Miris pasaulē viens no brīvākajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem Stīvs Džobs.

Steve 1955-2011-1
“My job is to not be easy on people. My job is to make them better.” /Steve Jobs/

Miris pasaulē viens no brīvajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem Stīvs Džobs.

Stīvs Džobss – biogrāfiska uzziņa:
1976. gadā Džobss 21 gada vecumā nodibināja uzņēmumu Apple Computer kopā ar savu tolaik 26 gadus veco draugu Stīvu Vozniaku. Kopš tā laika kompānija kļuvusi par vienu no vērtīgākajām pasaulē.
Pirmie Apple produkti bija Apple datori, kam sekoja Macintosh datori, kas 1980. gados ieguva lielu popularitāti.
1985. gadā pēc iekšējām nesaskaņām uzņēmumā Džobss pameta Apple un nodibināja uzņēmumu NeXT, kas specializējās darbstaciju izstrādē uzņēmumiem. 1986. gadā viņš nodibināja animācijas filmu studiju Pixar.
Džobsa prombūtnes laikā Apple piedzīvoja piedzīvoja lejupslīdi attīstībā, taču 1996. gadā tika panākts izlīgums, un Apple par 429 miljoniem dolāru iegādājās NexT, savukārt Džobss atgriezās uzņēmuma vadībā.
Viņš radījis tādus visā pasaulē populārus produktus kā mūzikas atskaņotājus iPod, viedtelefonus iPhone un planšetdatorus iPad.
ASV prezidents Baraks Obama trešdien cildināja Džobsu kā vienu no Amerikas “diženākajiem izgudrotājiem”.
“Viņš pārveidoja mūsu dzīves, pilnīgi izmainīja priekšstatu par veselām nozarēm un paveica vienu no retākajiem varoņdarbiem cilvēces vēsturē – viņš izmanīja veidu, kādā katrs no mums redz pasauli,” norāda Obama.
Savukārt ASV tehnoloģiju giganta Microsoft dibinātājs Bils Geitss uzskata, ka Džobsa ietekme būs jūtama vēl daudzu paaudžu garumā. “Pasaulē reti notiek tā, ka kādam ir tik milzīga ietekme, kāda bijusi Stīvam, un tās sekas būs jūtamas vēl daudzas paaudzes,” uzskata Geitss. / http://www.diena.lv /
____________________________________________________________

Paldies par visu, ko viņš radīja arī priekš manis- Apple! Var pat sacīt, ka viņš daudzos izveidojis ne tikai tehnoloģijas, bet kultu, kas līdzinās reliģijai.
Tomēr viņa radītie priekšmeti un to lietošanas filozofija man palīdz sazināties ar pasauli un sekmīgi strādāt jau 7 gadus, kopš aizgāju no PC un nepazīstu nekādus datorvīrusus ne IPhonā, ne vairākos datoros savās mājās. Tas man palīdz arī foto jomā brīvi strādāt ar bilžu programmām.

Kāds tam sakars ar brīvticību un šo lapu? – http://www.ticu.lv – Stīvs Džobs ir viens no tiem, kurš mani iedvesmojis pavisam citādāk domāt un rīkoties reliģijas jomā:
* bez lieka iepakojuma;
* ar minimālismu jebkurās darbībās;
* ar lakonismu un tiešamību saziņā.

Protams, ka arī bez vīrusiem, t.i. lieku cilvēku vai reliģisku organizāciju pēdu nospiedumiem mūsu dvēselē. 🙂

Foto no http://www.macpasaule.lv

Fotoizstāde SATIKŠANA Umurgas tautas namā

 Dsc4690 - Version 2

Kādus gadus iepriekš bija fotoizstāde manis izveidotajā izstāžu zālē Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas tornī. Pa šiem gadiem esmu palicis prasīgāks pret sevi foto filozofijā un izpildījumā un izvairījies no jebkādām izstādēm. Bez tam, klātienes sabiedrībā un virtuālajā vidē “eksponējos” pašpietiekami daudz – kristības, kāzas, bēres, sarunas… vai vakaros, apsēžoties pie bilžu apstrādēs, nemitīgi fonā draugiem.lv atvērums… Sabiedrības jau man vienmēr ir pieticis. Pietrūkusi drīzāk radoša vienatne vai sakarīgas divata sarunas par būtisko.

Jāsaka, ka liela daļa manu fotoreportāžu nebūtu tapušas bez manas sievas Gunas un bērnu Toma, Annas Lauras un Natālijas darba. Pateicoties viņiem, jūs varat skatīties kāzu, kristību bildes www.draugiem.lv un www.ticu.lv , kurās esmu redzams arī es. Pa šiem gadiem fotografēšana no vaļasprieka ir kļuvusi par ģimenes uzņēmumu – par vienu no maniem profesionālajiem darbiem.

Starp citu, Limbažu pusē strādāja leģendārais pareģis un fotogrāfs Eižens Finks, sievietes skaistuma apgleznotājs Boriss Bērziņš u.c., kas mani iedevesmojuši būt PAŠAM. Es zinu, ka daudziem cilvēkiem neesmu pieņemams savu uzskatu un darbības dēļ. Tomēr – vai tas kādu sajūsmina, vai sāpina, mani tas nesatrauc. Es turpināšu darīt to, uz ko esmu aicināts, aizpildīdams šajā pasaulē to telpu un laiku, kas tieši man atvēlēti.

Paldies manai ģimenei, kristību un laulību dalībniekiem, modelēm un modeļiem un it visiem, kas ar mani sadarbojušies kaut jel kādās radošajās izpausmēs, ieskaitot foto jomu! Radošas sarunas! Arī bez vārdiem… 🙂

Tādēļ, ja vēl kādās citās vietās būs interese par fotoizstādi un sarunu par manu pasaules uzskatu, tad apdomāšu par šādu iespēju.
Tomēr šopavasar piekritu Vidzemes bibliotēku piedāvājumam – parādīt kādas savas bildes izdrukātā formātā.

Izstāžu vietas un laiki:
Limbažu bibliotēkā 1.05. – 1.06. 2011.
Umurgas Tautas namā 9.06. – 9.07.2011

Paldies Latvijas kultūras un izglītības iestādēm par iespēju sadarboties!
e-pasts: valters.koralis@gmail.com, t. 29107312

Klikšķini un skaties attēlus no izstādes atklāšanas Limbažos!

 Rgb7985 Dsc4700 Rgb5204
 Rgb5189-1 Rgb7781 Dsc4730
 Dsc4767 Rgb3238 Rgb3615-1
 Rgb5182 Dsc47332010.04.04 14-39-182009.08.01 16-58-12
 Rgb7707 Dsc47592009.08.25 23-19-58 Rgb2033 - Version 3 Rgb3147 - Version 2

Mans modinātājs Krū atgriezies

 Rgb4761 Rgb4737 Rgb4766

Netālu no manas mājas ik gadus purvā apmetas dzērves. Viņas dodas meklēt broakstis un vakariņas tīrumos. Ir tik jauki no rītiem pamosties ar skaistiem “krū, krū!” un šīs pašas balsis dzirdēt arī saulrietos. Dabas liturģija ir daudz skaistāka par to, ko cilvēki radījuši savās baznīcās. Un tā priekš manis ir pietiekami spēcīga, lai es paliktu dzīvot un stradāt tieši Latvijā.

Dotētais reliģiskais bizness Latvijā

“Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komiteja akceptēja līdzfinansējumu piešķiršanu 2315 latu apmērā, lai Lielajā piektdienā, 22.aprīlī, vairāku konfesiju kristieši no daudzām Rīgas draudzēm varētu doties Ekumeniskā Krusta ceļa gājienā, kas plkst.12.00 sāksies no Sv.Jēkaba katedrāles.

