“Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komiteja akceptēja līdzfinansējumu piešķiršanu 2315 latu apmērā, lai Lielajā piektdienā, 22.aprīlī, vairāku konfesiju kristieši no daudzām Rīgas draudzēm varētu doties Ekumeniskā Krusta ceļa gājienā, kas plkst.12.00 sāksies no Sv.Jēkaba katedrāles.
Gājienā plānotas 14 apstāšanās stacijas dažādās Vecrīgas vietās, kur paredzēti dažādi veidoti uzvedumi, kas atainos Jēzus Kristus dzīves pēdējo brīžus. Uzvedumu sagatavošanā ir iesaistīti profesionāli aktieri. Gājiena laikā tiks dziedāti arī pazīstami ciešanu laika dziedājumi.
Krusta ceļš (Via Crucis) ir viena no populārākajām ticīgās tautas tradīcijām Romas katoļu baznīcā, kas mūsdienās guvusi lielu ievērību un atsaucību arī citās konfesijās. Pasākums ir ne tikai Jēzus dzīves pēdējo notikumu piemiņa, bet arī gājiens, kurā ticīgie lūdz par savu tautu un valsti.
Līdzekļi Krusta ceļa līdzfinansējumam tiks ņemti no Izglītības, kultūras un sporta departamenta budžeta apakšprogrammas “Finanšu līdzekļu rezerves sporta un kultūras pasākumu atbalstam”. / no http://www.riga24.lv/zinas/46/72007 /
_____________________________________________________

Attēlā: Klusā nedēļa Ķelderlejā Valmierā 2011. gadā. Gauja pārplūdusi. Pa šo ceļu veda nošaut un apbedīt ebrejus, kuri ar saviem reliģiskajiem ieskatiem un aktivitāti II Pasaules kara sabiedrības ideoloģijai un ekonomikai izrādījās lieki.
Latvija 2011. gada sākumā ir nopietnas taupīšanas režīma priekšā. Vecākiem draud samazināt pabalstus, pensionāriem pensijas, studentiem- stipendijas, pašvaldībās cilvēkiem ir lieli parādi par apkuri utt. Nav neviena ziņu raidījuma, kur nebūtu runas par līdzekļu konsolidāciju jeb apcirpšanu. Šādu samazinājumu piedzīvo arī pašvaldību sporta un kultūras nozares. Cilvēki ar labu humanitārā cikla izglītību un pat zinātniskiem grādiem ir spiesti strādāt ārzemēs mazkvalificētu darbu tikai tādēļ vien, ka Latvijā nespējam vai negribam veidot sabalansētu budžetu. Tomēr visiem ir skaidrs, ka budžets veidojas no atbilstošas filozofijas par labu tam vai citam novirzienam.
2011. gada Klusajā nedēļā, atverot neta lapasupes, pamanīju tik tiko pamanāmu virsrakstu ar atbilstošu loģiku un pamatojumu Rīgas domē. Prakse rāda, ka daudzas lietas, kas sākumā notiek Latvijas lielākajā pašvaldībā, vēlāk par normu tiek pieņemtas citās Latvijas lielākās vai mazākās pašvaldībās. Viss aizsākums radies no t.s. “Lūgšanu brokastīm”, kas kā tradīcija ieviesusies no tālās un bagātās ASV. Tam visam līdztekus arī Tēvu diena kā militārisma atcere un vēl vairākas kosmopolītiskas un ideoloģiskas subkultūras norises.
Bet tagad tieši par augšminēto rakstu. Kaut arī Krusta ceļš, līdzīgi citiem kolektīviem notikumiem, ir jauks cilvēku socializēšanās pasākums, domāju, ka šāda dotācija ir nepamatota un nevajadzīga no vairākiem viedokļiem. Mēģināšu savu domu izteikt skaidrāk un plānveidīgāk.
Pirmkārt, klaji dotējot jebkādu reliģisku ceremoniju, vienalga kristīgo Krusta ceļu vai pagānisko Bluķa velšanu, tiek klaji ignorēta LR Satversme par valsts un baznīcas (reliģisko organizāciju) šķirtību.
Otrkārt, dotējot vienu vai otru reliģisku kustību vai to apvienību, tiek degradēts reliģiskais tirgus. Es saprotu, ka daudziem nepatiks šis vārdu savienojums “reliģiskais tirgus”, bet tāds tas diemžēl ir sabiedriskajā formācijā ķapitālisms” un konkrētajā zemē, kur dzīvojam un cilvēkiem ir ļoti dažāda reliģiskā identitāte un prakse. dotējot vienu novirzienu, pabērna lomā paliek citi. Ja nolemj dotēt un reklamēt Latvijā lielāko reliģisko novirzienu, tad tas nebūt nepierāda šāda virziena patiesīgumu. Savukārt, ja izlemtu dotēt kādu nelielu reliģisko kopienu, arī tiktu mākslīgi ietekmēts balanss, process, kas ir vienīgi indivīdu un sociālo procesu ziņā.
Treškārt, dotējot šo vai citu reliģisku aktu, pašvaldība reliģiski jūtīgiem cilvēkiem rada ilūziju, ka šāda vai cita “Sūnu Ciema Laimes Lāča” filozofija un teoloģija sniedz atbildes uz cilvēciskām alkām izejai no krīzes. Krīzi risina ar pavisam citām sociālekonomiskajām metodēm. Pie kam, atceroties un dziļi cienot jebkuru indivīdu ar jebkuru reliģisku praksi, kas neekspluatē sabiedrības kopējo labumu. Drīzāk palīdz to pavairot paši brīvprātīgi ziedojoties.
