekipējuma, aprīkojuma. Viesu nami paši par mani izrāda interesi, ņemot vērā, ka tūrisms piedzīvo krīzi. Tāpat arī kristību vai laulību vietas attālums, laiks, ko patērēju sarakstei, mājas lapas http://www.ticu.lv uzturēšanas izdevumi utt.

Institucionālās reliģiskās organizācijas klīrīgi pietēlo. Viņas šo naudu paņem pēc tam no nodokļu maksātājiem, no valsts kā dotāciju. Tad rodas jautājums: kas ir godīgāk – cilvēkam pašam samaksāt, vai likt, lai pārējie maksā par šo pakalpojumu? Jo 100 000 latu tiek paņemti no valsts budžeta. Manuprāt, reliģijai pašai vajadzētu sevi atražot. Tad redzētu arī, cik tā ir stipra.

Tātad baznīca saņem valsts dotācijas?
Protams. 100 000 Ls gadā saņem Aglonas bazilika, kas patiesībā ir Latvijas valsts un varas sponsorēts svētceļojums, kurā es nepiedalos. Tad kādēļ man, brīvi ticīgajam, par to vajadzētu maksāt? Kāpēc manis vadītās svētdarbības nedotē? Kādēļ nedotē dievturus, krišnaītus, budistus un islamticīgos?

Neesmu dzirdējusi, ka viņi būtu pakļauti „apgriešanai”.
Visi ātrās palīdzības un policijas pakalpojumi Aglonai būtu jāapmaksā no sava budžeta nevis no valsts. Latvijā nav godīgs reliģiskais bizness, jo profesionālo baznīcu bizness tiek sponsorēts. Līdz ar to izskatās, ka viņi pie vecā cilvēka aiziet bez maksas, kas patiesībā ir muļķības. Viņiem tiek dotētas ļoti lielas summas. Kādēļ tad baznīca nepārdod savus īpašumus, lai izdzīvotu, uzturētu ēkas, izmaksātu algas?

Nesens jaunums ir, ka pareizticīgo baznīca ir vērsusies pret viena no saviem svētceļojumiem uz Jelgavas rajonu dotēšanu. Nupat tas ir iesniegts valdībā. Bet kur tad paliek tas paritātes princips, ka visas reliģijas ir vienādas Latvijā? Tā nav! Dažām ir labāks bizness – citu pilsoņu dotēts bizness, kaut arī Latvijas Republikas Satversmē rakstīts, ka valsts ir šķirta no baznīcas.

Vai brīvticīgie arī plāno vākt parakstus un prasīt dotācijas?
Man tas pagaidām nešķiet aktuāli. Bet, ja turpināsies vajāšana, ja vajās mani un šos cilvēkus, ar šādu ideoloģisku attieksmi kādu es lasu Latvijas kristiešu draudžu mājas lapās, tad nebūs viņiem jābrīnās par to, ka mēs uzstādīsim „Kas notiek Latvijā” stilā ļoti neērtus jautājumus. Es pazīstu baznīcu iekšējo budžetu un darījumus, zinu summas, kādas ieplūst no dotācijām slēptā veidā. Un tad jau mēs runāsim ļoti atklātu valodu.

Formāli institucionālajām kristiešu draudzēm pieder tikai 10% iedzīvotāju, bet viņu lobijs ir iespaidīgs.

Jūs esat brīvticīgās kustības aizsācējs.
Es mācu mugurteoloģiju. Kad cilvēki ir sastrīdējušies, ir ļoti labi salikt kopā muguras. Tas ir interesants veids – nerunāt neko. Salikt kopā muguras, varbūt saskarties ar pakaušiem un kādu laiku paklusēt un pēc kāda laiciņa pastāstīt, ko viņi redz debesīs. Viņi redz divas dažādas puslodes, jo viens nevar redzēt to, ko redz otrs.

To, ko redz brīvticīgais, to neredz tas, kas ir baznīcā, mūros. Un to, ko redz mūros, tajā varbūt ir vērts ieklausīties arī brīvticīgajam. Tās ir divas dažādas puslodes, kuras dzīvos arī turpmāk. Es netaisos iznīcināt baznīcas farizejisma institūtus un kantorus. Toties kritizēju un piedāvāju alternatīvi pozitīvas atbildes un reālus risinājumus.

Ko jaunais pāris domā, stāvot pie altāra? Kādas ir tā brīža sajūtas? Un ko domājat Jūs?
„Kaut tas viss ātrāk beigtos” – tā domā vairums vīriešu. Sievietes: „Mmm – tas ir satraucošāk nekā es biju domājusi”. 🙂

Ko es domāju? Es cenšos nebūt familiārs un privāts, es cenšos ieņemt to lomu, kas ir mācītājs. Man nebūs jādzīvo ar tiem, kas laulājās, tāpat kā man nebūs jāguļas kapā ar to, ko es bērēs izvadu. Ja kāds tā nedomā, tad viņš ko smagi ir pārpratis.. Tur ir tā nošķiršana, kas ir grūti psiholoģiski, bet ko var un vajag izdarīt.

Vai Jūs, tiekoties ar jaunajiem, kādreiz esat jau laikus redzējis, ka viņi ir absolūti nesaderīgi, un paredzējis, ka tas beigsies pēc pavisam neilga laika?
Viss reiz beidzas, agrāk vai vēlāk. Pieņemsim, ka es būtu ekstrasenss un pateiktu, ka viņi nodzīvos kopā deviņdesmit gadus, bet deviņdesmit pirmajā gadā izšķirsies. Vai tad tas nebija tā vērts – nodzīvot kopā deviņdesmit gadus?
Un varam paskatīties uz to no otras puses: daudzi ir iestiguši pirmslaulību kursu problemātikā, kad tev mācītājs pasaka, ka nevajag u. tml.
Tad es gribu jautāt – kas tie ir par argumentiem, kas baznīcai vai kādam cilvēkam tā liek sacīt? Jo patiesībā jau tas ir kāds konkrēts cilvēks, kas tev to pasaka, kāds rupors. Kas no tā baznīcai mainīsies, vai kas man mainīsies, ja šie cilvēki izšķirsies? Nu un? Kas tad man būs sliktāk no tā? Ja viņi šo kopā pavadīto laiku ir laimīgi, tad lai tā notiek!