Gājienā plānotas 14 apstāšanās stacijas dažādās Vecrīgas vietās, kur paredzēti dažādi veidoti uzvedumi, kas atainos Jēzus Kristus dzīves pēdējo brīžus. Uzvedumu sagatavošanā ir iesaistīti profesionāli aktieri. Gājiena laikā tiks dziedāti arī pazīstami ciešanu laika dziedājumi.

Krusta ceļš (Via Crucis) ir viena no populārākajām ticīgās tautas tradīcijām Romas katoļu baznīcā, kas mūsdienās guvusi lielu ievērību un atsaucību arī citās konfesijās. Pasākums ir ne tikai Jēzus dzīves pēdējo notikumu piemiņa, bet arī gājiens, kurā ticīgie lūdz par savu tautu un valsti.

Līdzekļi Krusta ceļa līdzfinansējumam tiks ņemti no Izglītības, kultūras un sporta departamenta budžeta apakšprogrammas “Finanšu līdzekļu rezerves sporta un kultūras pasākumu atbalstam”. / no http://www.riga24.lv/zinas/46/72007 /
_____________________________________________________

 Rgb4684-1

Attēlā: Klusā nedēļa Ķelderlejā Valmierā 2011. gadā. Gauja pārplūdusi. Pa šo ceļu veda nošaut un apbedīt ebrejus, kuri ar saviem reliģiskajiem ieskatiem un aktivitāti II Pasaules kara sabiedrības ideoloģijai un ekonomikai izrādījās lieki.

Latvija 2011. gada sākumā ir nopietnas taupīšanas režīma priekšā. Vecākiem draud samazināt pabalstus, pensionāriem pensijas, studentiem- stipendijas, pašvaldībās cilvēkiem ir lieli parādi par apkuri utt. Nav neviena ziņu raidījuma, kur nebūtu runas par līdzekļu konsolidāciju jeb apcirpšanu. Šādu samazinājumu piedzīvo arī pašvaldību sporta un kultūras nozares. Cilvēki ar labu humanitārā cikla izglītību un pat zinātniskiem grādiem ir spiesti strādāt ārzemēs mazkvalificētu darbu tikai tādēļ vien, ka Latvijā nespējam vai negribam veidot sabalansētu budžetu. Tomēr visiem ir skaidrs, ka budžets veidojas no atbilstošas filozofijas par labu tam vai citam novirzienam.

2011. gada Klusajā nedēļā, atverot neta lapasupes, pamanīju tik tiko pamanāmu virsrakstu ar atbilstošu loģiku un pamatojumu Rīgas domē. Prakse rāda, ka daudzas lietas, kas sākumā notiek Latvijas lielākajā pašvaldībā, vēlāk par normu tiek pieņemtas citās Latvijas lielākās vai mazākās pašvaldībās. Viss aizsākums radies no t.s. “Lūgšanu brokastīm”, kas kā tradīcija ieviesusies no tālās un bagātās ASV. Tam visam līdztekus arī Tēvu diena kā militārisma atcere un vēl vairākas kosmopolītiskas un ideoloģiskas subkultūras norises.

Bet tagad tieši par augšminēto rakstu. Kaut arī Krusta ceļš, līdzīgi citiem kolektīviem notikumiem, ir jauks cilvēku socializēšanās pasākums, domāju, ka šāda dotācija ir nepamatota un nevajadzīga no vairākiem viedokļiem. Mēģināšu savu domu izteikt skaidrāk un plānveidīgāk.

Pirmkārt, klaji dotējot jebkādu reliģisku ceremoniju, vienalga kristīgo Krusta ceļu vai pagānisko Bluķa velšanu, tiek klaji ignorēta LR Satversme par valsts un baznīcas (reliģisko organizāciju) šķirtību.

Otrkārt, dotējot vienu vai otru reliģisku kustību vai to apvienību, tiek degradēts reliģiskais tirgus. Es saprotu, ka daudziem nepatiks šis vārdu savienojums “reliģiskais tirgus”, bet tāds tas diemžēl ir sabiedriskajā formācijā ķapitālisms” un konkrētajā zemē, kur dzīvojam un cilvēkiem ir ļoti dažāda reliģiskā identitāte un prakse. dotējot vienu novirzienu, pabērna lomā paliek citi. Ja nolemj dotēt un reklamēt Latvijā lielāko reliģisko novirzienu, tad tas nebūt nepierāda šāda virziena patiesīgumu. Savukārt, ja izlemtu dotēt kādu nelielu reliģisko kopienu, arī tiktu mākslīgi ietekmēts balanss, process, kas ir vienīgi indivīdu un sociālo procesu ziņā.

Treškārt, dotējot šo vai citu reliģisku aktu, pašvaldība reliģiski jūtīgiem cilvēkiem rada ilūziju, ka šāda vai cita “Sūnu Ciema Laimes Lāča” filozofija un teoloģija sniedz atbildes uz cilvēciskām alkām izejai no krīzes. Krīzi risina ar pavisam citām sociālekonomiskajām metodēm. Pie kam, atceroties un dziļi cienot jebkuru indivīdu ar jebkuru reliģisku praksi, kas neekspluatē sabiedrības kopējo labumu. Drīzāk palīdz to pavairot paši brīvprātīgi ziedojoties.

Ceturtkārt, lai arī krusta nešana izskatās dotācija kristietībai no valsts puses, drīzāk jārunā par diametrāli pretēju pēc-dotāciju ar negatīvu saldo tieši kristietībai kā tādai. Ekspuatējot kristietības centrālo simbolu – krustu, tieši Krusta karos vai kolektīvās ugunsmoceķļu orģijās, sadedzinot raganas un ķecerus, vai pat holokaustā, kritietība ir grimusi savās dziļākajās bedrēs, vēlākos gadsimtos neskaitāmas reizes atvainodamās par šīm tumšajām savas vestures lapaspusēm. Tādēļ ļoti nopietni apsverams būtu šāds solis no kristīgo institucionālo baznīcu ideoloģiskā viedokļa.

Piektkārt, ne visiem kristiešu novirzieniem tieši Krusta ceļš ar 14 stacijām un grezni tērptu garīdzniecības manifestāciju liksies pieņemams kā atzīstamākā lūgšanu metode. Tādēļ teoloģiski un sociālaktropoloģiski tas izsauks drīzāk vairāk diskusiju, nekā vienprātību šādos teatralizētos ielu pasākumos. Kuluāros izskanējušie argumenti, ka šajos pasākumos piedalās daudz cilvēku, nebūt neatspoguļo tās daudzās reliģiskās prakses, ko pielieto vēl citas kristīgās denominācijas Latvijas sabiedrībā. Bet netiek dotētas! Līdz ar to šāds vienpusējs reliģisks pasākums sniedz tikai kāds noteiktas krietiešu grupas reklāmu TV, internetā un citur. Reklāmu par pašvaldības naudu.

Bet kāds jautās, ko tad īsti darīt? Kā šo jautājumu atrisināt pozitīvi un izvairīties no reliģiska rakstura ķīviņiem, kas vēlāk izrādās ir pavisam ekonomiskas dabas? Atbilde būtu pavisam vienkārša.- Latvijas turpmākajām valdībām un pašvaldībām jārūpējas, lai par reliģisko darbību maksātu paši to dalībnieki. Ar privātās iniciatīvas- sponsoru, fondu atbalstu, stiimilējot atbilstošas nodokļu atlaides un tamlīdzīgi. Līdzīgi būtu jāpārskata visi esošie likumi, kas paredz jebkādu dotēšanu reliģiskām organizācijām. Tikai un vienīgi tad beigsies publiskas grāmatu dedzināšana reliģisku līderu vadībā, bluķa velšanas un Krusta nešanas par citu iedzīvotāju naudu. Un pats galvenais- ķīviņi satarp vieniem vai otriem reliģiskiem grupējumiem- pagāniem un kristiešiem. Un pavisam tuvākā nākotnē, acīmredzot vēl citiem, kas it strauji var ienākt Latvijā un sava skaitliskā sastāva dēļ un labi nokārtotā lobismā pieprasīt dotācijas savām kulta celtnēm, rituāliem vai vienkārši tāpat, prieka pēc.

