Kas izdomāja Ziemassvētkus?

2008.11.26 01-07-04
Grūti noticēt, bet eglīte ne vienmēr bijusi Ziemassvētku rota, savukārt piparkūkas izmantotas kā tabletes pret dažādām kaitēm. Ejam meklēt svētkus!

Stāstu sāksim ar Svēto Niklāvu, Pjēru Noelu, Santa Klausu, Krisu Krinkli, Tēti Mikulašu, Salaveci, Ziemassvētku vecīti. Viņus sauc tik dažādi, bet uzdevums visiem viens — parūpēties par dāvanām bērniem un pieaugušajiem. Kurš izdomāja vīriņu sarkanajā mētelī ar garo bārdu?

Kā radies Ziemassvētku vecītis
Par Ziemassvētku vecīša prototipu tiek uzskatīts Svētais Nikolass jeb Mirras bīskaps, kurš dzīvoja 4. gs. mūsdienu Turcijas teritorijā. Viņš bija labsirdīgs un dāsns vīrs. Nostāsti par viņa labajiem darbiem tika daudzināti tuvu un tālu. Te viņš nabadzīgam bērnam zem gultas nolika apavu pāri, te izsalkušam ubagam paslepus somā iebāza siltu maizes kukuli.

Skatoties filmas, esi pamanījis, ka reizēm Ziemassvētku vecītis ierodas visai savdabīgā veidā — pa skursteni. Arī par šo tradīciju jāpateicas Nikolasam. Reiz neilgi pirms Ziemassvētkiem viņš apmeklējis trīs nabadzīgas māsas, kuras nevarēja atļauties apprecēties. Pirmās divas naktis viņš to mājās atstājis pūra naudu divām māsām, bet trešajā naktī durvis bijušas slēgtas. Nikolass veicis akrobāta cienīgu triku — uzrāpies uz jumta un trešajai māsai domāto naudu iesviedis pa skursteni.

Kādu tu parasti zīmē Ziemassvētku vecīti? Amerikāņu mākslinieks Tomass Nasts 1863. gadā avīzes vākam uzzīmēja vīru ar baltu bārdu un dāvanu maisu. Vēlāk šo viņa aizkustinošo zīmējumu reklāmas industrija padarīja slavenu un atpazīstamu. Vīrs ar balto bārdu bija visur — uz atklātnēm, veikalu skatlogos un dzērienu plakātos.

Ak, eglīte, ak, eglīte!
Latviešiem patīk domāt, ka Ziemassvētku eglītes tradīcija aizsākusies tieši Rīgā. Jāuzslavē mūsu pilsētas rātskungi, kuri tālajā 1510. gadā rakstos minēja Rātslaukumā uzstādīto svētku eglīti, nodrošinot, ka Rīga tiek uzskatīta par Ziemassvētku eglītes dzimšanas vietu. Egle tolaik tikusi rotāta ar papīra puķēm. Agrāk eglītes mājās neviens nenesa — visi pulcējās ap centrālo pilsētas egli.

Patiesībā pirmie Ziemassvētku eglītes rotājuši vācieši. Viņi gan šo faktu nav iegrāmatojuši. Šur tur 16. gs. hronikās pazib raksti par īpašu amatu — pilsētas egles sargātāju. To ieņemt varēja kāds no pilsētniekiem, kurš visu gadu sevi bija pierādījis kā cienījamu vīru. Viņa uzdevums bija uzmanīt, lai vietējie suņi neapēstu piparkūkas vai mazie pilsētnieki neaiznestu egles rotas mājās.

Jau izsenis Ziemassvētkos pie egles izspēlētas Bībeles ainas, kur darbojās pirmie cilvēki — Ieva un Ādams. Eglē tika kārti grēka āboli, ar ko čūska kārdināja Ievu. Tagad tos nomainījuši spoži, apaļi bumbuļi. Līdzās tiem eglīti grezno arī ar svecītēm. Bet pirmā ielikt eglītē svecītes iedomājās Brandenburgas princese un Brigas hercogiene Doroteja Sibilla 1611. gadā.

Piparrauši zāļu vietā
Pirmās liecības par medus un garšvielu kūkām atrodamas jau senajā Ēģiptē. Tiesa, ēģiptiešiem tādi Ziemassvētki pat sapņos nerādījās, viņiem vienkārši garšoja saldumi. Taču piparkūkas, ko pazīstam mēs, jau 14. gs. Nirnbergas vīriešu klosterī radīja mūki, jo viņiem bija pieejamas no ārzemēm atvestās garšvielas.

Drīz vien piparkūku bizness Vācijā gāja plašumā. Bijis pat speciāls amats — piparkūku cepējs, ko apliecina 1370. gadā veiktais ieraksts Minhenes pilsētas nodokļu atskaitēs. Šiem cepējiem bija arī savas cunftes. Ne katrs drīkstēja saukties par piparkūku meistaru. Katrai Vācijas pilsētai bija tikai tai raksturīgas piparkūkas. Visi zināja, ka piparkūkas ar sukādēm un mandelēm nāk no Nirnbergas, bet tās, kas pārklātas ar krāsainu cukuru, — no Minhenes. Starp citu, senāk piparkūkām piedēvēja dziedinošas spējas un tās kā tabletes izrakstīja slimniekiem gan pret saaukstēšanos, gan grūtsirdību.

Dāvanu bums
Tradīcija vienam otru apdāvināt tieši Ziemassvētkos nāk no kristietības. Ziemassvētkos piedzima mazs zēns, ko nosauca par Jēzu Kristu, un viņa dzimšanai par godu trīs Austrumu Gudrie nesa dāvanas. Apdāvināšana Ziemassvētkos saistīta ar šī notikuma godināšanu.

Tiek uzskatīts, ka lielākā daļa valstu Sv. Nikolasa 4. gs. iedibinātajām apdāvināšanas tradīcijām pievienojās ap 10. gs. Toreiz populārākās dāvanas bija mājās gatavotas rotaļlietas un gardumi. Cieņā bija īpašas dāvanas, piemēram, apelsīni. Laikā, kad sāka darbu pirmās fabrikas, pašu gatavotās lietas nomainīja rūpnīcās ražotās.

(Vairāk lasi žurnāla „Ilustrētā Junioriem” decembra numurā!)

Foto: V.Korālis

Atbildēt