Laulība nav mūžīga. Baznīca nosaka: “Līdz nāve Jūs šķirs…”
Un šeit varam piesaistīt sociologu pētījumus par sirreālo poligāmiju. Sievietēm tas nepatiks, ko es tagad teikšu. Ja vīrietis apprecas 18 gados, viņš ar sievu nodzīvo līdz 29. tad viņš ar otru novelk līdz 50 un tad vēl trešo reizi. Viņam katra laulība ir kā seriāla daļa. Viņš esošās laulības ietvaros varbūt pat neko nepārkāpj, bet viņš ar vienu sievieti nodzīvo tā kā stafetes skrējienā. Poligāmija un poliandrija jau pastāv neatkarīgi no tā, ko mēs purpinām zem deguna par to. Un tas viņu godīgums vai negodīgums lai paliek pašos. Neviena reliģija, neviena mistiska formula un neviena pātatrgrāmata, ar ko mēs varam sazvetēt sievu strīdus laikā, nevar izārstēt to, ko var iedot tikai Dievs. Tā ir Viņa dāvana.
Un man ir bijis tas gods redzēt, cik daudz ārēji nesaderīgi cilvēki tomēr nodzīvo dzīvi kopā. Banāli, bet viņš ir mazohists un viņa ir sadiste un vēl biežāk otrādi. Un viņi, kā izrādās, nevar viens bez otra..
Tas, ka cilvēki aizbrauc uz kādu laiku projām viens no otra un viņi ir vismaz miesiski šķirti, tā jau arī ir šķiršanās. Šķiršanās ir ļoti dažādas daļas, cēlieni un visdziļākā spēja šķirties ir meitai no tēva, neredzēt tēvu savā vīrā ir gandrīz neiespējami. Arī vīrietis gandrīz vienmēr apprec savu māti, tikai vēlāk viņš ierauga šīs īpašības sievā.
Pat, ja mēs esam apprecējušies nepareizi, nevajag baidīties kļūdīties. Jo tieši kļūdoties kaut kas notiek. Ja tu neko nedarīsi, neriskēsi to meiteni klasē paraustīt aiz bizes un pēc tam varbūt nonākt arī līdz puķītei, ko tu viņai dāvināsi, nekas jau nenotiks… Viss paliks tādā iedomu tēlu līmenī. Labu teikumu dzirdēju šodien radio – ja tu gribi princi baltā zirgā, tad apgrozies tur, kur stallis. Riskē!

Un paldies Dievam, arī mācītāji kļūdās savā izvēlē un savās laulībās. Es, paldies Dievam, par to varu runāt, jo ir ļoti daudz mācītāju, kas to neuzdrošinās, jo viņiem ir bail no sabiedrības.

Visgrūtākais laulības pastāvēšanā ir saglabāt abas proporcijas – realitāti un sapņus. Ja nav viens no viņiem, tad laulības nav. Ja ir tikai realitāte – abi ir praktiķi, tad nekas prātīgs nevar sanākt. Ja ir tikai sapņi un tādos tīklos mēs dzīvojam, arī nav nekāda laulība.

Kā Jūs vērtējat tendenci – „kamēr man neradīsies pārliecība, ka tas ir tas īstais cilvēks, es ar viņu neprecēšos”. Tam seko bieži vien ļoti ilga kopīga „grēkā dzīvošana”. Vai tas ir labi? Varbūt tomēr riskēt un precēties?
Man liekas, ka tad, kad mācītāji dod šo padomu, viņi paskatās paši uz sevi, kā viņi to ir darījuši. Cik mācītāji ir spējīgi atzīties, ka viņi pirms kāzām paši ir dzīvojuši un gulējuši kopā. Tā ir viena atbildes daļa.
Otra atbildes daļa ir: kāpēc viņi to ir darījuši – pamēģinot, iepazīstoties? Nepatīkami pārsteigumi var būt kā vienā, tā otrā gadījumā. Seksualitāte, kailums, laulības svētums un citas lietas šad un tad ir pārvērtētas pasaules vēsturē. Agrāk laulība vispār pamatā bija tikai un vienīgi ekonomiskas saistības. Vārds „mīla” ar Raini ienāca tikai 19.gs. sākumā.

Daudzi pāri apgalvo, ka sievas vai vīra statuss, ja to jūt sirdī un izjūt ikdienā, nav nepieciešams kā atzinība arī no cilvēku vidus un apliecinājums papīra veidā. Ja tie ir trīs gadi, tas vēl ir pieņemams, bet septiņi un vairāk jau apkārtējiem liek raukt degunus. Un te parādās otrs gals šīm kokam: ja reiz tik ilgi esam nodzīvojuši kopā, kam gan vairs šis papīrs?

Nevienam neko nevar piespiest. Ja viens no viņiem to negrib, tad kādēļ melot? Ja viens no viņiem vēl ir bērns, parasti Viņš, mēs jau kļūstam par pieaugušiem vīriem tikai ap 50. Tā apziņa, ka mēs mirsim, iestājās pēc erekcijas zudumiem, sievietēm – pēc dzemdībām, arī krīze seksualitātē saprotamu iemeslu dēļ.
Un te es tā domāju, kad cilvēks baidās būt viens un ar ko viņš var nodrošināt, ka tas tā nebūs? Cik daudzi cilvēki dzīvo vieni institucionālā laulībā! Laulībai vienmēr ir divas kārtas – tā, ko piedāvā valsts stiprais papīrs, un otra ir svētība. No Neredzamās Baznīcas nevar prasīt to, ko tā nedos. Reliģija nevar dot nekādu laimi graudkopībā, ģimenes mājas celtniecībā, bet viņa var dot svētību, gaismu, kamēr es to māju būvēju. Un papīrs, ko cilvēks saņem, dod viņam institucionālo drošību. Mantojuma tiesības bērniem, vietu viens otram, ja kaut kas notiek. Un šis kaut kas bieži vien arī iestājas un tas ir kā dzinulis, kad cilvēki vēlas šīs attiecības uzlabot. Attiecības kļūst arī pārbaudītas tai brīdī kad viņas reģistrē, jo ne vienmēr ceļojums ir tik romantisks, ja jūs esat jau pazīstami kādu laiku. Es noteikti ieteiktu reģistrēties. Bet vai laulāties pie manis – tā katram ir brīva izvēle.