2009.09.29 01-05-38

Domāju, ka būs daži kristieši emocionāli argumentēs, apgalvodami, ka no šādiem pasākumiem sabiedrībai nāks svētība kā no pārpilnības raga. Svētība no šādiem Krusta nešanas pasākumiem? Tad jau ikgadējos Aglonas saietos pasākumos sen visu morāli ētiski mūsu valstī būtu sakārtojuši. Tad jau pēc Rīgas Doma ekumēniskajiem dievkalpojumiem mūsu valstī vismaz pāris mēnešus nebūtu neviena korupcijas skandāla. Bet nekā!

Vajadzētu drīzāk aizbraukt tepat uz netālo Igauniju paskatīties, AR KĀDĀM īsti metodēm sabiedrība tiek uz priekšu gandrīz visos grūtajos jautājumo. Pie kam, bez šādām “Laimes Lāča” metodēm. Igaunija neizceļas ar ārēji teatrālām reliģiskām darbībām. Ar ziemēļniecisku pašcieņu raugās savas tautas nākotnē un lietas tomēr lēnām risinās par labu tieši tās tautai.

Ja kādam šajā rakstā liekās par maz teoloģijas, varētu aizdomāties, ko par šādu problemātiku teiktu izcilais vācu teologs, disidents un moceklis Dītrihs Bonhēfers (1906 – 1945) vai Latvijā no pagodinājumiem ateicies profesors Roberts Feldmanis (1872- 2002), kurus arvien biežāk pieņemts citēt kristīgajā periodikā sev izdevīgā gaismā.

Jo mazāk reliģisko tingeltangeļu, jo valstis attīstās stabilāk. Piemēri? Somija, Igaunija/ Iepretī- Latīņameika, Grieķija, Portugāle… Šo paradoksu senāk dzirdēju kādā socioloģiska rakstura konferencē. Nu beidzot pārliecinos, ka tā tiešām ir taisnība. Jā, arī Latvijā!

Aiz mana viedokļa nestāv neviens fonds, ne arī kāds konkrēts politiķis vai uzņēmējs. Šīs patiešām ir manas domas, kas radušās manī pašā un paša vārdiem izteiktas. Mani Brīvticības centieni, kas pausti www.ticu.lv arvien būs veltīti tam, lai reliģija būtu katra cilvēka personiski izvēlēts (un apmaksāts) ceļš, nevis visas sabiedrības pienākums atbalstīt nelielu sauju cilvēku, kas vēlas īstenot tos vai citus savus mērķus uz sabioedrības rēķina. Šīs lapas galeriju fotogrāfijās redzat cilvēkus, kuri paši par savu naudu ir apmaksājuši savus reliģisko praksi un neko nav gaidījuši no valsts, pašvaldības vai pat ārzemju misijas organizācijām.

Vairāk attēlu no NEDOTĒTĀS reliģikas prakses
skat. www.draugiem.lv profilā “Valters Korālis”

Teksts & foto – mācītājs Valters Korālis

“Ko dosim mēs, bērni?”

Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. (Mt. 2:8-12)

 Rgb2934

Šogad Ziemassvētku gaidīšana ir bijusi skaista, jo dabā ap mums daudz balta sniega un zemei košs apsegs kā mierinājums. Tomēr mūsos un mums apkārtējos cilvēkos paļāvība un drošība nākotnei mazinājusies. Ikviens no mums meklē kādu pamatu, kādu atskaites punktu, no kā atkal veidot dzīves atspērienu.

No seniem laikiem cilvēki, apciemojot viens otru, paņem līdzi ko īpašu dāvanai. Dažreiz tā ir gandrīz nejauši iegādāta, bet citreiz ļoti rūpīgi izvēlēta tieši konkrētajam cilvēkam un situācijai. Mijoties vēlmei saņemt dāvinas vai tās dot, nereti iemācamies priecāties arī par to otro, par dāvanas došanu kā skaistu un cildenu savas dveseles nesavtības piedzīvojumu. Šobrīd, kad daudziem Latvijā ir grūtsirdība par to, ka nevar uzdāvināt tieši to vai tik, cik vēlas, atveras vesela jautājumu kārta par dzīves jēgu. Jā, arī par dzīvi kā cīņu – kam gan tā? Vai vispār kaut kam ir jēga un tamlīdzīgi…

Šajā zīmīgajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā mani ļoti uzrunāja ziņa par Āfrikas valstī Sudānā pazudušajiem Latvijas lidotājiem. Vēlāk tiem, kas notikumiem sekoja līdzi bija liels prieks par ziņu, ka viņi atrasti un atbrīvoti. Bet vēl pēc dažām dienām atklājās pats pārsteidzošākais – viņi ir izglābušies paši saviem spēkiem bez būtiskas ārējas jeb valsts palīdzības. Šis stāsts ir šokējošs vismaz divās nozīmēs: 1) Kaut šie trīs vīri tomēr nebija teiksmainie Austrumu gudrie, tomēr viņiem ir bijusi uzkrāta lieliska pieredze objektīvi apzināties situāciju; 2) Tieši viņu un tikai viņu pašu rīcība ir mainījusi situāciju un izredzes par 180 grādiem jeb no gūsta uz brīvību. Ārpus jebkāda diplomātiska protokola. Viņi rīkojās tā, lai nonāktu pie saviem tuviniekiem un būtu viņiem šī gada un iespējams visa mūža lielākā dāvana.

Pieņemu, ka daudzi cilvēku patiesās ikdienas sajūtas un bažas ir līdzīgas. Visapkārt tikai vieni vienīgi tukši solījumi un gudra izrunāšanās. Bet daiļvārdība jau neuzlabo objektīvo situāciju ne ārpus mums, ne arī mūsu sirdīs. Ja apsēžamies un paskatāmies apkārt meklējot tos, ar kuriem varam pasākt ko būtiski jaunu vai drosmīgu, tad tādus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Iespējams, ka vairāk pat par trīs nesanāks. Varbūt tas ir kāds skaitļa arhetips un tieši tādēļ sirmajā senatnē pirmie Austrumu dāvanu nesēji un pielūdzēji bija tikai trīs? Iespējams. Varbūt, ka tas tā ir vienmēr un visur. Jo arī Kristus saka: “Kur divi vai trīs sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū”.

Mūsu ģimenes relikvijās ir atrodami divi dzeltenas krāsas dokumenti, kuros lasāms, ka par kritisku attieksmi pret to, ko redzam, mums ir nolemts būt izslēgtiem no institucionālās baznīcas. Tādēļ jau vairākus gadus ar sievu neesam nevienas reliģiskas organizācijas biedri. Un jūtamies ļoti labi, jo no sirds ticam Dievam tāpat. Tāda vieda ticīgo kā mēs, Latvijā ir ļoti daudz. Īstenībā taču vairums cilvēku ap mums! Man pašam ir gods un iekšējs aicinājums savā mācītāja privātpraksē kalpot visiem tiem Latvijas brīvticīgajiem jeb ārpus reliģiskajām konfesijām ticošajiem, kuri nevēlas savu ticības un dzīves filozofijas koordināšu sistēmu saskaņot tieši ar kādu gaužām cilvēcisku instanci, tomēr ticības lietās rīkoties saskaņā ar savu gribu. Un, ja paskatāmies vēsturē, tad tieši tādi cilvēki ir būtiski ietekmējuši notikumu gaitu mākslā, kultūrā, poltikā un pat reliģijā. Pārāk liels komformisms un tolerance nevietā visbiežāk radošos cilvēkus nogalina, padarot pārlieki līdzīgus citiem. Tik līdzīgus, ka mums nāktas jautāt nu jau latviski hrestomātisko jautājumu: “Kas es esmu?”. Šī jautājuma patieso un dziļāko atbildi nevar atbildēt neviens dienesta stāvoklis vai izraudzīts padomnieks. Tas katram ir jāatbild pašam no dziļas dvēseles dzelmes, kas glabā mūsu dzīves jēgas lielāko noslēpumu.