Ceturtkārt, lai arī krusta nešana izskatās dotācija kristietībai no valsts puses, drīzāk jārunā par diametrāli pretēju pēc-dotāciju ar negatīvu saldo tieši kristietībai kā tādai. Ekspuatējot kristietības centrālo simbolu – krustu, tieši Krusta karos vai kolektīvās ugunsmoceķļu orģijās, sadedzinot raganas un ķecerus, vai pat holokaustā, kritietība ir grimusi savās dziļākajās bedrēs, vēlākos gadsimtos neskaitāmas reizes atvainodamās par šīm tumšajām savas vestures lapaspusēm. Tādēļ ļoti nopietni apsverams būtu šāds solis no kristīgo institucionālo baznīcu ideoloģiskā viedokļa.
Piektkārt, ne visiem kristiešu novirzieniem tieši Krusta ceļš ar 14 stacijām un grezni tērptu garīdzniecības manifestāciju liksies pieņemams kā atzīstamākā lūgšanu metode. Tādēļ teoloģiski un sociālaktropoloģiski tas izsauks drīzāk vairāk diskusiju, nekā vienprātību šādos teatralizētos ielu pasākumos. Kuluāros izskanējušie argumenti, ka šajos pasākumos piedalās daudz cilvēku, nebūt neatspoguļo tās daudzās reliģiskās prakses, ko pielieto vēl citas kristīgās denominācijas Latvijas sabiedrībā. Bet netiek dotētas! Līdz ar to šāds vienpusējs reliģisks pasākums sniedz tikai kāds noteiktas krietiešu grupas reklāmu TV, internetā un citur. Reklāmu par pašvaldības naudu.
Bet kāds jautās, ko tad īsti darīt? Kā šo jautājumu atrisināt pozitīvi un izvairīties no reliģiska rakstura ķīviņiem, kas vēlāk izrādās ir pavisam ekonomiskas dabas? Atbilde būtu pavisam vienkārša.- Latvijas turpmākajām valdībām un pašvaldībām jārūpējas, lai par reliģisko darbību maksātu paši to dalībnieki. Ar privātās iniciatīvas- sponsoru, fondu atbalstu, stiimilējot atbilstošas nodokļu atlaides un tamlīdzīgi. Līdzīgi būtu jāpārskata visi esošie likumi, kas paredz jebkādu dotēšanu reliģiskām organizācijām. Tikai un vienīgi tad beigsies publiskas grāmatu dedzināšana reliģisku līderu vadībā, bluķa velšanas un Krusta nešanas par citu iedzīvotāju naudu. Un pats galvenais- ķīviņi satarp vieniem vai otriem reliģiskiem grupējumiem- pagāniem un kristiešiem. Un pavisam tuvākā nākotnē, acīmredzot vēl citiem, kas it strauji var ienākt Latvijā un sava skaitliskā sastāva dēļ un labi nokārtotā lobismā pieprasīt dotācijas savām kulta celtnēm, rituāliem vai vienkārši tāpat, prieka pēc.

Domāju, ka būs daži kristieši emocionāli argumentēs, apgalvodami, ka no šādiem pasākumiem sabiedrībai nāks svētība kā no pārpilnības raga. Svētība no šādiem Krusta nešanas pasākumiem? Tad jau ikgadējos Aglonas saietos pasākumos sen visu morāli ētiski mūsu valstī būtu sakārtojuši. Tad jau pēc Rīgas Doma ekumēniskajiem dievkalpojumiem mūsu valstī vismaz pāris mēnešus nebūtu neviena korupcijas skandāla. Bet nekā!
Vajadzētu drīzāk aizbraukt tepat uz netālo Igauniju paskatīties, AR KĀDĀM īsti metodēm sabiedrība tiek uz priekšu gandrīz visos grūtajos jautājumo. Pie kam, bez šādām “Laimes Lāča” metodēm. Igaunija neizceļas ar ārēji teatrālām reliģiskām darbībām. Ar ziemēļniecisku pašcieņu raugās savas tautas nākotnē un lietas tomēr lēnām risinās par labu tieši tās tautai.
Ja kādam šajā rakstā liekās par maz teoloģijas, varētu aizdomāties, ko par šādu problemātiku teiktu izcilais vācu teologs, disidents un moceklis Dītrihs Bonhēfers (1906 – 1945) vai Latvijā no pagodinājumiem ateicies profesors Roberts Feldmanis (1872- 2002), kurus arvien biežāk pieņemts citēt kristīgajā periodikā sev izdevīgā gaismā.
Jo mazāk reliģisko tingeltangeļu, jo valstis attīstās stabilāk. Piemēri? Somija, Igaunija/ Iepretī- Latīņameika, Grieķija, Portugāle… Šo paradoksu senāk dzirdēju kādā socioloģiska rakstura konferencē. Nu beidzot pārliecinos, ka tā tiešām ir taisnība. Jā, arī Latvijā!
Aiz mana viedokļa nestāv neviens fonds, ne arī kāds konkrēts politiķis vai uzņēmējs. Šīs patiešām ir manas domas, kas radušās manī pašā un paša vārdiem izteiktas. Mani Brīvticības centieni, kas pausti www.ticu.lv arvien būs veltīti tam, lai reliģija būtu katra cilvēka personiski izvēlēts (un apmaksāts) ceļš, nevis visas sabiedrības pienākums atbalstīt nelielu sauju cilvēku, kas vēlas īstenot tos vai citus savus mērķus uz sabioedrības rēķina. Šīs lapas galeriju fotogrāfijās redzat cilvēkus, kuri paši par savu naudu ir apmaksājuši savus reliģisko praksi un neko nav gaidījuši no valsts, pašvaldības vai pat ārzemju misijas organizācijām.
Vairāk attēlu no NEDOTĒTĀS reliģikas prakses
skat. www.draugiem.lv profilā “Valters Korālis”
Teksts & foto – mācītājs Valters Korālis