Laulību ceremoniju laikā bieži vien tiek izmantoti dažādi atribūti, piemēram, baložu laišana debesīs, lietas, ar ko piesaistīt, interpretēt šo dievišķo momentu. Kur, Jūsuprāt, ir tas dievišķais moments laulībā?
Vārdā ‘Jā”. Jo viņi jau to saka arī Dievam. Viens otram un Dievam. Laulība ir tādā trijstūrī – es, tu un Dievs. Un tajā trijstūrī viņa grib arī turpināties. Jo tālāk viens no otra, jo šī telpa izvēršas kilometriem liela. Jo tuvāk trīsstūra virsotnei, jo mazāks ir atstatums starp abiem. Tādēļ jau strīds arī ir tik ļoti smags, ja ir Es un Tu, bet Dieva tur nav pa vidu, tad visas emocijas cirkulē tieši. Tādēļ ir labi, ja ir šī telpa

Laulība ir spēja ne tikai vienā virzienā skatīties, bet arī vienam otra ieraudzīt sevi. Arī mīlestība ir tādā erotizētā veidā, kad es viņas acīs redzu sevi. Tas, ka es viņai patīku. Tas mūs sajūsmina. Un viņa manī redz un kaut kā jūt, ka viņa man patīk. To ļoti pareizi māca budistu skolas, ka tas jau ir tas, kas mūs aizrauj. Un to tad arī vajag mēģināt kaut kādām labām metodēm atsvaidzināt, lai šī interese nezūd. Un dažreiz ir ļoti labi arī pabūt vienatnē, projām vienam no otra. Dažkārt attiecības dziedina arī kritieni un negatīvas pieredzes.

Un protams, ir situācijas dzīvē, kad vairs nav iespējams vienoties. Un tā ir vispieaugušākā cilvēka nostāja. Ja mežā nav malkas, tad nav.
Kādreiz ir tā, ka viss ir izsmelts. Ir mēģinājuši visu, ko vien var izmēģināt. Un arī institucionālā baznīca lēnām sāk saprast, ka dažreiz mācītājs ir nepieciešams, lai palīdzētu cilvēkiem izšķirties ar cieņu pret Dievu un vienam otru, un tomēr to ir visgrūtāk izdarīt. Lai garīgi atvadītos, katoļiem ir pat baznīcas tiesa. Dievs tiek lūgts palīgā, lai nebūtu šīs atmiņas, negācijas. Ja vēlies ar katoli vēlreiz precēties, ir nepieciešama šāda tiesa. Tā katoļu baznīcā jums izmaksās vismaz 100 Ls.

Ar varu jau neko nevar izdarīt. Bet ir jautājums, vai tiešām mēs visu esam izmēģinājuši.

Bet solījums būt kopā mūžīgi, ko devām viens otram un Dievam, nenozīmē, ka man tas ir jātur un jāmokās līdz beigām?
Tādēļ solījumus nevajag dot par velti. Pirms solījuma jau jādomā, to jau visi saka, pat mamma. Vai mana atbilde būtu stiprāka un vērā ņemamāka par mammas ieteikumu? Viņa taču arī ir mūsu autoritāte kādu laiku.

Kad mēs sakām „jā”, tas ir risks. Tas nozīmē, ka man šajā dzīvē šim cilvēkam vairāk būs jāsaka Jā nekā Nē. Laulība būs spēkā tad un garīgi dzīva ne jau tad, ja pāvests tā teiks, vai ja Romas pāvests laulās, bet ļoti vienkārši – tad, ja vairāk būs Jā nekā Nē. Ja labais būs kripatiņu vairāk par ļauno. Laulība pastāvēs, ja kaut vai par 0.1% Jā būs vairāk kā nē. Tu redzi, ka šis cilvēks ir Jā, bet viņš arī darbībā ir Jā.

Tu redzi, ka viņš mīl, bet tu nojaut, ka viņš ir draņķis vai dranķe, bet viņš tevi mīl. Un tur ir kaut kāda atspere, ka tev liek atkal secināt – Jā. Un, ja šis Jā ir vairāk par Nē – tad laulība pastāvēs. Kā to jā praktiskā dzīvē uzturēt vairākumā, tas ir atkal cits jautājums.

Jūs savas svētdarbības reģistrējat svētdarbību žurnālā.
Jā, un cilvēki parakstās. Viņiem paliek arī izsniegtas apliecības par notikumu. Cilvēks parakstās, ka viņš no Dieva caur mani ir vēlējies šādu svētību saņemt un turpmāk ir brīvs un brīvi ticīgs cilvēks.

Vai plānojat atvērt arī kādu kāzu aģentūru? Aktīvāk pievērsties šīm lietām…
Iespējams. Jo man ir vēl vairākas citas radniecīgas idejas un iestrādes. Brīvi ticēt nozīmē būt ar šo cilvēku arī turpmāk, ja viņš to vēlas. Ja pirms gadiem esmu viņus laulājis, tad tagad, ja viņiem ir tāda vajadzība, varu apmeklēt viņus vēlreiz, pavadīt mūžībā tuviniekus. Bez tam, varu piedāvāt veselu klāstu savu pakalpojumu dažādām laulību jubilejām, dzīves situācijām, svētību dievkalpojumus viņu bērniem, mājoklim u.c.

Uz tikšanos!
Rutas Beirotes intervija sadarbībā ar http://www.precos.lv

Foto: Guna Korāle, Anna Korāle, Toms Korālis, Valters Korālis

Mūsu meitiņa piedzima tieši Valentīndiens rītā

 Rgb5717-1

Plašākai sabiedrībai paziņojam, ka mūsu jaunākā meitiņa piedzima tieši svētdien, Valentīndienas rītā. Grūtākais jau ir aiz muguras. Meitenes ir stipras, vai ne?:) Visi “Off” ir izslēgti. Sirsniņa, kā redzat, darbojas labi, un meitiņa dzīvos! Kristāmais vārds tiks atklāts kristību dienā. Arī bildes gan jau, ka arī tad…

Paldies visiem, kas domāja, vēlēja un mums darīja labu! Un vēl jo vairāk tiem, kas sadarbosies rīt un parīt!

Guna & Valters Korāļi

Gavēņa laika saruna

 Rgb0753
Attēlā: Velēnas draudzes nodegušais muzejs 2009. gada vasarā. Pēc visa spriežot, tā bijusi ļaunprātīga dedzināšana, jo tam nebija elektrības pievada. Varbūt kāds kolekcionārs par lētu naudu nebija varējis iegādāties šo kuļmašinas dampi?…

Pelnu dienas un Gavēņa laika saruna Valmieras draugu kopā.
Pelnu_diena_gavenis
KLIKŠĶINI & KLAUSIES!