 Rgb2337

Brīžos, kad ausīs ieskanās senās Ziemassvētku dziesmas vārdi “ko dosim mēs, bērni, ko dāvāsim Tev? Ak pieņem mūs pašus par dāvanu sev!..”, mēs nojaušam, ka šie sakrāli sacerētie vārdi neattiecas tikai uz šauri reliģisko sfēru. Tie ir spēcinājumi vārdi dāvanai vispār. Dāvanai vienam priekš otra un vienam caur otru. Tie atsedz mūsu patiesāko krīzi jeb mūsu dvēseles nabadzību kā patiesas klātbūtnes un nedalītas uzmanības deficītu starp mums un alkas pēc piepildījuma vienam otrā. Līdzīgi kā kristietībā Dievs iemiesodamies cilvēcē un gudrajiem ceļiniekiem ir atrodams un pielūdzams pavisam attālā provincē, nost no ierastajiem varas centriem un iestaigātām takām, tāpat arī cilvēki viens otram var atrasties kā brūnums un jaunatklājums visnepieredzētākā veidā.

Ne visi no mums ir trīs austrumu gudrie, lidotāji, prezidenti, ārsti vai skolotāji. Toties ikviens no mums var būt pietiekami gudrs, lai pa vienu un to pašu ceļu atnākot, tālāko zinātu sevī pats un to mīlestībā un degsmē īstenotu.

Vēlu ikvienam savam novadniekam priecīgus Ziemassvētkus
un darbīgu, radošu un drosmīgu Jauno, 2011. gadu.

mācītājs Valters Korālis
/Raksts publicēts laikrakstā “Auseklis”, 23.12.2010/

Intervija ar privātprakses mācītāju V.Korāli

 Rgb1765-1
Kāpēc Dievs liek iet cauri tik daudzām ciešanām?

Katrā reliģijā tam ir cits skaidrojums. Cilvēcei, neatkarīgi no dažādiem reliģiskajiem skaidrojumiem,lai nonāktu līdz nākamajām attīstības pakāpēm, jāiziet cauri zināmām ciešanām. Domāju, ka tikai sāpēs tā pa īstam sajūtam savu miesu un arī dvēseli. Visas lielās lietas nāk „caur” ciešanām. Sākot no piedzimšanas. Tāpat vēlāk neviens nopietns sasniegums, vienalga vai tas būtu olimpiskā čempiona tituls vai zinātņu doktora grāds, nav iespējams bez zināmām grūtībām un ciešanām. Pārbaudījumos un ciešanās mēs iemācāmies īstumu. Krīzes situācija un piespiedu gavēnis iemāca atmest visu lieko. Bieži vien tikai šādā brīdī cilvēks pirmoreiz tā pa īstam novērtē to, kas viņam ir. Bieži izrādās, ka bez daudzām lietām var arī mierīgi iztikt, pielabojot to, kas jau sagādāts agrāk. Uz brīdi pierimstot, daudz labāk atklājas, par ko patiešām ir vērts atdot savus pēdējos latus un kādiem darbiem savu laiku nav vērts ziedot.
Varbūt ir lietas vai pakalpojumi, ar kuriem varam norēķināties, liekot lietā savus talantus. Lielās grūtībās lieliski īpaši atklājas arī tas, kuri ir mūsu īstie draugi, un kurām attiecībām savu laiku nav vērts tērēt. Jā, tas izklausās diezgan pretīgi, jo visi zinām, labu draugu nekad nevar būt par daudz… Bet tā ir tikai tāda runāšana. Diemžēl mēs pārāk daudz sava laika un līdzekļu tērējam tukšām sarunām, nevajadzīgas informācijas uztveršanai un pasākumiem, kuros mierīgi varam arī nebūt. Bieži vien grūtos brīžos viscilvēciskākās sarunas izveidojas tieši ar trūcīgākajiem ļaudīm. Varam skatīties uz Šveici un citām bagātajām valstīm, bet šajā pasaulē ir arī Indija, Bangladeša un dziļā Latgale… Paraugoties, kā klājas cilvēkiem tur, nemaz tik ļoti vairs čīkstēt negribas. Taču tas ir tikai mans redzējums. Nevēlos tēlot Mozu, kurš tagad kādu grasās izvest no tuksneša. Tās arī šobrīd ir lielākās pārmaiņas manā dzīvē, ka vairs negrasos nevienu nekur vest. Pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Tikai – diemžēl latvieši baidās būt spilgti. Ar savām šābrīža izjūtām un nostāju, es uz tā fona, droši vien, esmu spilgts, un līdz ar to neatstājunevienu vienaldzīgu. Bet vadītājam tādam ir jābūt. Nav jau īpaši lielas izvēles – vai nu kāds ir vadītājs, vai arī seko kādam citam. Tāpat kā ārstam, arī man ir savi „pacienti” un būtu muļķīgi ļaunoties uz tiem, kuri sev izvēlējušies citu ceļu…

Pilna intrervija žurnāla “MEZGLS” 2010. g. decembra numurā:
Kāpēc brīvmācītājs Valters Korālis uzskata, ka visas reliģijas Rietumeiropā lielākā vai mazākā mērā ir uzņēmējdarbība?
Saruna par tradīcijām, vērtībām, baznīcu, fotogrāfiju, brīvticību un dzīvi.

Nopērc, lasi, uzzini, pierkrīti, strīdies pretī, atmini dzīves krustvārdu mīklas… Dzīvo! (sun)

http://www.santa.lv/lv/zurnali/mezgls/par.html?santa.subscribe_id=8

Foto: V.Korālis

Kas izdomāja Ziemassvētkus?

2008.11.26 01-07-04
Grūti noticēt, bet eglīte ne vienmēr bijusi Ziemassvētku rota, savukārt piparkūkas izmantotas kā tabletes pret dažādām kaitēm. Ejam meklēt svētkus!

Stāstu sāksim ar Svēto Niklāvu, Pjēru Noelu, Santa Klausu, Krisu Krinkli, Tēti Mikulašu, Salaveci, Ziemassvētku vecīti. Viņus sauc tik dažādi, bet uzdevums visiem viens — parūpēties par dāvanām bērniem un pieaugušajiem. Kurš izdomāja vīriņu sarkanajā mētelī ar garo bārdu?

Kā radies Ziemassvētku vecītis
Par Ziemassvētku vecīša prototipu tiek uzskatīts Svētais Nikolass jeb Mirras bīskaps, kurš dzīvoja 4. gs. mūsdienu Turcijas teritorijā. Viņš bija labsirdīgs un dāsns vīrs. Nostāsti par viņa labajiem darbiem tika daudzināti tuvu un tālu. Te viņš nabadzīgam bērnam zem gultas nolika apavu pāri, te izsalkušam ubagam paslepus somā iebāza siltu maizes kukuli.

Skatoties filmas, esi pamanījis, ka reizēm Ziemassvētku vecītis ierodas visai savdabīgā veidā — pa skursteni. Arī par šo tradīciju jāpateicas Nikolasam. Reiz neilgi pirms Ziemassvētkiem viņš apmeklējis trīs nabadzīgas māsas, kuras nevarēja atļauties apprecēties. Pirmās divas naktis viņš to mājās atstājis pūra naudu divām māsām, bet trešajā naktī durvis bijušas slēgtas. Nikolass veicis akrobāta cienīgu triku — uzrāpies uz jumta un trešajai māsai domāto naudu iesviedis pa skursteni.

