Pasaka par Taisnību un Taisnībiņu

Reiz ciematā dzīvoja divas māsas – Taisnība un Taisnībiņa. Laiku pa laikam viņas satikās pastā, ciemata veikalā, autobusu pieturā un vēl dažās vietās. Taisnība vienmēr augstprātīgi Taisnībiņu nopētīja, pirms atņēma sveicienu, jo pirmā viņa nekad nesveicinājās, domādama, ka lietu kārtībai jābūt saskaņā ar Taisnību. Taisnībiņa allaž bija ģērbusies pieticīgāk par Taisnību, neturēdama to par lielu negodu staigāt vienkāršā sievas lakatā, sargādamās no ziemas aukstuma un vasaras karstuma. Toties māsai Taisnībai gandrīz vienmēr galvā bija plata eleganta cepure, kas viņu pasargāja no saules stariem un visu pētošajiem skatieniem. Ļaudis paslepeni smīkņāja, čukstot, ka Taisnībai pārāk gaiša seja, baidoties vēl vairāk izbalēt. Citi gan teica, ka viņai Rīgā lieli radi un šad un tad tos apciemojot.

 Dsc0201

Dīvaini, ka nesen ar katru tādu apciemojuma reizi, Taisnība palika arvien apaļāka, līdz beidzot viņai rokās bija silti noglabāta Nauda. Tā sauca meitiņu, kas pavisam nesen bija dzimusi. Un tad nu ļaudis mēļoja,ka tas esot ārlaulības bērns, kuru esot pagādājis kāds turīgs kungs Likums. Šis kungs uzturoties gandrīz vairs tikai Rīgā, tāpēc to daudzi nebija pat tuvumā redzējuši. Vietējā ziņnese Pastniece kādā pagasta ballē bija atzinusies, ka esot gan lasījusi Likuma vārdā sūtītās vēstules. Brīžam jau licies, ka viņš tās rakstījis pats. Tomēr interesantāki par viņa sausiem, atturīgiem vārdiem rakstīto tekstu esot bijuši tā teksta komentāri. Tos visdrīzāk Likuma laika trūkuma dēļ bija rakstījuši citi. Un tie citi pie izdevības Likumu tā bija tā apkrāvuši ar jautājumiem un komentāriem, ka viņam jau vairākus gadus nebija izdevies aizbraukt līdz savai laukos mītošajai slepenajai mīlai – Taisnībai.

Un tomēr māsai Taisnībai ar slavu bija pat īpaši paveicies, jo varēja tikt cilvēkos un būt atpazīstama. Un pat publiski apbrīnota. Ļaudis zināja teikt, ka Taisnības cēlais vārds kopā ar slepeno pielūdzēju Likumu ar kāda arhitekta roku esot labā manierē publiskots – iekalts cilnī uz kādas ēkas iekšsienas. Viņu mīlas sakarā esot pieminēti pat Visi. Tie paši stāstītāji gan nemācēja teikt, kāpēc to nav rakstījuši uz ārsienas, lai tie visi tad arī katru rītu to zina zina un lasa. Tur gan nebija iekalts viņu nesen dzimušo bērna – Naudas vārds. Likuma un Taisnības vārdus cēlsvinīgi izrunāja bīskapi Rīgas skanīgajās un pustukšajās katedrālēs, bet laulāšanu gan vēl neuzsauca. Laikam gaidīja uz kādu paslepenu Likuma un Taisnības grēksūdzi, izklaušinot arī meitiņu Naudu, kurai jau bija iekavējies kristāmais laiks. “Tā jau ar slepenu mīlu allaž notiek”, stāstītāji atņurdēja.

Kādudien ciematā Taisnībiņa, ievēroja, ka māsa Taisnība staigā saraudātām acim. Izmisīgi vērojot māsu Taisnību, Taisnībiņa saprata, ka māsas skaistās cēlās acis atkal atspuguļoja Debesis un tās ir atkal dzidras kā bērnībā, kad abas rotaļājās un ilgu pilniem skatieniem vēroja pamali. Taisnība tad atzinās, ka meitiņa Nauda iepazinusies ar kādu citu sava vecuma draudzeni Varu no turīgas ģimenes. Un tā nu pēdējā laikā arvien mazāk uzturoties viņas lauku mājās. Meitiņa Nauda pavisam nesen esot izteikusi vēlēšanos uzturēties vairs tikai Rīgā, kur varot just dzīves īsteno garšu. Un nu māte Taisnība baidoties būt viena un pamesta.

Tā nu abas māsas pēc ilgiem gadiem apsēdās un, sirsnīgi runājoties, apkampās. Taisnība atzinās, ka viņu laimīgākais dzīves brīdis ir bijis tad, kad abas vēl bija mazas, pavisam jaunas māsiņas, lielu ideālu pārpilnām sirdīm. Tad Tasnībiņa pēkšņi izaucas: “Bet atceries?! Mēs tajos gados daudz runājāmies un tāpēc mēs bijām līdzīgākas. Un nu mēs runājamies atkal un mēs esam laimīgas!”

No tās dienas māsas Taisnība un Taisnībiņa daudz biežāk satikās un centās viena otrai palīdzēt, jo saprata, ka viena nav lielāka par otru.

Valters Korālis, 18.01.2009