Foto & audioieraksts: V.Korālis

Draugi satiekas lieliskā koncertā Cēsīs – Chantecleer (ASV)

 Rgb5001

9. februāra vakars mums, dažiem Limbažu Draugu kopas dalībniekiem, bija lieliska atpūta Cēsīs kopā ar pasaules līmeņa vīru vokālo grupu Chantecleer (ASV). Programmā tovakar: dažādu gadsimtu klasikas aranžējumi džeza noskaņās, mazliet gospeļmūzikas u.c.

 Rgb5676 Rgb5605 Rgb5577

Attēlos: Cēsu 2. pamatskola tovakar pēc Hermaņa Brauna Fonda papildus noorganizēta koncerta, kas notika pilnā skatītāju zālē. Impulsīvi sveicieni uz skatuves, skaistas emocijas un pat nedaudz savstarpējās fotografēšanās starp mani maniem draugiem 🙂

 Rgb5653 Rgb5645 Rgb5650
Attēlos: Aizkulišu autogrāfu laiks…
 Rgb5667

Attēlā: Aizkulisēs pievienojās vēl viens Chantecleer dziedātājs – Cēsu mērs Gints Šķenders (atrodi viņu!) 🙂

Fotoemocijas: V.Korālis

Sveču mēneša dievkalpojumi šodien un nākotnē

 Dsc0127

Attēlā: Sv. Sīmaņa baznīcas interjers un dievlūdzēji 2006. g. nogalē.
Laikā, kad ieviesu šo 8-stūru akmens svecīšu galdiņu, mākslinieces K. Taivānes gleznu un lūgšanu solu, saskāros ar niknu pretestību. Sākumā ļaudis izplatīja aizdomas: Korālis, lūk, viņus ievedīšot pareizticībā..! 🙂 Toreiz, šo galdiņu radot, atsaucās salīdzinoši neliels ieinteresētu ziedotāju skaits. Šobrīd laiks ir nolicis visu savās vietās un lepojos ar panākumu, ka šī interjera priekšmetu grupa Valmierā ir tik ļoti dzīvi pielietota

Img 0194

Februāris – Sveču mēnesis. Brīvticīgo (ārpus reliģiskām organizācijām ticību praktizējošo) dievkalpojums un saiets Valmierā notika 3. februārī. Limbažu muzejā šāds notikums – svētdien, 7. februārī. Februāra otajā pusē – Ainažos u.c.

Attēlā redzam svecītes, kuras atnesuši Valmieras brīvticīgo dievkalpojuma dalībnieki. Mums ir sapnis līdz Lieldienām tikt pašiem pie sava metāla sveču galdiņa. Tomēr šī iecere ir tikai neliels iesākums tālākiem notikumiem. Daudzi droši vien nezina, ka jau šobrīd Latvijā ir 2 privātas baznīcu ēkas (baznīcu celtnes, kas pieder konkrētām privātpersonām). Domāju, ka pēc gadiem Latvijas brīvi ticīgo kustībai būs ne tikai inteliģenti un darbīgi cilvēkresursi, svecīšu galdiņš un cits iekārtojums lūgšanu dzīvei. Bet varbūt pat sava baznīca, kur ikviens brīvticīgais šad un tad varētu iegriezties, zinādams, ka neviens viņu ideoloģiski nevervēs draudzē kā instituconālā reliģiskā organizācijā. Esmu pārliecināts, ka līdz ar islama mošeju un citu līdz šim netradicionālu reliģisku organizāciju ēku iekļaušanos pilsētainavās, arī Latvijas draudzēm nepiederošie ticīgie (apm. 80% brīvticīgo iedzīvotāju!!!) būtu pelnījuši vietu, kur ienākt vienatnē vai noturēt savus ģimenes svētku rituālus. Neraugoties uz mūsu baznīcas ēkas iespējamību nākotnē, darbosimies īrētās telpās un mājās. Bet vēl jo vairāk – tieši dabā! Zinu, ka vairums sastapto Latvijas brīvticīgo nepārstāv karojošus dogmatiskus ieskatus, tāpēc šobrīd viens no pašiem svarīgākajiem procesiem ir sarunas vienam ar otru virtuālajā telpā un reālajā dzīvē (saietos, nometnēs u.c.). Katram gadījumam vēlos atgādināt, ka negrasos dibināt jaunu reliģisku organizāciju, jo brīvticīgie ir TIEŠI TĀPĒC, ka brīvi no tādām. 🙂

Ja Tev ir konkrētas idejas vai risinājumi attiecībā uz šeit pausto, diskutē www.draugiem.lv Db grupā “BRĪVTICĪBA” vai raksti šīs lapas sadaļā “KONTAKTI”.

Mācītājs Valters Korālis

Revidēta www.ticu.lv sadaļa “Bēres”

Page 1-1

RITUĀLIE PAKALPOJUMI BĒRU DIENĀ:
* Atvadu vārdi jeb sēru ceremonijas organizēšana un vadīšana no lauku sētas vai pilsētas privātmājas;
* Atvadu vārdi jeb sēru ceremonijas vadīšana kapličās un kapsētās visā Latvijā;
* Sēru piemiņasmielasta norises vadīšana;
* Sadarbība ar jebkuru izvadīšanas firmu un kapu apsaimniekotāju visā Latvijā.
* Kapraču darba koordinēšana no kapa izrakšanas līdz pat aizrakšanai (ja tuvinieki izšķiras apbedīt aizgājēju, neizmantojot apbedīšanas firmu).

Mācītājs Valters Korālis

Lasi vairāk: http://www.ticu.lv/?page_id=153

100. reizi tikāmies Valmierā

 Rgb5039

Cauri dziļiem sniegiem Zvaigznes dienā, 2010. gada 6. janvārī Valmieras brīvticīgo Draugu kopa sanāca klātienē apaļo – 100. reizi! Valmieras Draugu kopa izceļas ar īpašu aktivitāti, jo pulcējamies kopš 2008. gada febrāra nogales ik nedēļu, kopīgi atrisinot daudzus praktiskas dabas jautājumus un nebaidoties no grūtībām. Vistālāko ceļu šoreiz bija mērojusi Inese, kuras mītnes zeme šobrīd ir Vācija (Minstere). Vairums no Valmieras un apkārtnes cilvēkiem ir bijuši ar mani kopā ļoti dažādos dzīves brīžos. Par to saku visiem lielu Paldies!

