Un kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Zalome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās, tās redzēja, ka akmens ir novelts; tas bija ļoti liels. Un kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Bet viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; viņš ir augšāmcēlies, viņš nav šeit: redziet to vietu, kur viņu nolika. Bet noeita un sakait to viņa mācekļiem un Pēterim, ka viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis.” (Mk. 16:1-7)
Lieldienu svētki latviešu kalendārajā gadā sevi piesaka ar dabas spēku pamošanos uz dzīvību. Vēl vienu apli ritēs daba un viņas gaitu pavadīs smalkā radības simfonija.
Brāļi, brāļi, Liela diena,
Kur kārsim šūpulīti?
Aiz upītes kalniņāi
Div’sudraba ozoliņi.
Redzam, ka mūsu senči ļoti vēlējušies būt tuvāk debesīm ar tautai tik neatkārtojamo Lielās dienas tradīciju- šūpošanos, kas ir etnogrāfiski unikāla! Tā ir īpaša iezīme mūsu Lieldienu svinēšanas vēsturē, kas vēl dzīva saglabājusies līdz mūsdienām. Un tur pie šupolēm tad nu savijas dabiskais ar pārdabisko; kosmiski dižais ar sētas ļaužu cilvēciski sadzīvisko…
Kristīgā pasaule toties vēlas pāri dabiskajam saskatīt pārdabisko. Jo viss dabiskais reiz iznīkst un paiet. Mēs dzīvojam, novecojam un mirstam. Cilvēka spēkos nav šo riteni apturēt un būt laimīgam bez tās pasaules, kura sevi piesaka pat vēl klusāk par puķes ziedēšanu.
Latvijas un visas pasaules kapsētu ainavā jau sen pierasts tur ieraudzīt dažāda gadagājuma sievietes. Vairumā jau viņas, kuras visbiežāk ir klāt pie cilvēka saņemšanas un tāpat arī pēdējās apmazgāšanas un aizvadīšanas mūžībā. Vēlāk arī pie kapu kopiņām ieraugām viņas strādājam vai klusi skumstam…Arī toreiz Tuvajos Austrumos bija līdzīgi. Sievas ir atnākušas uz kapu, lai paveiktu savu pienākumu pret aizgājēju. Un katra no šīm sievām simbolizē mūs pašus ar it visām tām dziļajām dvēseles norisēm.
Dzīvības mistērija ir neizdibināma it visos laikos. Pat mūsdienās, kad zinātnieki jau savās rokās tur datora izstrādātu cilvēka DNS kodu mēs nezinām, ko gan tas atnesīs? Jautājums par dzīvības svētumu grib palikt noslēpums, jo no kristiešu viedokļa atbilde ir meklējama tukšajā kapā, nevis dzīves mākslīgā pagarināšanā. Jo mākslīgais nebūt nenozīmē pārdabisko. Pārdabiskais ir tikpat liela Dieva dāvana kā dabiskais. Tomēr pārdabiskais sakāpināti jautā pēc mūsu personiskas ticības.
Cilvēka vērtību un lielumu viņam pašam grūti noteikt. Tomēr mēs nojaušam, ka cilvēkam vienmēr ir un paliek konkrēts sakars ar nāvi. Akmens vai zemes slānis, kas šķir mūs no gājušā, arvien ir tik sāpīgs jautājums. Mūs tik daudzreiz bijušas ilgas: ”Ak, kas gan šo attālumu var pārvarēt, lai atkal satiktos?!”
Eņģelis sievām parādījās kā jauneklis. Viņš iedrošina uzticēties brīnumam. Bez tam arī rīkoties, nepalikt pie samulsuma. Eņģelis kā Dieva sūtnis parāda Viņa gribu cilvēku iedrošināt uz apzinātu rīcību un sekošanu.
Tomēr mums vispirms nākas saprast, ka Dievs kapā nepaliek. Mūsu Pestītājs ir augšāmcelts, lai vestu arī cilvēkus sev līdzi uz mūžīgo dzīvību.
Lieldienas ikvienu vēlas pamodināt agri. Tās iezvana jaunu laikmetu ticīgajam cilvēkam. Tie ir Kristus Augšāmcelšanās svētki, kuros drīkstam svinēt saskarsmi ar vēl nezināmo, bet tik ilgi loloto, iecerēto, ticēto un iemīlēto. Tāpēc ir tik svarīgi, ka mēs to piedzīvojam bērnībā vai jaunībā- mūsu mūža rītausmā, nevis iztālēm par to izdzirdam tikai sirmā vecumā, kad mēs ne sevi ne citus vairs nespējam uzšūpot…
Augšāmcelšanās sākas ar rītu, kurā tu apzinies, ka akmens noveļas no sirds tāpat kā toreiz no aizvērtā un klusā kapa un vari būt brīvs. Tik brīvs, lai mīlētu Dievu un ietu pie sev pazīstamā cilvēka palīdzēt atpazīt Augšāmcelto Dievu mūsu apziņai mirušā un iedomātā garīgās rosīšanās jeb kantora dieva vietā. Patiesais Dievs vienmēr pieceļas, lai būtu pie saviem cilvēkiem. To svarīgi ir apjaust arī mūsu tautai Latvijas zemē. Mēs taču tāpat drīkstam cerēt uz patiesu Dievu, citādāku, nekā rupjais materiālisms un neticība. Citādāku, nekā mūsu paštēls. Tad arī rītausma būs citādāka, nekā vakardienas saulriets un nakts neziņa.
Lai patiesa Dieva klātbūtne jau no paša dzīves rīta līdz pat vakaram apgaismo mūsu dvēseles!
Sirdīs gaišas Lieldienas!
brīvmācītājs Valters Korālis
© Foto: V.Korālis
