UZ GAISMAS PUSI
Pareizticīgo Lieldienās
“Jo ir rakstīts: Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātu. – Kur paliek gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šīs pasaules vārdu meistari? Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā? Jo, kad pasaule ar savu gudrību Dievu Viņa gudrībā neatzina, tad Dievam labpatika izglābt ticīgos ar ģeķīgu sludināšanu. Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību. Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto.” (I Kor. 1:19-23a)
Šodien – Pareizticīgo Lieldienas. Šīs šogad izjūtu kaut kā vairāk, nekā tās, kas bija pēc Rietumu kalendāra. Varbūt tāpēc, ka dārzos ilgi vairākos cēlienos kā mazs bērns niķojās sniegs un ziema. Tā kā kāda slavena, efektīga aktrise pēc izrādes – nevarēja vien noiet no skatuves, paklanoties un liekot priekškaru atvērt vēl, un vēlreiz. Bet nenicināsim arī ziemu, jo tā tiešām bija bagāta un skaista ar savu salu, sniega priekiem lieliem un maziem. Paldies viņai! Un nu laiks ieiet pavasarī, kad daudzi no mums būs ciešāk saistīti ar zemi un sauli. Tie abi ir gan pretmeti, gan reizē – alkstama harmonija ikvienam dzīvam cilvēkam.
Arī cilvēku reliģiozitātē ir gan gaismas uzplaiksnījumi, gan ēnas puses un pat pretmeti, kas liek samulst un dusmoties uz citiem, paretam uz sevi… Reliģiskā pasaule ir grandioza ne tik daudz ārpus mums dogmatiskajā uzskatu dažādībā. Bet vēl vairāk – mūsos pašos, kur mīt gan karstasinīga vai pat celibātiska apņemšanās, gan tiklab “pēteriska” nodevība un jūtu vēsums. Protams, ka visas pasaules reliģijas ir cikliskas. Citas izteiktāk, citas mazāk. Un tomēr, jebkuru no reliģijām ir ieteikmējusi daba kā nemitīga cilvēces ceļabiedrene. Dabas mierīlīgi pasniegtās grāmatas mēs brīžam lasām ar prieku, bet citreiz ar satraukumu. Un visi cilvēki, neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, ir atkarīgi no dabas. Gan ķermeniskas labsajūtas, gan labākas, tīrākas pārtikas meklējumu nozīmē.
Mēs dzīvojam laikmetā, kad dabiskajā arvien intensīvāk un biežāk vēlas iejaukties sintētiski mākslīgais. Un arī it visās nozarēs, sākot no konkrēti šīs saziņas elektroniskā ciparu izteiksmē, kuru šobrīd rakstu un tu lasi manu vēstījumu līdz pat sintezētiem medikamentiem un vakcīnām, kuras cilvēcei piedāvā nu jau arvien uzmācīgāk un piekodina, ka tās kļūšot neizbēgami cikliskas. Daudzi ir teikuši, ka arvien grūtāk jau šodien atrast ne vairs tikai mācītāju, kam uzticies, bet arī ārstu, kur ceri, ka abi no minētajiem nestrādātu pasaules magnātu “naudas tīklam”. Jā, jā, arī garīdznieki (ne tikai kristiešu) vēsturē ir bijuši valdnieku tuvākie un slepenākie palīgi. Un naivi domāt, ka tā tas nav arī mūsdienās. It īpaši, reliģisko organizāciju stingrākā dienestā esošie. Šādā globālā apjukumā izvēlēties kaut ko īstu un dabisku pilnībā var tikai daži cilvēki, kas dzīvo nostāk no civilizācijas sasniegumiem. To, vai viņi ir laimīgāki par tiem, kas dzīvo milzīgu lielpilsētu centros, jājautā viņiem pašiem. Bet katram jau sava laime…
Kas tad beigu beigās būtu laime kā jebkuras mācības redzamākais, jūtamākais rezultāts? – Domāju, ka laimīgs ir tas cilvēks, kurš spēj pasmaidīt ikvienam cilvēkam. Gan tam, kurš tev piekrīt, gan tam, kas šaubās vai kategoriski atsakās pievienoties Taviem uzskatiem. Es to mācos un droši vien mācies arī Tu.
Kā jau teologiem ierasts, esmu diezgan daudz lasījis dažādus ieskatus par Dievu un dogmatiskus, un ārkārtīgi gudrus pierādījumus vai tieši otrādi – atspēkojumus jeb apoloģijas. Līdzīgi kā ģeometrijas stundās, kuras daudzi atceras ar prieku vai šausmām. Bet jo sarežģītāks ir pierādījums kādā nozarē, jo biežāk es esmu nomanījis kāda zinātnieka personiskā ego apliecinājumus. Jo daudzi teologi, tai skaitā mācītāji, ikdienā ir visai drūmi cilvēki. Arī ārsti…
Es bieži izvadu mūžībā cilvēkus. Nu jau 34. gadu. Un zini, kas man bērēs pārsteidz visvairāk- mirušie, kas zārkā smaida. Tādu ir ļoti maz. Visvairāk mani pārsteidz tie, kuri smaida pēc gulēšanas uz gultas prātam neaptverami ilgā sāpju “maratonā”. Pēc tādām bērēm es ļoti ilgi domāju. Es aizgājējus dažreiz pat atceros. Un domāju arī par to, vai es prastu šo savādo un pretmetisko pasauli astāt ar smaidu un piedošanu. Un cerību , ka man ir piedots. Ja tā, dat es būtu sapratis Kristus mācības Diženo Vienkāršību un, iespējams, arī savas dzīves jēgas augstāko uzdevumu, kura dēļ bija vērts šeit uz brīdi atnākt. Jo, zini, es drīz aziešu! Un arī Tu! Tas būs neticami drīz. Un vienalga vai tu “potēsies” vai “nepotēsies”. Netici? – paskaties atpakaļ, cik ātri paskrēja līdzšinējais mūžs, vai ne?!
Šeit arī tad lai norimst manu domu šis svētdienas plūdums, pirms eju apraudzīt dārzu un mežu. Izej laukā arī Tu. Tā ir ļoti, ļoti liela laime tiem, kas vēl tos spēj. Un … pasmaidi!
Sveicu savus Pareizticīgos draugus Lieldienās! Un ikvienu, kas priecājas par šo saulaino svētdienu!
Valters Korālis, mācītāja privātprakse
#lieldienas #gudrība #vienkāršiba #augšāmcelšanās #kristusmācība #dzīvesprieks #sprediķis #svētdiena #brīvticība #daba #smaids #saule #pasaule #pestīšana #sapņudārzs