Valmieras brīvticīgie (ārpus institucionālām reliģiskām organizācijām) pilnvarojuši vienu no dalībniekiem noslēgt telpu īres līgumu L.Paegles ielā 9, kur katru trešdienu pl. 16:00 mūs var satikt un iepazīt vairāk. Gaidīti visu paaudžu un dažādu reliģisko ieskatu cilvēki! Vairāk informācijas: http://www.ticu.lv/?page_id=155

 Rgb5033 Rgb4889 Rgb4500
KLIKŠĶINI, SKATIES un KLAUSES!

Foto & audio: Valters Korālis

Kristības Talsu rajona Upesgrīvā (25.12.2009)

 Rgb4769
Krustmātes sarūpētais altāra noformējums bija vienkāršs un reizē svinīgs. Rgb4758

Ziemassvētkos, 25. decembrī Talsu rajona Upesgrīvā savās mājās tika kristīts puisītis Alekss. Arī bērniņa vecāki Aiga un Viktors, kā arī krustvecāki Elīna un Sergejs. Kristības notika pēc tradicionālas luterāņu liturģijas. Bērniņš un vecāki kristību brīdī nepievienojās nevienai reliģiskai organizācijai, nezvērēja apmeklēt dievkalpojumus, maksāt nodevas vai veikt citus paklausības darbus cilvēku veidotām struktūrām. Citiem vārdiem, viņi paliek brīvticīgi Kurzemes cilvēki.

 Rgb4823-1 Rgb4783 Rgb4826 Rgb4814
Dažas Upesgrīvas zvejniekciema ainavas I Ziemassvētku vakarā netālu no Kristību mājām.
 Rgb4792

IV Advents. Kristības Billē (12 km no Cēsīm)

 Rgb4222
Vēlies paklausīties kā tas notika? Klikšķini un klausies liturģiju:
Kristibu_liturgija_audioieraksts
 Rgb4157 Rgb4174 Rgb4208

Attēlos: Kristība Mārtiņam, Zitai un Jānim pēc tradicionālās luterāņu liturģijas.

 Rgb4169 Rgb4200 Rgb4267

Attēlos: Billes kamīnzāles zodiaka pulkstenis. Svētais Vakarēdiens brīvi ticīgajiem.
Neilgi pēc kristību liturģijas uz Billes kamīnzāles Adventa vainaga atlidoja šis raibais taurenis

Nākamās Kristības brīvticīgajiem pieaugušajiem un bērniem:
31. janvārī pl. 12:00 – Billes kamīnzālē

Seko citiem pasākumiem www.ticu.lv sadaļā “KALENDĀRS” un piesakies sadaļā “KONTAKTI” vai: valters.koralis@gmail.com
Nosacījumi: http://www.ticu.lv/?page_id=1481

 Rgb4323

Attēlā: Billes apkārtne. Tosvētdien, 20. decembrī dienā termometrs rādīja – 12 C. Skaistā Amata sāk aizsalt
________________________________________________________________

 Rgb4350

Attēlā: Viesu namam “Bille” vistuvāk esošā teiksmainā un senā, tomēr aukstā un aizslēgtā Āraišu baznīca.

 Rgb4365
Attēlā: Senāk esmu kristījis arī šādās lauku baznīciņās. Āraišu dievnamam logi pat svētdienā pilnībā aizsaluši.

Mācītājs Valters Korālis
Foto: Guna Korāle

Mājas dievkalpojums Lizdēnos (13.12.2009)

 Rgb3963

III Advents.
Vectēva Herberta atceres dievkalpojums Liepiņu ģimenē (attēlā) Lizdēnos. Šī ir ģimene, kur daudzus gadus man ir bijis patīkami ciemoties un sarunāties ar visu paaudžu mājas iemītniekiem. Atjaunojam senāku laiku tradīciju Vidzemes sētās ar mājas dievkalpojumiem.

Sāpīga replika
Diemžēl, nesen Liepiņu ģimenei, pavadot vectēvu, nācās sastapties ar Burtnieku draudzes vadītāju Daces un Alda Kalcenavu ļoti nelaipnu attieksmi. Bēru laikā tika atteikts baznīcā zvanīt. Un tikai tāpēc, ka izvadītājs neesot no LELB vai citas viņiem draudzīgas reliģiskās organizācijas!!!

Jāpiezīmē, ka bērēs Burtnieku Vecajā vai Jaunajā kapsētā, vēsturiski nekad nav bijuši pieejami kapsētu zvani. Baznīcas tuvums vienmēr ir nodrošinājis labu baznīcas zvana dzirdamību (Ziemeļvidzemē līdzīgi ir Liepupē, Umurgā un citviet).

Pēdējo 17 gadus laikā gadus esmu sastapies ar daudziem Burtnieku novada iedzīvotājiem, kuri ir spiesti vietējo draudzi pieciest kā tādu savdabīgu ģimenes uzņēmumu. Sākot no tā, ka draudzes vadībā ir vieni un tie paši Kalcenavu ģimenes cilvēki līdz pat ļoti ētiski un juridiski apšaubāmajām Kalcenavu ģimenes nekustamā īpašuma darījumam. Daudzi pagasta cilvēki zina, ka kāda kundze Burtnieku draudzei ar testamentu novēlēja māju, zemi un mežu Lizdēnos. Bet dīvainā kārtā tas kļuvis par Alda Kalcenava ģimenes īpašumu ar visu ierakstu Zemesgrāmatā. Protams, ka šis un daudzi citi šādi vietējās draudzes darījumi ir piesegti ar Rīgas Virsvaldes un virsgana gādību. Šāda sadarbība ir bijusi ļoti rezultatīva, pēc latviešu sakāmvārda “roku roku mazgā” principa, Rīgas kungiem ir garantēta iespēja Burtnieku mācītājmuižā rīkot plašas nometnes un saietus, bet Aldim Kalcenavam – pa šiem gadiem kļūt par mācītāju bez jebkādām nopietnām un akadēmiskām teoloģijas studijām.

Paši pagasta ļaudis redz un zina kas notiek, tādēļ dodas uz dievkalpojumiem citās vietās vai arī klusi nopūšoties nosaka: “Tā jau tāda vasaras tūristu draudze, kur toni nosaka viena vienīga ģimene”.