Kādu tu parasti zīmē Ziemassvētku vecīti? Amerikāņu mākslinieks Tomass Nasts 1863. gadā avīzes vākam uzzīmēja vīru ar baltu bārdu un dāvanu maisu. Vēlāk šo viņa aizkustinošo zīmējumu reklāmas industrija padarīja slavenu un atpazīstamu. Vīrs ar balto bārdu bija visur — uz atklātnēm, veikalu skatlogos un dzērienu plakātos.

Ak, eglīte, ak, eglīte!
Latviešiem patīk domāt, ka Ziemassvētku eglītes tradīcija aizsākusies tieši Rīgā. Jāuzslavē mūsu pilsētas rātskungi, kuri tālajā 1510. gadā rakstos minēja Rātslaukumā uzstādīto svētku eglīti, nodrošinot, ka Rīga tiek uzskatīta par Ziemassvētku eglītes dzimšanas vietu. Egle tolaik tikusi rotāta ar papīra puķēm. Agrāk eglītes mājās neviens nenesa — visi pulcējās ap centrālo pilsētas egli.

Patiesībā pirmie Ziemassvētku eglītes rotājuši vācieši. Viņi gan šo faktu nav iegrāmatojuši. Šur tur 16. gs. hronikās pazib raksti par īpašu amatu — pilsētas egles sargātāju. To ieņemt varēja kāds no pilsētniekiem, kurš visu gadu sevi bija pierādījis kā cienījamu vīru. Viņa uzdevums bija uzmanīt, lai vietējie suņi neapēstu piparkūkas vai mazie pilsētnieki neaiznestu egles rotas mājās.

Jau izsenis Ziemassvētkos pie egles izspēlētas Bībeles ainas, kur darbojās pirmie cilvēki — Ieva un Ādams. Eglē tika kārti grēka āboli, ar ko čūska kārdināja Ievu. Tagad tos nomainījuši spoži, apaļi bumbuļi. Līdzās tiem eglīti grezno arī ar svecītēm. Bet pirmā ielikt eglītē svecītes iedomājās Brandenburgas princese un Brigas hercogiene Doroteja Sibilla 1611. gadā.

Piparrauši zāļu vietā
Pirmās liecības par medus un garšvielu kūkām atrodamas jau senajā Ēģiptē. Tiesa, ēģiptiešiem tādi Ziemassvētki pat sapņos nerādījās, viņiem vienkārši garšoja saldumi. Taču piparkūkas, ko pazīstam mēs, jau 14. gs. Nirnbergas vīriešu klosterī radīja mūki, jo viņiem bija pieejamas no ārzemēm atvestās garšvielas.

Drīz vien piparkūku bizness Vācijā gāja plašumā. Bijis pat speciāls amats — piparkūku cepējs, ko apliecina 1370. gadā veiktais ieraksts Minhenes pilsētas nodokļu atskaitēs. Šiem cepējiem bija arī savas cunftes. Ne katrs drīkstēja saukties par piparkūku meistaru. Katrai Vācijas pilsētai bija tikai tai raksturīgas piparkūkas. Visi zināja, ka piparkūkas ar sukādēm un mandelēm nāk no Nirnbergas, bet tās, kas pārklātas ar krāsainu cukuru, — no Minhenes. Starp citu, senāk piparkūkām piedēvēja dziedinošas spējas un tās kā tabletes izrakstīja slimniekiem gan pret saaukstēšanos, gan grūtsirdību.

Dāvanu bums
Tradīcija vienam otru apdāvināt tieši Ziemassvētkos nāk no kristietības. Ziemassvētkos piedzima mazs zēns, ko nosauca par Jēzu Kristu, un viņa dzimšanai par godu trīs Austrumu Gudrie nesa dāvanas. Apdāvināšana Ziemassvētkos saistīta ar šī notikuma godināšanu.

Tiek uzskatīts, ka lielākā daļa valstu Sv. Nikolasa 4. gs. iedibinātajām apdāvināšanas tradīcijām pievienojās ap 10. gs. Toreiz populārākās dāvanas bija mājās gatavotas rotaļlietas un gardumi. Cieņā bija īpašas dāvanas, piemēram, apelsīni. Laikā, kad sāka darbu pirmās fabrikas, pašu gatavotās lietas nomainīja rūpnīcās ražotās.

(Vairāk lasi žurnāla „Ilustrētā Junioriem” decembra numurā!)

Foto: V.Korālis

Kristības Billē (9.05.2010)

 Rgb7424

Kamēr citi svinēja 9. maijā svinēja uzvaru pār fašismu vai Eropas dienā priecājās par jaunā veida “tautu draudzību”, mēs priecājāmies par saviem bērniem un svētījām viņiem dāvātos krustiņus.Laiks bija diezgan vēss, tādēļ izlēmām Kristības rīkot nevis pie Amatas upes, bet kamīnzālē. Todien tika kristīti trīs bērniņi un viens tētis.
 Rgb7384-1 Rgb7315 Rgb7569 - Version 2-1
“Un es saku, mēs vinnējām karu! Gluži vienkāršais mātes piens!” (Iz kādas R. Paula un I. Skarastiņa dziesmas…)
 Rgb7477 Rgb7635 Rgb7595
Daļa mūsu Valmieras ģimenes draugu, kuri ar mums bija kopā visus pedējos institucionālās baznīcas mobinga gadus. Paldies viņiem par izturību un drosmi!Brīvticīgo žurnāla ieraksti un apliecību saņemšana
 Rgb7565 Rgb7388 Rgb7490
Mūsu ģimene- Guna & Valters, Toms, Anna Laura, Natālija, Emīlija un Māris (kllāt todien nav Mārtiņš, kurš strādā Anglijā). Kristījām arī savu jaunāko meitiņu Emīliju. Šī ir pirmā reize, kad pēc kristībām meitiņas attēlus parādām plašākai sabiedrībai.

Aizbraucot no svētkiem mājās, visi palika tikpat brīvi kā atbraukuši, jo neviens bērns vai pieaugušais netika vervēts un iesaistīts nevienā reliģiskā organizācijā (brīvticības būtiskākā pazīme).
+703
Latvijā ir daudz skaistu vietu, kur dabā un telpās var notikt dažnedažādi pasākumu. Latvijas brīvticīgie (ārpus draudzēm ticošie) izmanto daudzas no šīm skaistajām vietām. To var aplūkot citās mana profila galerijās. Vari ielūkoties arī mūsu kopīgiem spēkiem izveidotajā bukletiņā par Billi (12 km no Cēsīm).
+704
Cēsu, Siguldas, Āraišu un Līgatnes tuvums man vienmēr ļāvis saplānot un izveidod brīnišķīgas individuālas jaunlaulāto un individuālas fotosesijas. Kāzu vadītājiem- izveidot kāzu ceļojumu pār tiltiem un skaistiem ceļiem. Bille ir vieta, kur iespējamas svinības gan dabā, gan telpās. Arī tad, ja esam iecerējuši svētkus gaisa balonā vai dabā pie Amatas upes, bet laika apstākļi liek izvēlēties telpas. Arī nelieliem svētkiem Bille ir finansiāli izdevīgs risinājums.

Ja vēlies ko līdzīgu dāvāt sev un savam bērnam kādā no vēl brīvajiem datumiem, tad par Kristību ārpus reliģiskām organizācijām uzzini vairāk: http://www.ticu.lv/?page_id=1481

@ FOTO: Toms Korālis

LELB vadoņa kulta vēsturiskās atskaņas ?

