Par nepareizo lūgšanu

Untitled-4

Reiz spāņu misionārs apmeklēja kādu salu, kurs sastapa trīs acteku priesterus.

– Kā jūs lūdzat Dievu? – mācītājs jautāja.
– Mums ir tikai viena lūgšana,– atbildēja viens no priesteriem.– Mēs sakām: “Tu esi Trīs un mēs esam trīs. Tad esi žēlīgs par mums.”
– Skaista lūgšana,– misionārs atzina. – Taču tā nav gluži tāda, kādu Dievs vēlētos dzirdēt. Es jums iemācīšu daudz labāku lūgšanu.
Svētais tēvs priesteriem iemācīja kādu katoļu lūgšanu un turpināja savas gaitas. Pēc vairākiem gadiem viņš ar kuģi devās atpakaļ uz Spāniju un pa ceļam vēlreiz apmeklēja salu. Jau iztālēm viņs pamanīja pludmalē priesterus un pamāja tiem.

Priesteri tūlīt cēlās kājās un pa ūdens virsu devās pie mācītāja
– Tēvs! Tēvs! – Viens no tiem sauca, tuvodamies kuģim. – Iemāci mūs vēlreiz Dievam tīkamo lūgšanu! Mēs esam to aizmirsuši.
– Tas nekas, – bilda misionārs, pārsteigts par redzēto brīnumu. Un lūdza Tam Kungam piedošanu par savu neapķērību, jo viņš nebija sapratis, ka Dievs runā visās valodās.

© Paulu Koelju “Pjedro upes krastā sēdēju un raudāju”, Jāņa Rozes apgāds, 2004
© Attēls no www.soho.com

Atbildēt