Un tālāk?
Liepiņu ģimene un daudzi citi Burtnieku, Lizdēnu, Jaunburtnieku iedzīvotāji nebūt nav neticīgi. Viņi tikai zina, ka iet baznīcā un ticēt Dievam nereti ir divas un ne pārāk savienojamas lietas. Bez tam, Liepiņu ģimene Lizdēnos ir viena no senākajām Burtnieku dzimtām, kuras, līdztekus citām, tic Dievam arī ikdienā.

Šādi mājas dievkalpojumu praksi turpināsim tur, kur baznīcas nav tālu tikdaudz fiziskā, bet garīgā attālumā. Ne tik daudz auksta, cik salta. Vēsturē redzam, ka ar optimismu latviešu cilvēks ne tādas valdīšanas vien ir pārlaidis. Un tādēļ www.ticu.lv piedāvā nevis cīnīties ar korupciju pustukšajās Latvijas draudzēs, bet daudz aktīvākus risinājumus. Mājas dievkalpojumi būs viens no tādiem veidiem. Šī ticīgo metode jau bija izplatīta padomju gados. Un arī mūsdienās ļoti labs paņēmiens kā, baznīckungu netraucētiem, katram savā īpašumā veidot ģimenes tradīcijas sev un bērniem, nezaudējot pašu būtiskāko- ticību Dievam.

Lai radošs un tradīcijām bagāts Adventa laiks!

Māc. Valters Korālis

Māc. Varis Bitenieks. Ticības dinamika (nesaīsināts teksts)

Ticības dinamika – šādi slavenais vācu teologs P. Tillihs iezīmēja katra pasaulē dzimušā cilvēka motivāciju dzīvot un pēc kaut kā tiekties. Var to arī pateikt citādi – to, ka katram cilvēkam šeit zemes virsū ir ļoti liela jēga un nozīme. Katrai dienai, stundai un minūtei ir ārkārtīgi liels svarīgums. Katrs cilvēks un viņa dzīve kopā ar mūsējo ir mūsu – no Dieva dāvātā dāvana. Visa dzīve ir viena liela dinamika – tā ir tā dzīve kas esi tu pats ar savu ikdienu. Jautājums ir tāds ko tu darīsi ja tu to visu zini – to ka Dievs ir kopā ar tevi un to ka Viņš kopā ar tevi vēlas šo pasauli padarīt labāku. Kas ir tavs pirmais, otrais un trešais darbs. Principā visi darbi ir tad jēdzīgi ja tajos ir mīlestība – pret savu zemi, pret savu ģimeni, savu pilsētu, savu māju un cilvēkiem kas ir tev blakām. Šādā ziņā darbu nekad netrūkst nu kaut vai pie mājas izej no rīta laukā un apskaties kā saimnieks, kas tieši šodien būtu vissvarīgākais ko vajadzētu izdarīt – varbūt ir jāpienaglo kāda dēle, varbūt jālaista puķes, varbūt jāsāk lasīt ķirši, varbūt jāparunā kādu stundu ar sievu vai savu mammu. Manuprāt dievticību izkopt var tikai praktiski. Es piekrītu M. Luteram, P. Tilliham, V.V.Klīvem, ka tikai mēģinot darīt kaut ko labu sev un citiem cilvēkiem, tikai tad Dievs arī atklājas. Bet domājot par to kā Dievam vajadzētu man atklāties – tā rīkojoties Dievs nekad neatklāsies. Tieši otrādi cilvēkam vienam pašam uz savu iniciatīvu un cerībā uz Dievu ir jāmēģina šai pasaulē griezt kaut ko par labu – uz to kas evaņģēlijos rakstīts un sacīts. Dieva lūgšanas un gavēšana jau ir laba lieta, bet tikai pēc tam kad esi visu izdarījis – sakārtojis jautājumus par savu zemi, ģimeni, pilsētu, māju un cilvēkiem kas ir tev blakus. Lūk, tā es domāju un saprotu ticību Dievam un savu piederību Kristum.

Es esmu teologs un mana dzīvesvieta ir Kurzeme un man kā latvietim piemīt arī liela baltā skaudība. Mana ordinēšana par mācītāju mani neatbrīvoja no tās lielās baltās latviešu skaudības…

Šeit lasi visu teologa un mācītāja Vara Bitenieka vēstuli:

V.Bitenieks_vestule-1.doc
 Rgb1594

Attēlā: Kādā rudens ciemošanās reizē Aizputē pie Vara. Kurzemes mācītājs Varis Bitenieks (otrais no kreisās) jau studiju gados Latvijas Universitāte bija erudīts teologs. Šobrīd viņu ieinteresējuši kara vēstures jautājumi, kuros kādā ciemošanās vakarā dalījās ar Valmieras Draugu kopas vīriem – Teodoru Gaiķi (no kreisās) un Pāvilu Toču (no labās).
 Rgb1606
 Rgb1620
Attēlos: Namatēvs Varis ir arī lielisks amatnieks – profesionāls bruģētājs. Savā sētā viņa paša rokām top visi galdniecības izstrādājumi, apmešanas un santehnikas darbi.

____________________________________________________

Advents ir dāvinājumu laiks. Par to runā visur un visvisādos locījumos. Dažreiz vēl aiz visiem vārdu plūdiem patiešām kādam tiek palīdzēts ļoti un neviltoti. Viens no šādiem palīdzības praktiķiem kādam cilvēkam (vismaz koordinācijā) ir bijis Varis Bitenieks.

Šis teologa un Kurzemes mācītāja Vara Bitenieka raksts ir speciāls veltījums LELBāL(Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas) izdevumam “Ceļa Biedrs”. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ tas tika publicēts ļoti saīsinātā veidā. Pēdējo gadu politkorektums starp LELB un LELBĀL (starp luterisko baznīcu Latvijā un ārpus Latvijas) atgādina PSRS -Zviedrijas pēckara vienošanos par cilvēku likteņiem. Ne tik dramatiski, bet uz to pusi gan…

Arī mūsu ģimene atceras LELB un LELBāL novērotos redzamāko vadītāju konspiratīvos čukstus, vienojoties par arhibīskapa J.Vanaga situācijas vienpusīgo skaidrojumu Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes ekonomiskā apvērsuma laikā. Mobings jau tieši tāpēc ir mobings, ka tajā parasti iesaistīti gana daudz cilvēku…

Izturējām, draugi! Cauri visām piecām tiesu prāvām un publiskajiem pazemojumiem izturējām! Patiesības labad jāsaka gan, ka bez jebkāda Latvijas vai ārpus Latvijas luterāņu baznīcu palīdzības (jo tādas gluži vienkārši nebija nekādā no veidiem). Ar taisnu muguru gan uzdrīkstējāmies palikt. Un nu ticam un dzīvojam tālāk. 🙂

Paldies mācītājam Varim Biteniekam par to, ka viņš aktualizē savu redzējumu sabiedrībā un baznīcā!