 Rgb5582

Rīgas prāvesta iecirkņa konventa rezolūcija
Rīgā, 2010. gada 11. martā

Mēs, Rīgas prāvesta iecirkņa konventa dalībnieki, esam nopietni satraukti un nobažījušies par kritisko situāciju, kurā ir nonākusi LELB Virsvaldes saimnieciski ekonomiskā darbība.

Mūsuprāt, finanšu līdzekļu trūkums tālākai Virsvaldes un Garīdznieku Atalgojuma un Sociālā Nodrošinājuma fonds (GASN) darbībai ir lielā mērā veidojies atbildīgo LELB amatpersonu nereālistisko finanšu ieņēmumu prognožu un pašu definēto risku nenovērtēšanas dēļ, kas it īpaši lielu triecienu LELB ir devis globālās finanšu krīzes laikā. Tad, kad LELB namturībai bija jābūt divtik piesardzīgai, tā bijusi divtik vieglprātīga. Balstoties šajās prognozēs, pēdējo gadu laikā ir notikusi nepamatoti strauja LELB izdevumu palielināšana (sekojot principam „gāzi grīdā!) un nepārdomāta no Misūrī Sinodes saņemtās kredītlīnijas Ls 3 000 000 izmantošana, kas 2009. gada decembrī ir novedusi pie skaidras naudas izsīkuma un LELB Virsvaldes pamatdarbības un to uzdevumu īstenošanas (piem., GASN) apdraudējuma, kuri Virsvaldei ir tikuši LELB Sinodes uzticēti.

Mēs uzskatām, ka atbildīgās amatpersonas – Virsvaldes sekretārs (bij. Finanšu komisijas vadītājs) Artis Eglītis un Īpašumu komisijas vadītājs Romāns Ganiņš nav apliecinājuši savas spējas vadīt LELB namturību finansiālas krīzes apstākļos un mums nav uzticības, ka viņi būtu tie, kas izvedīs LELB no finanšu krīzes. Tā kā visus galvenos lēmumus saimnieciski ekonomiskajā darbībā līdz šim ir pieņēmis vai sagatavojis LELB Virsvaldes prezidijs, mēs lūdzam arī pārējiem prezidija locekļiem izrādīt sapratni un par esošo situāciju uzņemties solidāru atbildību, un atkāpties no Virsvaldes prezidija locekļu amatiem.

Mēs lūdzam LELB Kapitulam uzticēt LELB revidentiem izveidot darba grupu, kura sniegtu praktisku un ētisku LELB saimnieciski ekonomiskās darbības aizvadīto gadu izvērtējumu un iesniegtu Kapitulam un Virsvaldei saistošus priekšlikumus LELB finanšu krīzes pārvarēšanai, kā arī praktiskos un ētiskos principus saimnieciski ekonomiskās darbības būtiskai uzlabošanai, kuri nodrošinātu caurspīdīgumu saimnieciski ekonomiskajā darbībā.

Mēs uzskatam, ka šī brīža situācija LELB ir cieši saistīta ar LELB Satversmē noteiktajiem vadības un pārvaldes principiem. Tādēļ mēs ierosinām izveidot īpašu darba grupu, kas izvērtētu LELB Satversmē paredzētās LELB vadības un pārvaldes struktūras (Bīskapu kolēģija, Kapituls, Virsvalde, Virsvaldes prezidijs, Virsvaldes algotie darbinieki) atbilstību labas pārvaldības principiem un iesniegt priekšlikumus izmaiņām LELB Satversmē.

Daugavpils diecēzes mācītāju sapulces rezolūcija.
Jēkabpilī, 2010.gada 18.martā.

Mēs, Daugavpils diecēzes mācītāju sapulces dalībnieki, vienbalsīgi pievienojamies Rīgas prāvesta iecirkņa 2010. gada 11.marta konventa rezolūcijai un to pilnībā atbalstam.

Mēs vienbalsīgi apliecinām lielā mērā uzticības zudumu LELB vadībai un sagaidām no Baznīcas vadības atvainošanos draudzēm un mācītājiem, un savu kļūdu atzīšanu plānošanas, neatbilstošu darbinieku izvēles, finansiālās situācijas straujas pasliktināšanās un kontroles mehānisma trūkuma jautājumos.

Mēs vienprātīgi sagaidām vistuvākajā laikā no LELB vadības konkrētu plānu zaudētāsuzticības atgūšanai, kam un kā tiks uzticēts izvest Baznīcu no šīs krīzes situācijas.

Mēs vienbalsīgi lūdzam atklātību un caurskatāmību LELB vadības un algoto darbiniekuatalgojuma un prēmēšanas jautājumos.

ATBALSS IZ LELB MĀJAS LAPAS UN „SVĒTDIENAS RĪTS“
24. martā LELB Virsvalde pieņēma Virsvaldes sekretāra Arta Eglīša atkāpšanos no LELB Virsvaldes sekretāra amata. No trešdienas bīskapi un prāvesti LELB Virsvaldes sekretāra pienākumus uz laiku uzticēja bīskapam electus Guntaram Dimantam.

Arī Virsvaldes prezidijs (Artis Eglītis, Arnis Bušs, Guntars Dimants, Romāns Ganiņš, Rita Brūvere, Andris Krauliņš, Dzintars Laugalis, Hanss Jensons) ir nolicis savas pilnvaras, lai gan pildīs savus pienākumus līdz Virsvaldes sekretārs sastādīs jaunu prezidiju. A. Eglīša atkāpšanos ierosināja vairāku – Rīgas, Kandavas, Bauskas prāvestu iecirkņu un visas Daugavpils diecēzes mācītāju konventu un sapulču rezolūcijas, kurās mācītāji un draudžu laji pauda neapmierinātību ar LELB Virsvaldes vadības saimnieciski ekonomisko darbību, kuras dēļ šobrīd ir apdraudēta vairāku desmitu mācītāju iztikšana. LELB īpašumu nozarei nav izdevies izpildīt īpašumu pārdošanas un apsaimniekošanas plānu, tādēļ jaunizveidotajai Garīdznieku atalgošanas sistēmai (GASN) šobrīd trūkst skaidras naudas piemaksām pie algas daļas, ko fondā iemaksā draudzes. Vēl martā un aprīlī mācītāji samaksu saņems līdzšinējā apmērā. Pēc tam viņu alga atgriezīsies tai līmenī, cik draudzes dod savu mācītāju atalgošanai. „Mūsuprāt, finanšu līdzekļu trūkums tālākai Virsvaldes un Garīdznieku atalgošanas sistēmas nodrošināšanas (GASN) darbībai ir lielā mērā veidojies atbildīgo LELB amatpersonu nereālistisko finanšu ieņēmumu prognožu un pašu definēto risku nenovērtēšanas dēļ, kas it īpaši lielu triecienu LELB ir devis globālās finanšu krīzes laikā,” sacīts Rīgas prāvesta iecirkņa rezolūcijā.

Vairāki prāvesti uzsvēra, ka viņu vadītajos iecirkņos nav uzticības, ka LELB no finanšu grūtībām spēs izvest tās pašas amatpersonas, kuru vadībā GASN ir nonākusi kritiskā situācijā. „Rezolūcijas mums stāsta par noskaņojumu šajos iecirkņos. Mums ar to ir jārēķinās un jārīkojas tā, kā ir labāk baznīcai. Es domāju, ka GASN ir vajadzīga un laba iecere, bet arī es neprognozēju tik dziļas krīzes tuvošanos pasaules ekonomikā. Visi mēs esam bijuši pārāk optimistiski – un, kam atbildība jāuzņemas, tie uzņemsies,” sacīja arhibīskaps Jānis Vanags.

