Šad un tad saņemu reliģiski garlaikotu (nejaukt ar patiesi ieinteresētajiem)- kam es ticot? Vai arī – ar kādu noslēguma vārdu beidzoties manas ikdienas lūgšanas utml.

Kad atbildu ar pretjautājumu vai pirms manas atbildes arī viņš (-a) padalīsies ar savu ticības dosjē jeb īso iepazīstināšanu, tad tā arī parasti, ar retiem izņēmumiem, nekas neseko.
Un tādos brīžos es, pie sevis pasmaidīdams, nodomāju – kaut mēs tikpat naski savam ģimenes ārstam pirms vizītes liktu uzrādīt pilnu ainu par savu veselības stāvokli – poliklīnikas grāmatiņu ar visiem rentgena un analīžu rezultātiem. Un tikai pēc tam ķertos pie sava krekla novilkšanas un sevis atrādīšanas. Patiesi slimie, kuriem kaut ko patiešām no daktera vajag, to viņam nevaicās. Līdzīgi kā patiesi izslāpis nejautās pēc akas ūdens laboratoriskās izziņas. Vai arī pirms pirkt konditorijā kūku, nelūgs uzrādīt konditora personiskā vēdera saturu. Vai automehāniķim nelūgs vispirms parādīt savu auto un, vēlams – šķērsgriezumā… Jā, tādus piemērus varētu turpināt.

Šādas dziļākas sarunas iepriekšējos piemēros varbūt notiks tikai tad, ja ārsts vai kāds cits speciālists kļūs mūsu ģimenes draugs vai citādi tuvs cilvēks.

Es saprotu, pasaule ir pilna ar reliģiskajiem ekshibicionistiem, kuriem patīk izrādīt un demontrēt savas dvēseles oderi. Atradīsies arī daudz fanu – kleromānu (domāju, abu dzimumu). Kleromānija no grieķu val. “kleros+ manos” = “mācītājs+ apmātība” , – tie, kuri pastāvīgi iemīlas mācītājos. Vēlāk varbūt viļas un ķeras pie nākamā savas apmātības upura uzmeklēšanas. Atcerēsimies kaut vai Rozi angļu brīnišķīgajā un humora pilnajā seriālā “Smalkais Stils”…

Bet pie manis tad nebūs īstā adrese. Būs jāmeklē laika kavēklis vai arī misionēšanas lauks citur. Es strādāju ar cilvēkiem, neizzinot viņu personiskās ticības jeb dvēseles anatomiju. Tā droši var un drīkst nesakrist ar manējo. Jo tieši tādēļ tā ir Brīvticība – personiska ticība ārpus reliģiskām organizācijām un to kontroles, nepaķļaujot obligātai izziņai kristāmā vai laulājamā sirdi, prātu, gribu, emocijas vai jebko, kas drīkt palikt vaiņa paša pasaule. Un abpusēji, man būtu tādas pašas tiesības paturēt dažas lietas pie sevis. Jo būt mācītājam – tas ir mans darbs. Cilvēks stāstīs tikai tik, cik viņš uzskatīs par nepieciešamu vai tik, cik nepieciešams zināt, lai es saprastu galveno viņa uzticētajā notikumā: bērēs, kristībās vai kāzās, mājas svētīšanā utt. Viss pārējais drīkt palikt pie viņa paša. Un pavisam droši. Lai visiem ticībā interesanta dzīve!

Valters Korālis, brīvmācītājs