Guna un Valters Korāļi

Sadarbība ar Maskavas telekanālu “REN-TV” [REH-TB]

 Rgb3555-2

Attēlā: Aleksandrs un Sergejs intervē Valmieras brīvticīgo Draugu kopas dalībniekus.

2009. gada 3. decembrī iesākās brīvticīgo kustības darbības atspoguļojums vienā no pasaules līmeņa telekanāliem – krievu valodā raidošajā “PEH -TB” (nosaukumā – krievu rakstība). Miljonus apraidošais telekanāls “REN -TV” uzrunā auditoriju visā pasaulē. Redzams arī Latvijā. Piemēram, “Lattelekom” digitālajā TV – 15. kanāls pamatpiedāvājuma paketē.

 Rgb3540-2

Mācītājam V.Korālim ir vienošanās ar “REN-TV” par periodisku brīvticīgo aktivitāšu atspoguļojumu Latvijā ilgtermiņā arī turpmāk, rosinot lielāku sabiedrības atvērtību un toleranci pret postmodernisma tendencēm reliģiskajā jomā, piedāvājot lielāku viedokļu daudzveidību. It īpaši, radot diskusiju iespēju arī tiem cilvēkiem, kuri kādu iemeslu dēļ nevēlas pielieties nevienai no esošajām reliģiskajām organizācijām, tomēr ikdienā praktizē reliģiskas darbības un pat kopīgus ģimenes svētkus. Vairāki brīvticīgo kustības dalībnieki ir atvērti viedokļu apmaiņai ar citās valstīs izvietotajiem masu saziņas līdzekļiem. Vēl jo vairāk, ņemot vērā LELB situāciju šobrīd un Valmieras Sv. Sīmaņa draudzē realizēto ekonomiskā apvērsuma veidu un paņēmienus. Bez tam, šo Valmieras notikumu visai vienveidīgo vai pat tendenciozo traktējumu vairums Latvijas masu saziņas līdzekļos. Līdztekus citiem sabiedrībā aktuālām diskusijām un darbībām, arī brīvi ticīgie cilvēki būs un paliks Latvijas Valsts apzinīgi pilsoņi, kuri ievēros tās Latvijas Republikas Satversmi un vēlēsies palīdzēt citiem.

 Rgb3546-2

Valmieras brīvticīgo Draugu kopa īrē telpas L.Paegles ielā 9. Saieti šeit notiks katru trešdienu pl. 16:00. Mācītāju V.Korāli valmierieši varēs satikt trešdienās pl. 18:00 vai citā norunātā laikā. T. 29107312

Videosižetu par aizlūgumu Vilbaku mežā skaties Limbažu TV 3.decembra ziņu raidījumā (tā izskaņā):
http://limbazi.edu.lv/mirror/TV_Limbazi/03_12_09.wmv

Šis Ulda Bērziņa videosižets ar aizlūguma notikumu tiek iekļauts arī REN-TV ziņu raidījumā tuvākajās nedēļās.

Foto: V.Korālis

Nicinājums un genocīds Latvijas luteriskās baznīcas vēsturē

Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (I Mozus gr. 12. nodaļa)

 Rgb3504 2
Attēlā: esam vietā, kur 1941. gada vasarā zvēriski nogalināja ebreju ģimenes.

Advents, Ziemassvētki un Zvaigznes dienas periods ir gaužām liela sentimenta laiks kristietībā. Gandrīz katrs, neatkarīgi no katra indivīda ticības dziļuma, apstaigā veikalus un gatavo dāvanas. Pāvests, bīskapi, kardināli un mācītāji sacer svētku uzrunas un sprediķus. Svētdienas skolās bērni veido ludziņas, dāmu komitejās cep pīrāgus un rīko bazārus…

Romas katoļu baznīca (Vatikāns) un Vācijas luteriskā baznīca ir publiski paudušas nožēlu par genocīdu pret ebreju tautu un turpmākajā savā darbībā, akcentējušas neko tamlīdzīgu turpmāk vairs cilvēces vēsturē nepieļaut.

Toties Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai vadošo amatpersonu priekšā ir vēl veseli divi pēc patiesās būtības izvērtējami vēsturiski sarežģīti laikmeti, kuros tā sociāli aktīvi piedalījusies: 1) baznīcas darbinieku un pat mācītāju (!) aktīva iesaistīšanās holokaustā (klausies turpmākajā tekstā ievietoto vienu no mutiskajām mūsdienu liecībām – U. Berziņa atmiņu stāstu); 2) aktīva baznīcas locekļu un vairāku redzamu garīdznieku sadarbība ar padomju režīmu jeb ČEKU. Arī par šo periodu ir dzīvi aculiecinieki, kurus ir jāintervē par Latvijas jaunāko laiku mācītāju, prāvestu un arhibīskapu sadarbības pakāpi un pāri darījuma smagumu pret cilvēkiem. Šāds LELB amatpersonu darbības vēsturisks izvērtējums un reliģiskās organizācijas vadītāja publisks paziņojums par šiem nodarījumiem vēl NAV noticis.

Img 5029

KLIKŠĶINI & LASI par Limbažu luterāņu mācītāja E. Mača (1904. – 1991.) darba stilu.
Vai mēs patiešām domājam, ka šādas koleģialitātes un darba stila cilvēki Latvijas baznīcā bija sastopami tikai senāk? Vai šodien, kad LELB vadošie garīdznieki visiem spēkiem cenšas noturēties pie garīgās varas, nav nekas piemirsies no nesenās pagātnes. Ķerot kabataszagļus u.c. mazos grēciniekus tautas masās, reliģiskajās organizācijās ļoti bieži lielie afērtisti- ekonomisko darījumu blēži un stukači paliek piesegti. Un viņus piesedz paši augstākie garīdznieki, jo pēdējiem savukārt atlec komforts un izdevīgums. Līdzīgi kā tas vēsturē notika ar mācītāju Maču Limbažu pusē, notiek ar prāvestiem un mācītājiem arī mūsdienās. Tas viss lielā mērā pateicoties sabiedrības iecietībai pret baznīcu kā visu drīkstošu organizāciju.