REDAKTORS
Šī laikam ir jau 62. Redaktora sleja, ko rakstu LELBA Ziņās. Sakarā ar to, ka tagad esmu LELBA Pārvaldes un arī LELBĀL Virsvaldes loceklis, un lai nerastos pārpratumi, paskaidroju, ka šajā slejā rakstītais atspoguļo tikai manas presonīgās pārdomas, kas var nesakrist ar mūsu Baznīcas oficiālo nostāju.

Pagājušais gadsimtenis, kad LELBĀL archibīskapi un pārstāvji pasaules Baznīcu forumospauda, un atgādināja atkal un atkal, par Latvijas okupāciju un Baznīcu apspiešanu zem komūnisma jūga, nav nemaz tik senā pagātnē. LELBĀL atkārtoti apelēja pie Rietumuvalstu demokratiskām valdībām par Latvijas tautas on Baznīcas apspiešanu zem okupantuzābaka. „Tūristi“ no mūsu draudzēm Latvijā ieveda Bībeles un samērā lielus līdzekļus mācītāju atbalstam un dievnamu uzturēšanai. Arī pats to tiku darījis.

Kad Latvijā Baznīcas darbs sāka atjaunoties, LELBA sagādāja iespēju atsākt “Svētdienas Rīts” izdošanu, un vēlāk financēja jauno, kopējo, Dziesmu grāmatu, kas ir jau pieredzējusi otro izdevumu. Izveidojās arī laba sadarbība starp LELB un LELBĀL draudzēm māsu draudžu līmenī.

Tomēr, mūsu attiecībās ar Latvijas ev. lut. Baznīcu jau labu laiku vērojama pieaugoša attālināšanās. Nesenā pieredze izraisa jautājumu, vai tam, ko mēs darām šodien, un ko darīsim rīt, no LELB vadības redzes viedokļa ir vairs jebkāda nozīme un, vai neesam no darba biedra dažkārt kļuvuši par ne visam tīkamu traucēkli.

Mums bija kopēja Gadagrāmata, izdevām kopēju Dziesmu grāmatu un itkā sadarbojāmies liturģijas veidošanā. Gadagrāmata katram tagad ir sava un LELB gatavo jaunu liturģiju un Dziesmu grāmatu, neizrādot ne mazāko interesi pat konsultēties. Daļēji tas ir saprotams jo, vismaz manā skatījumā, Baznīcas Latvijā seja samērā strauji mainās uz Viduslaiku katolismu. Ir radušās bīskapijas ar katedrālēm, diecēzes, grezni izrotāti priesteru tērpi, gredzeni (vai bučošanai?), un tādas luterāņiem svešas tradicijas kā procesijas, svētceļojumi, mācītāju “kniksēšana” un krustošanās dievkalpojumos, vīrāka kvēpināšana, u.t.t. Ne jau tā visās Latvijas draudzēs, bet dažās ir grūti atpazīt ierasto luterāņu dievkalpojumu. Šķietami mūs visvairāk šķir sieviešu ordinācijas jautājums. Pieejot pilnīgi no laja viedokļa, sieviešu mācītāju devums LELBĀL (un luterāņu Baznīcās vispār) ir neatsverams. Vajag vairāk kā rokas pirkstus, lai saskaitītu cik luterāņu sievietes, ieskaitot vienu latvieti, jau kalpo bīskapes amatā! Vairākās luterāņu Baznīcās sievietes, mācītājas, drīz jau būs skaitliskā pārsvarā. Tikai 5 no 47 PLF piederošām Eiropas luterāņu Baznīcām (kuŗām pieder tikai 1.4% no locekļu kopskaita) atsakās ordinēt sievietes!

Ne jau visas mūsu mācītājas ir bez vainas. Ne vienu reizi vien ir jāsaskaras ar šādām tādām kaprīzēm. Bet, ieskatoties LELBA archīvā, daudz vairāk un lielākas problēmas (galvenokārt alkoholisma un savstarpēju strīdu dēļ) bija ar mācītājiem pirms vēl pirmā sieviete bija ordinēta. Personīgi, kā ilggadējs draudžu un LELBA darbinieks, esmu nācis pie atziņas, ka mūsu mācītājas (ar izņēmumiem) ir daudz pastorālākas un viņas daudz aktīvāk sniedz garīgo aprūpi slimajiem un vientuļiem draudzes locekļiem nekā viņu amata brāļi. Ja man vajadzētu padomu ticības, vai personiskās lietās, es drīzāk uzmeklētu mācītāju – sievieti. Visumā, Arī Latvijā, nedaudzās (pirms archib. Vanaga) ordinētās mācītājas atdzīvināja dažas draudzes, kuŗās iepriekšējo amata brāļu kalpošana nebija visai sekmīga.

Šodien liela atšķirība vērojama starp LELB un LELBĀL ir redzama atklātībā (vai noslēpu- mainībā) sakarā ar šo Baznīcu darbību. 11. marta Rīgas prāvesta iecirkņa konventa un Daugavpils diecēzes mācītāju sapulces rezolūcijās rāda kādā abzolūtā slepenībā darbojas LELB vadība. Slepenība ir iesēdusies tik dziļi, ka LELB mācītāji jau prasa Virsvaldes prezidijam “atkāpties no prezidija locekļu amatiem”. Tagad, kad tā akot ūdens jau sāk smelties mutē, LELB mājaslapā parādās atziņa, ka finances patiesi ir krīzes stāvoklī, un tās rezultātā 25. martā Virsvaldes prezidijs ir nolicis pilnvaras. Tikai augstakā LELB vadība atsakās uzņemties jebkādu atbildību par pašreizējo krīzi. Svētdienas Rīts publicētajā intervijā archib, Jānis Vanags vaino gan vispārējo saimniecisko krīzi, gan LELB īpašumu pārziņus, gan draudzes, kas Virsvaldei
dāvājušas tikai nevērtīgākos īpašumus.

Nepārprotama atšķirība ir arī mūsu piejā kristīgai namturībai un ar to saistītās prioritātēs.Kamēr ārpus Latvijas Baznīca un draudzes vāc līdzekļus Latvijas maznodrošinātajiem, LELB paplašina savu administratīvo struktūru, kaut kopējais draudžu skaits paliek relatīvi nemainīgs. Paredzams, ka jau jūnijā lielāks skaits LELB mācītāju kļūs “atvaļināti”, bet Baznīcai netrūkst līdzekļu, lai viena bīskapa vietā tagad jau uzturētu četrus, ar vīsām viņu karaliskajām regālijām. Jāapskata tikai LELB mājas lapā ievietotās jaunākā bīskapa konsekrācijas bildes, lai redzētu kontrastu starp Virsvaldes un draudžu realitātēm.


LELBA Informācijas nozares vadītājs Juris Pūliņš,
LELBA Ziņas, Nr. 62,2010.g. aprīlī

Foto: V.Korālis

Čigānu bēru tradīcijas

Ciganuberes5

Nu jau rit jau 19. gads, kopš pavadu mūžībā arī čigānu tautības ģimeņu tuviniekus. Čigānu bēres ir ārkārtīgi interesants un savdabīgām tradīcijām pārpilns notikums, jo tauta ir saglabājusi rituālus, kas citām tautām jau gandrīz izzuduši. Čigāni, līdzīgi latviešiem, piedzīvo izbraukšanu no Latvijas, un ir bijuši pirmie atgriešanās gadījumi. Tauta, kā zināms, ļoti ātri apgūst attiecīgās zemes valodu un komunikācijas mākslu.

Čigāni Latvijā nospiedošā vairākumā uzskatāmi par brīvticīgo kopienas daļu, jo draudzēs aktīvi ir iesaistījusīes ļoti maz cilvēku.

* Labais tonis ir bērēs ierasties melnās drēbes un uzvesties pēc iespējas klusāk (tas gan temperimentīgai tautai nav viegli). Bēres ir ļoti nozīmīgs notikums, kurā ierodas radi pat no liela attāluma.

