«Todien, kad Kārlis bija Karlīna» un «Todien, kad Rūta bija Rihards»

Internetā ir pieejama šī grāmatiņa. Vakar izlasīju.
http://www.lm.gov.lv/upload/dzimumu_lidztiesiba/%5B4024%5D_lr_lm_gramata.pdf

DIVI SECINĀJUMI PAR PAŠU GRĀMATU:
1. Ja kaut ko šādu uzrakstītu bērnu fantasts Viks (Viktors Kalniņš), viņš paliktu latviešu bērnu literatūrā ar kārtējo oriģinālo darbu. Dāņi nesaprot latviešu bērnu literatūras misticismu un ministrija “sadarbībā” ar mācītājiem ir izveidojusi lieliski reklāmu šim darbam.
2. Latvieši ir lasītāju tauta. Tāpēc tā nesaprot ka grāmatas bērniem var izdot 500 ex. vai mazāk. Būs garantēts bibliogrāfisks retums.
Lielākā daļa sabiedrības esam aizķērušies uz šīs grāmatiņas “krāniņu- vāverīšu” slazda, t.i. runājot tikai par seksualitāti vai vēl jo vairāk- par seksu. Nožēlojami!

DIVI SECINĀJUMI PAR SATURU:
Droši vien, ka grāmatas (vai vismaz Labklājības ministrijas) mērķis bija runāt par dzimumaudzināšanas empātisko pusi, konkrētāk- dzimumpsiholoģiju. Izskatās, ka neveiksmīgs darbs un tad nu sanāk, ka divi iemesli:
1) sabiedrība VISĀS paaudzēs un vēl nav gatava galēji atklāti runāt par šiem jautājumiem;
2) konkrētā grāmata metodoloģiski to nemaz nespēj izdarīt, jo ir pārāk provokatīva un nav saistīta ar latviešu etnopsiholoģisko uztveri.

Iespējams, ka abi iemesli kopā. Tas, ka provokatīva, tas nekas. Arī “Zīlīte” savā laikā tāda bija un kādam palīdzēja droši vien.

Lielākā traģēdja šajā stāstā ir cita:
Tas, ka gan bērnu saldā ēdiena cukurs, gan bērnu pasaciņas tagad importējam no Dānijas. Beigās gan izvēršas par pasaciņām pieaugušajiem gan cukura, gan grāmatu gadījumā. Tas ir tāds visas sabiedrības maziohisms. Un tāds vakuums attiecīgajās tajās (ražošanas) vai citās nozarēs (ieskaitot filozofiju, teoloģiju un pedagoģiju). To ir jāsaka arī par konkrēto protestējošo kristīgo organizāciju pašizteiksmes ideju importu arīdzan. Jo gan teoloģijas pasniedzēji – no Rietumiem, gan tulkotā filozofijas un teoloģijas literatūra vēl arvien daudzas reizes pārsniedz latviešu oriģināldarbus un vietējās domas renesansi Latvijā. Mēs visās nozarēs atražojam to, ko citi iau ir radījuši. Mēs vairs neesam radoši. Ak, kādus gan epitetus teologu vidē nebija sākumā jāpanes Mārim Subačam un Jurim Rubenim par viņu radītajām teoloģiska satura pasakām. Starp citus, tās tulko un izdod nu jau pasaules līmenī citās valodās. Tas nozīmē intelektuālu eksportu pasaules literatūrā…

Latviešu folklorā ir lielisks materiāls, ko atbilstoši interpretējot, iespējams panākt lieliskus dzimumu tolerances modeļus visos bērnu vecumposmos. Tikai nu jā, ka tikai atkal kristieši nesakur sārtu arī šādiem vietējiem mēģinājumiem, jo tas nesaskanēs ar kristīgo organizāciju viduslaiku teoloģiju un domāšanu. Viens jau tāds ugunssārta mēģinājums bija pāris gadus atpakaļ, lādējot pagānus un ķecerus- t.i. latviešu folkloru, Lāčplēsi… Tāpēc es mēģinu saprast iemeslus, kādēļ ministrijas darbinieki izvēlējušies kārtējo reizi kaut ko importēt no “kristīgās Eiropas”.

Viduslaiku teoloģijas klātbūtni Piemēram angeloloģija (mācība par eņģeļiem) aizkavējusies vēlīno Viduslaiku ilustratīvos piemēros – baznīcu altāru kokgrebumos vai griestu gleznojumos attēloti eņģeļi ar izteikti VĪRIŠĶĀM dzimumpazīmēm (lasīt- krāniņiem). Tas ataino vai nu attiecīgā pasūtītāja savdabīgo interesi vai arī pavisam godīgu domāšanu, t.i. ka Dievs un eņģeļi ir tikai vīriešu dzimtē, ka vīrietis ir visas radības kronis, saturs un jēga. Kopš baroka laika ir pagājuši vairāki gadsimti un daži atsevišķi mēģinājumi latviešu sakrālajā glezniecībā un tēlniecībā nav pārspējuši šo vizuālo teoloģisko maskulinismu (vīrišķā pārākumu).

Nespēja pašu spēkiem veikt sintēzi starp pagānisko (matriarhālo kultūru ar 44 sievišķām dievībām latviešu mitoloģijā) un kristīgo (ja neskaita Marijas ikonogrāfiju, tad izteikti patriarhālu skatījumu) un nu jau pat politikā, novedusi cilvēkus pie konfrontācijas ne vairs tikai pēc etniskām, bet arī reliģiskām pazīmēm, radot attiecīgas nometnes un partijas. Ir izveidojušās antagoniski kristīgās vai pagāniskas domāšanas strāvojumi arī valsts varā, kas nemitīgi cībās viens ar otru. Rezultāts ir tāds, ka katra no pusēm importē attiecīgi to, ar ko vislabāk pielādēt savus ideoloģiju lielgabalus un pēc iespējas skaļāk izšaut. Sociāldemokrātiska interese par cilvēku (arī bērnu) kā tādu visās no frontēm palikusi kādā piecpadsmitajā vietā. Ja tas tā nebūtu, tad mācītos no Igaunijas, kā attīstīt dzimstību, lai jel kam pēc kādiem gadiem to visu būtu kam mācīt un rādīt.

Un iznākums – interesanta laika pavadīšana ķīviņos un saukļos, iztērēti līdzekļi. Toties retu grāmatu kolekcionāriem šī grāmata būs vēlāk tikpat vērtīga kā daža pastmarka.

Attēlā: Meitene ar mammu un Rafaelo /Foto: V.Korālis/

Atbildēt