KLIKŠĶINI & KLAUSIES 12 minūšu dzīvu liecību (ieraksts izdarīts 2009. gada 30. novembrī)
Uldis_Berzins_atminas_par 1941_gada_genocidu_Limbazos

Agrāk vai vēlāk visu nāksies izvērtēt, un, runājot latviešu ievērojamā teologa Haralda Biezā (1909-1995) grāmatas “SAKI TĀ KĀ TAS IR” vārdiem. Kamēr baznīca un tās darbinieki nav pienācīgi izpētījuši, izvērtējuši un nožēlojuši šos kalpošanas periodus politiskajiem režīmiem, kur tā likusi ciest miermīlīgiem Latvijas iedzīvotājiem, tikmēr tāda kristietība patiešām ir un paliek vienīgi pastkartīšu un Ziemassvētku eglīšu sentiments. Tikpat liels pārpratums kā Īrijas katoļu baznīcas pedofīlijas skandāls, kuklusklans ASV vai tepat Latvijā vērojamā baznīcvaras uzurpācija.Tomēr Latvijas institucionālās baznīcas kalpošana politiskajai varai turpinās vēl arvien. Sākot no kristīgās baznīcas konfesiju kapelānu iesaistīšanās tā saucamajās miera misijās Rietumvalstu iniciētajos aneksijas karos Tuvajos Austrumos līdz pat lokālpolitiskiem manevriem tepat Latvijā – Aglonā, Saeimā lobēto likumu vai pašvaldību budžetu līmenī.

Raksta http://www.ticu.lv/?p=5401 publikācijā Limbažu novada laikrakstā “AUSEKLIS” aiz Limbažu ebreju slaktiņa iniciatora – pirmskara mācītāja Edmunda Mača (1904. – 1991.) pieminējuma polikorekti tika izņemts teikums: “Ja tā ir patiesība, ko saka daudzās pierakstītās cilvēku liecības, tad tās lieku reizi pierāda institucionālās kristīgās baznīcas pārstāvju mūžsenu seriālo ieinteresētību kādus sodīt.”

Genocīds sabiedrībā un baznīcā neveidojas uzreiz. Sākumā tās ir aizdomas pret kādu indivīdu vai sociālu grupu, vai tautu. Vēlāk tas ir nicinājums un mobings. Un tad jau seko mērķtiecīga cīņa, kuru vēsturnieki nodēvējuši par genocīdu. Mūsu tautai tās vēstures sakarā ir par ko aizdomāties. Kādu daļu atbildības arī baznīca kā attiecīgā laikmeta organizāzija var noslēpt aiz vārdiem “tādi bija laiki”. Bet ne jau visu!

 Rgb3467 Rgb3520-1 Rgb3475

Pētot Limbažu muzeja materiālus par holokaustu, varēju sastapies ar lielu konkrētību. Var secināt, ka holokaustā cietušas ebreju Šalomoviču, Levinu, Kaicneru, Jēkabsonu, Iršonu, Alparoviču, Kocenu, Beļinsku u.c. dzimtas. Cilvēkus iznīcinot, viņu īpašumu – zeltu un dārglietas paņēmuši paši šāvēji. Visai pārliecinoši vēsturiskās liecības piemin divas lietas: 1) šos slaktiņus ir veikuši tieši latvieši bez jebkādas tiešas vāciešu iejaukšanās; 2) nogalināšana ir notikusi ļoti necilvēciskā veidā – aprokot pusdzīvus cilvēkus (acīmredzot, taupot patronas) un mazos bērnus piebeidzot, turot viņus aiz kājām un sitot to galvas pret koku. Dokumentos un liecībās lasāms, ka šos slaktiņus aktīvi organizējis vietējās Limbažu draudzes mācītājs E. Mačs. No kurienes tieši kristiešu mācītājam radies tāds naids, atliek vien minēt. Pašsaprotami, ka amatpersonas savu žulti nekad neizgāž uz augstākstāvošajiem, bet uz padotajiem vai zemākajiem sabiedrības slāņiem. Pretēji tam kā to Jaunajā derībā darīja Kristus, bieži norājot farizejus par viņu liekulību.

 Rgb3492 Rgb3470 Rgb3509
Laba zīme: pār mūsu galvām uz dienvidu pusi aizlidoja gulbju kāsis (vidējā attēlā). Drīz sals.

Ja jau reiz tā ir vēsturē bijis, ka manam mežam cauri uz nošaušanu vesti ebreji, tad saimnieciskas lietas vislabāk tomēr ir iesākt ar viņu piemiņas dievkalpojumu. I Adventā, 2009. gada 29. novembrī Limbažu pusē rīkojām nelielu piemiņas dievkalpojumu mežā, kur tika zvēriski iznīcinātas vairākas ebreju ģimenes. Un tā kā manā dzimtā ir ne tikai latviešu, vācieši, bet arī attālākas ebreju saknes, tad nevarēju būt pret šo vēstures faktu vienaldzīgs. Izejot cauri manam mežam, esam vienojušies ar kaimiņmeža īpašnieci Ainu Apini, ka varam viņas īpašumā noturēt piemiņas dievkalpojumu tieši tajā vietā, kur cilvēki nošauti un aprakti.  Rgb3513
I Adventā mežā pie izgāztā bērza saknēm bija labs aizvējš svecītēm. Citā sausā kokā ritmiski kala dzenis. Iespēju robežās turpināšu iesākto vēsturisko tēmu izpēti, balstoties uz aculiecinieku stāstiem un muzejā pieejamiem materiāliem. Šobrīd turpinās darbs arī pie visjaunākā laika notikumiem – ekonomiskā apvērsuma un mobinga rīkotājiem Valmieras draudzes vēsturē, kas tiks publicēts šīs web-lapas sadaļā “Tā bija”.

Paldies Limbažu muzeja direktoram Jānim Ulmim par sadarbību materiālu izpētē!
Paldies brīvticīgajiem Sarmītei un Normundam Tušinskiem par praktisku atbalstu!

* Skaties videosižetu Limbažu TV 3. un 4. decembra vietējo ziņu raidījumos pl. 19:00 un 21:00.
* Par Valmieras brīvticīgo Draugu kopas darbību tuvākajās nedēļās būs iespēja noskatīties videosižetu vienā no Maskavas neatkarīgajiem telekanāliem.

Teksts : Valters Korālis
Foto: Anna Korāle