*Ja aizgājis kāds ļoti cienījams, turīgs cilvēks, tad radinieki gādā par to, lai tiktu iegādāts pēc iespējas labāks zārks (kā tas redzams šajā reizē). Pat padomju gados čigāni vienmēr pavadīt aicināja kādas konfesijas mācītāju, nevis laicīgu pavadītāju. Latvijā čigāni formāli sevi pieskaita pie dažādām konfesijām. Tāpēc it visās bērēs kāds pajautās: “Kuras konfesijas mācītājs esat?”, kaut par dogmātiskām atšķirībām vairums tautas būs ļoti miglains priekšstats. Lielāks uzvars tiek likts tieši uz tradīcijām un drošu mācītāja vai priestera runu, dziedāšanu utt. Esmu novērojis, ka ar sliktu tiek uzskatīts bikls mācītājs ar klusu balsi un pārāk lielu toleranci. Izlēmība un skaidrība, organizējot un vadot ir lielā cieņā.

* Visu nakti tuvinieki un radi vāķē (sens latviešu vārds, kas apzīmē palikšanu nomodā mirušā tuvumā). Vīri un sievas sēž pa dzimumiem atsevišķi pie gariem mielasta galdiem. Slimnieki, vecie cilvēki un bērni drīkst pret rīta pusi pagulēt. Vāķēšanas naktī smēķē, bet nedzer NEKĀDU alkoholu.

* Cik vien tas iespējams, pavadīšanu organizē no kādas lauku mājas vai uz vairākām dienām noīrētām sabiedriskām telpām.

* Bēru brauciens uz kapiem nereti var būt grezns, bet nesteidzīgs pasākums. visām bērēm cauri vijās lielas atkāpes no norunātiem laikiem. Īsti austrumniecisks piegājiens, ar ko jau savlaicīgi jārēķinās 😉

* Pie kapa būtisks papildinājums trim smilšu saujām ir simboliska sadzeršana ar kapā nolaisto un mēriņu veltīšana aizgājējam, degvīnu ar glāzīti lejot arīdzan kapā par mirušo kā veltījumu. Pirms smilšu saujām tiek ziedota mirušam arī sīknauda un iemesta līdzi kapā.

* Pēc apglabāšanas vīri un sievas drīkst dzert šnabi un to dara gana daudz. Dejo dzied un priecājas! (music)

* Ļoti daudz elementu no šī bija sastopams pie latviešu senču pavadīšanas tradīcijām. Šis un tas līdzīgs vēl sastopams Ukrainas lauku iedzīvotāju bēru tradīcijās.

Ciganuberes2Ciganuberes6

Piedāvāju nelielu fotoieskatu no 2010. g. 10. aprīļa nakts vāķēšanas Vidzemē.
Bilžu kvalitāte (ar iPhoniņu) šoreiz man nelikās svarīga 😉

Mācītājs Valters Korālis

Lieldienu sarunas Ziemeļvidzemē

 Rgb6420

Attēlā: Valmieras Draugu kopas Lieldienu saieta starpbrīdis

Lieldienas manā dzīvē pagāja mierīgi. Tikāmies dievkalpojumos Valmierā, Limbažos un Cēsu pusē. Paguvu apciemot vairākas ģimenes un vecākiem cilvēkiem dāvāt Svēto Vakarēdienu. Tika kristīti trīs brīvi ticīgi cilvēki.

Img 0316

Šūpoles ģimenei uzkārām pēc svētkiem, jo svētkos ir jāstrādā.

Turpmāk iecerētais:
Valmieras Draugu kopa arī turpmāk sanāks ik trrešdienu L.Paegles ielā 9, bet pāris stundas vēlāk- pl. 18:00. Maija pašā sākumā Valmieras un Limbažu Draugu kopu dalībnieki plāno doties eskursijā uz Rūjienu, Ķoņu dzirnavām. Ja ir interese, pievienojies! 😉

Limbažu saieta audioierakts:

Vēlu visiem skaistu, darbīgu un siltu pavasari!

Mācītājs Valters Korālis

Kristības Lieldienās Billē (12 km no Cēsīm)

 Rgb6342

2010. g. Lieldienās viesu nama “Bille” kamīnzālē tika kristīti Edīte, Dāvis un Emīls. Viņi vēlme ir bijusi respektēt Kristus mācību, bet palikt ārpus reliģiskajām organizācijām. Dievkalpojumā piedalījās visa ģimene. Notika atkal neliels, bet skaists brīnums- sākoties Kristību dievkalpojumam, sākā spīdēt saule un diena palika gaišāka 🙂

 Rgb6371 Rgb6370 Rgb6374
 Dsc2303 Dsc2297-1 Rgb6390

Bet tikmēr, kamēr notika Kristību dievkalpojums, modās Latvijas daba turpat netālu no vieu nama “Bille”- notika laivotāju pasākums. Apakšējos attēlos – pārplūdusī Gauja un Ungurezers Cēsu rajonā.

Par brīvticīgo kristībām, kāzām vairāk lasi:
http://www.ticu.lv/?page_id=1481

Mācītājs Valters Korālis

Valmieras draugu kopai savs aizlūgumu svecīšu galdiņš

P4010106 Filtered 1 2

Galdnieks Jānis Dobelnieks Valmieras brīvticīgo Draugu kopai dāvājis kārtējo savu roku darinājumu – aizlūgšanas svecīšu galdiņu. Tas pagatavots no oša koka. Virsma – no nerūsējoša tērauda. Senāk šāda tipa galdiņu uzstādījām Sv. Sīmaņa draudzē. Galds ar visu citu baznīcas iekārtojumu pēc nesenajiem īpašumu strīdiem palika tās draudzes rīcībā, kur ne visiem valmieriešiem vairs gribas iet kašķi meklēt.

Un tad nu beidzot būs piepildījies lūdzēju ilgs sapnis: ikvienam, kurš vairs nevēlas piederēt pie reliģiskām organizācijām (brīvticība), bet šad un tad gribas satikties, no šī brīža Valmieras Draugu kopas saietos droši lietot aizlūgumu svecītes.

Šo galdiņu iesvētīsim dievkalpojumā pirmdien, II Lieldienās pl. 17:00 Valmierā L. Paegles ielā 9 , kur visi gaidīti! Informācijai par Valmieras kopu droši zvaniet Mārai, t. 28875108. Dievkalpojumi notiek pēc tadicionālas tautā ierastas luterāņu liturģijas.

Foto: J.Dobelnieks

Brīvticīgo dievkalpojumi Ziemeļvidzemē

 Rgb8307-1

LIELDIENU DIEVKALPOJUMI

Ceturtdien, 1.04. pl. 17:00 Valmierā L.Paegles ielā 9,
Zaļās Ceturtdienas dievkalpojums

Svētdien, 4.04. pl. 8:00 Limbažu muzejā, Burtnieku ielā 7,
Lieldienu rīta dievkalpojums
Svētdien,
4.04. pl. 12:00 Viesu namā “Bille”, Amatas novads (12 km no Cēsīm) –
Bērnu kristību dievkalpojums

Pirmdien, 5.04. pl. 17:00 Valmierā L.Paegles ielā 9, II Lieldienu dievkalpojums

Šajās pavasara dienās paiet 2 gadi kopš Brīvticīgo draugu kopa (visi, kas tic Dievam, bet nevēlas veidot reliģisku organizāciju) sapulcējas dievkalpojumos Valmierā. Informācijai par Valmieras kopu droši zvaniet Mārai, t. 28875108. Dievkalpojumi notiek pēc tadicionālas tautā ierastas luterāņu liturģijas.

PRIECĪGAS LIELDIENAS!