BET TAGAD NOPIETNI (VIII)

Screen Shot 2020-05-03 At 10.20.20
BET TAGAD NOPIETNI (VIII)

Laiku pa laikam uzrakstu arī ko nopietnu. Bet kas kuram nopietns, tas katra paša ziņā. Šī saruna lai ir ar aktīviem kristiešiem – līdz šim baznīcā gājējiem, bet nu jau kuro mēnesi- mājās sēdētājiem. Ar tādiem, kuri brīnās par to, ka uz veikalu var doties, ar tramvaju un trolejbusu cieši blakus var braukt, bet atrasties baznīcā, kur reti kad ir pārāk pilns, un daudzi jau gadu desmitiem sēdējuši atstatus, iet nedrīkstot.

Mājās sēdēšanas laiks ir ieildzis ne tik vien Latvijā, bet gandrīz visā pasaulē. No visiem ticīgajiem, kurus es esmu redzējis interneta video, visdzīvelīgākie man likās Indijas islāmticīgie. Viņus par mošejā iešanu pārmācīja ar stekiem. Kristieši ir daudz likumpaklausīgāki. Pa šo laiku pat Kristiešu lielākais centrs- Vatikāns devis vairākus ziņojumus norādēs kā uzvesties ticīgajiem. Šis vēstījums, dīvainā kārtā, satur arī atteikšanos no Svētā Vakarēdiena. Viens no šādiem vēstījumiem lasāms šeit: http://www.katedrale.lv/index.php?id=23612 . Citu konfesiju ziņojumi ir ļoti līdzīgi.

Vēsturiski kristiešu organizāciju galvenais dogmātiskais uzstādījums ir kopība (grieķu v. eklēsia) un Svētais Vakarēdiens (latīņu v. “comunio”). Ap abiem šiem vārdiem griežas visa pārējā uzskatu sistēma par Dieva Vārda jeb Bībeles izpratni, palīdzību (diakoniju), izglītību un pat par mācītāja (priestera) amatu.

Bet nu, šajās dienās visiem redzamā un jūtamā veidā šī sistēma ir nobrukusi. Iespējams, uz ļoti ilgu… Pats galvenais un centrālais vēl bez Dieva Vārda – Svētais Sakraments netiek saņemts. Cilvēki pēc likuma nedrīkst satikties legāli klātienē. Ja kāds ko tādu dara, tad pārkāpj “ķeizara” izdotu likumu. Šobrīd mācītāji sazinās ar saviem draudzes cilvēkiem pa telefonu vai veiksmīgākos gadījumos- caur video lekcijām. Vēl citur pasaulē dzirdam pat par to, ka internetā laulā! Agrāk par tādu laulību formu smējās karikatūrās, bet ar šādu interneta laulību praksi jau sāk nodarboties it nopietnas pasaules konfesijas.

Toties manā dzīvē un mācītāja darbā nekas būtiski nav mainījies. Kopš mūsu ģimenes ceļi šķīrušies no institucionālās luterāņu baznīcas, mēs esam tikai un vienīgi ieguvēji. Iespējams, daudzi nezina, ka no baznīcas par tās kritiku ar bīskapu atsevišķu rakstveida paziņojumu tika izslēgta arī mana sieva Guna Korāle un tas nozīmē, ka arī visi mūsu bērni un mēs kopumā esam ļoti pateicīgi par šo, jo šādi esam daudz laimīgāki. Jūs drīkstat turpināt tirgot savus īpašumus un nodarboties brīvi ar ko vēlaties. Līdzīgi kā mēs. 🙂

Vēl jo vairāk- mums bijusi liela Dieva žēlastība sagatavoties šim pārbaudījumu laikam. Mums kopš 2008. gada ir bijis tieši 12 gadu ilgs treniņš šim Pasaules krīzes laikmetam, kas parādījās manās garīgajās atklāsmēs. Un konkrēti:

1) nemitīgi esmu devies pie tiem cilvēkiem, kas savu ticību kopj savās mājās un sētā. Tur arī ir notikušas un notiks kāzas, kristības, bēres, Svētais Vakarēdiens un visas citas garīgās darbības. Mēs nepulcējamies kādās ēkās, bet tā kā aprakstīts Jaunajā Derībā- dodamies dabā. Piemēram, pie jūras, pils pagalmos, mežos utml. (skat. Apustuļu darbus un pirmo gadsimtu Baznīcas Vēsturi);
2) jau ilgus gadus ar cilvēkiem strādāju interneta vidē (tā, kā to šobrīd dara institucionālo draudžu mācītāji);
3) brīvos brīžos strādāju arī ar savām rokām. Par savu mācītāja darbu nesaņemu nevienas reliģiskas organizācijas piemaksas vai prēmijas. Neesmu arī neviena fonda stipendiāts. Arī šobrīd nesaņemu valsts dīkstāves pabalstu. Varu brīvi runāt par to, kas uz sirds, jo tā nav apgrūtināta ar kādu organizāciju piešķirtu naudu;
4) nepievienoju nevienu cilvēku kādā reliģiskā organizācijā(nepadaru viņu par nodokļu maksātāju un viņa dati neparādās kādās uzskaites sistēmās [iespējamām] vajāšanām;
5) neuzbāžos cilvēkiem (reklāmām var nesekot). Viņi sameklē mani tad, kad viņiem esmu nepieciešams. Internetā vai klātienē. Jebkā.
Visi šie pieci principi ir bijuši svarīgi attīstot vienu no stabilākajām garīgo pakalpojumu jomām, kam esmu saņēmis Dieva atklāsmē – Brīvticība. Tas nozīmē- tāda ticība, kur mācītājs + draudzes darbinieki “neizseko” savu draudzi, bet ļauj cilvēkiem trenēties garīgā un institucionālā brīvībā, t.i. būt pieaugušiem un atbildīgiem pašiem par savu reliģisko dzīvi.

Par šo darbību iepriekšējos gados, protams, esmu bijis reliģisko organizāciju sekotāju izsmiets un nievāts (atceries, kas tika sacīts no kanceles + skat. arī interneta komentārus). Bet ko gan citu varēja gaidīt? Nebrīvie vienmēr smejas par brīvajiem. 🙂

Bet tagad, mīļie, jaukie, jūs sagaida tas pats. Un ir jau sācies- jūs komunicējat gandrīz vairs tikai internetā un telefoniski, draudzes cilvēki mēnešiem nedabū Svēto Vakarēdienu, viņi netiek ar pienācīgu cieņu aprakti, jo nedrīkst izmantot kapličas vai baznīcas (draudžu agrākos vai pašreizējos īpašumus), jūs nedrīkstat īpaši pulcēties, citādi sekos soda sankcijas un policijas apmeklējums (nupat Liepājā Sv. Annnas baznīcas piemērs un vairāki citi.)

No saviem pasniedzējiem (un pat it konservatīviem) esmu mācījies, ka Dievam ir humora izjūta un ka mūs ātri piemeklē tas, par ko mēs smejamies, to ieraugot citos.

Šo vēstījumu nerakstu ar kādu pārākuma apziņu vai ļaunu prieku. Nē, aizlūdzot par jums un vēlot labu! Jo, ja vien klausāmies radio paziņojumus, izskatās, ka tuvākos gadu desmitos pasaulē nekas daudz nemainīsies.
Toties par savu ejamo brīvticības mācītāja ceļu es esmu saņēmis pietiekami daudz garīgu atklāsmju un jūtos Dieva stiprināts un drošs. Novēlu arī jums ikvienam to pašu!

Valters Korālis, brīvi ticīgo cilvēku mācītājs
www.ticu.lv
/bilde- no tīkla dzīlēm/
#baznīca #komūnija #svētaisvakarēdiens #brīvticība #mācitājs #apoloģija

Atbildēt