Itāliešu mācītājs, kurš plānoja organizēt pirmo mūķeņu skaistumkonkursu, pēc saņemtajām sūdzībām nolēmis atteikties no savas idejas. Modragones diecēzes mācītājs Antonio Rundži gribēja organizēt konkursu “Mis māsa Itālija” (“Miss Sister Italy”), lai mainītu stereotipu par mūķenēm kā vecām un skumjām sievietēm. Konkurss notiktu internetā, un iesūtītās mūķeņu fotogrāfijas Rundži vēlējās ievietot savā interneta dienasgrāmatā, taču pārdomāja pēc tam, kad vietējās garīdzniecības amatpersonas pauda savu neapmierinātību ar mācītāja iniciatīvu. “Mani priekšnieki nebija apmierināti,” atzina tēvs Rundži. “Vietējais bīskaps par to nebija priecīgs, taču viņš mani nesaprata.” “Tas tika interpretēts kā drīzāk ķermenisks pasākums. Protams, neviens nesaka, ka mūķenes nedrīkst būt skaistas, taču es biju ar to domājis kaut ko daudz pilnīgāku,” viņš paskaidroja. Rundži uzstāj, ka nekad nav vēlējies, lai mūķenes kā modeles staigātu pa mēli, un vēlējies tikai uzsvērt, ka “mūķenes, pirmkārt, ir sievietes un skaistums ir Dieva dāvana”. Viņš sacīja, ka vēlējies parādīt labos darbus, ko mūķenes dara, īpaši izglītībā un veselības aprūpē, lai palielinātu interesi par reliģisko aicinājumu un pievienošanos baznīcai. “Mums ir jāpiesaista vairāk uzmanības mūķenēm, kuras sabiedrība bieži novērtē par zemu,” savā dienasgrāmatā rakstīja Rundži. (Roma, 28.aug., LETA–ANANOVA.)
_________________________________
Tik tālu ziņa no Itālijas. Gribu ierosināt diskusiju Latvijā – vai ir kāda sakarība starp ētisko un estētisko reliģijā? It īpaši, kristietībā, kur ķermeni (miesu) pieņemts uzskatīt par nīcīgu (nicināmu ?), drīkst runāt par mūķenes, mūka, mācītāja, mācītājas, zvaniķa, draudzes priekšnieka, priekšnieces, svētdienas skolas skolotājas, arhibīskapa utt. ārējo pievilcību? It īpaši, ja runā ne tikai par “statiskiem” parametriem – auguma-svara attiecību, acu krāsu, bet vēl jo vairāk balsi, žestiem utt. Kā tas ietekmē pievēršanos reliģijai? Vai vienīgā būtne baznīcā, kas tiek slepus seksuāli novērtēta, ir līgava un bēru gadījumā – nelaiķe(-is) (Tās dullās Paulīnes dēļ…)? Ja tas nav labi, tad kādēļ līgavas un nelaiķes tik izcili sapoš un viesi neskaita “pātarus”, bet sačukstās un pat noelšas no skaistuma apbrīna un raizējas, ja kas nav tā…? (Vai labāk tās reliģiskās lietas – laulības, svētības utt. nebūtu darīt ar maisu uz galvas?) Un kādēļ iepretī visam – bīskapus un kardinālus sapoš un apkarina ar grezniem audumiem un dārgmetāliem kā tādus “staigājošus muzejus”, kas pārspēj pat Nepieradinātās Modes asamblejas dalībniekus “uz mēles”? Vai tad tiem nebūtu bijis jābūt par ķermeņa NEizgreznošanas paraugiem? Kāpēc tas notiek? Lai noslēptu izžuvušos muskuļus vai alus vēderiņus? Hmm… varbūt lai izskatītos iespaidīgāki (seksīguma, vieduma un varas vizuāls apvienojums, līdzīgi karavadoņiem, karaļiem?) Arī stadiona dinamiskajiem sludinātājiem baltie vai tumši spīdīgie uzvalki tīri seksīgi pieguļ un viņi bieži smaržo pēc solārija un labām smaržām nevis vīraka, kamēr dažādu ādas krāsu gospeļdziedātājas izaicinoši un ritmiski izrāda savas krūtis, vidukļus un gūžas? Par vidēji saposto (atkailināto) baznīcēnu ari varētu parunāt šajā aspektā. Savukārt, “izcilākajiem kristiešiem”, kas šo visu noliegs, profila galerijās, mēs varam viņus novērot ar “second hand” apģērbu un cieši aizpogātām visām pogām? P.S. Ja kāds diskusijās citēs J.D., tad pasmaidīšu, jo zinu atrast tās attiecīgās rakstu vietas. Ja kāds ar sajūsmu vai naidu atsauksies uz manu necilo personību, arī pasamaidīšu. 😀 Mani interesē drīzāk dzīvu cilvēku viedokļi. Un vēl – ja kādam nav pieņemami Freida vai Junga pētījumi par šīm tēmām, tad kādi atklājumi ir jums?
© citē un atsaucies droši – www.ticu.lv
© Foto: Valters Korālis, vairāk diskusiju: www.draugiem.lv
© LETA