Arvien lielāku popularitāti Latvijā sasniedz laulību ceremonijas ārpus baznīcas un dzimtsarakstu nodaļas. Ja laulība ir oficiāli reģistrēta dzimtsarakstā, ceremonija var tikt novadīta jebkurā jaunajam pārim tīkamā vietā. Ar šādu ceremoniju vadīšanu nodarbojas arī brīvmācītājs Valters Korālis.
Kontaktinformācija
http://www.koralis.lv
https://www.ticu.lv
„Es ticu Dievam un esmu pārliecināts par to, ka Kristus mūs pestī bez jebkāda mūsu paša nopelna.” (māc. V. Korālis)

Kādēļ izvēlējāties kļūt par brīvmācītāju?
Institucionālā baznīca ir kaut kas līdzīgs laulībai: kad esam precējušies, pēc kāda laika nez kur paliek romantika – bija taču parks, soliņš, acu skats un daudz kas jauks, negaidīts. Kad mēs apprecamies, piektajā gadā sākam saprast, ka kaut kas nav vairs kā bijis. Kaut kāds televīzijas pogu spaidītājs ieviesies mūsu mājā, un Viņa tikai mūžīgi staigā pa frizētavām… Nez kāpēc visi šie stereotipi rodas, un realitāte kaut kur izgaist? Ar baznīcām ir tas pats – tikko mēs iestājamies kādā draudzē, mēs automātiski tuvāk iepazīstamies ar tām čaukstošajām vecenītēm, ar tām aprunām, intrigām, ar to lieko slāni – baznīcas pārvaldi tik cieši, ka līdz dzīvības maizei aiz tās garozas nemaz īsti netiec. Tev tas viss sāk šķebināt un tu tik un tā vairs uz baznīcu neej.

Ir daudz tādu stāstu, kādēļ cilvēki VAIRS neiet uz baznīcu?
Tos pat varētu iedalīt trīs nosacītās grupās:

Pirmā – cilvēki, kas ir gājuši uz baznīcu, bijuši svētdienas skolā un piedalījušies citos procesos, līdz sapratuši, ka izlikšanās faktors un slēpto tikumu un netikumu kolīzija ir tādā salikumā, ka tas nav priekš viņiem;

Ir otra grupa cilvēku, kas vēl baznīcu kā organizāciju nav iepazinuši. Viņiem ļoti patīk kā mācītājs runā, piemēram, baznīcu arhitektūras skaistums utt.;

Un trešā grupa ir cilvēki, kas ir skaidri pieņēmuši lēmumu nekad nebūt draudzē. Viņiem tā īsti nav pieņemama neviena institūcija. Viņi tic Dievam! Viņi tunelī nopērk literatūru par Ošo, palasa krišnaītu literatūru, aiziet uz tikšanos ar Dalailamu. Multikulturāli cilvēki. Tādi ir ļoti daudzi jaunieši. Viņi, viņi dzīvo rietumu cilvēku dzīvi, ir ļoti steidzīgi, jo visu, ko viņi vēlas, var izlasīt internetā. Viņi ir brīvi savā garā un darbībās.

Uzskatu, ka šobrīd palieku kristīgs, brīvi ticīgs cilvēks. Tomēr man ir ļoti draudzīgas attiecības ar vairākām citām reliģiskām domāšanas sistēmām, arī pagāniem. Mans radinieks no vecvecmammas Anna Brastiņas puses ir Ernests Brastiņš, kas nodibināja dievturu draudzi. Ernests Brastiņš bija dīvains cilvēks un brīvmākslinieks, kas nevienu neatstāja vienaldzīgu, viņam bija vai nu draugi, vai ienaidnieki, līdzīgi kā man.

Un gluži kā toreiz, arī šobrīd ir ļoti līdzīgi – reliģija kļūst lobēta un tajā brīdī tas ir bīstams stāvoklis nevis valstij, bet reliģijai, jo reliģija saņem pasūtījumu. Un, ja cilvēki pārmet man pasūtījumu, ka man maksā, lai es to un to darītu, tad es gribu teikt – mīļie cilvēki, jūs padomājat par to pasūtījumu, ko var pasūtīt par 100 tūkstošiem Aglonā. Varam paanalizēt runu saturu. Varam paanalizēt, ar kādiem politiķiem tiekas Pujats un Vanags. Un to pat nevar tā īsti nosodīt, jo tas ir ļoti normāli, tā kristietība vienmēr ir uzvedusies viduslaikos. Un ir cilvēku daļa, kam tas ir nepieciešams. Viņiem vajag vadītu reliģisku procesu. Līdzīgi kā beķeris cep klinģerus pēc viena šablona, viņam viss ir sagatavots, viņš saņem savu aldziņu un dzīvo, viņam viss ir ļoti labi un būs. Bet ir arī eksperimentālais cehs, kurā top kaut kādi pilnīgi jauni produkti. Tos cilvēkus, kas ko tādu rada, mēs varbūt nemaz tā īsti neiepazīstam.

Tāpat būs cilvēki, kas apprecēsies pēc mammas ieteikuma, tēta maka, virzījiena, veiks aprēķina laulības. Un būs cilvēki, kuriem būs pilnīgi traki, kā Edgaram un Kristīnei. Kāpēc tieši viņš un viņa viņu mīl, nevar saprast, viņš ir draņķis. Līdzīgs ir brīvticības jautājums, kad tu nonāc pie atklāsmes. Tu sāc saprast, ka esošās reliģijas ir labas, tā visa ir Jēzus mācība. Bet es kritizēju to institūciju, baznīcu un arī pats sevi, jo es arī pie tā esmu bijis vainīgs, ka tas tā ir. Un šis ir veids, kā es kā brīvi ticīgs cilvēks pulcinu arī citus brīvi ticīgus cilvēkus ar ļoti lielu nosacījumu – NEVEIDOJOT DRAUDZI. Man nav padomā veidot reliģisku organizāciju.

Jaunu reliģiju?
Nē! Kustību! Reliģiska satura kustību. Tā ir kustība, kas apvieno cilvēkus. Mums nav statūtu. Mums nav nekāda veida priekšnieku vai padoto.

Ja mēs vēlamies klasificēt: ir baznīcas ticīgie un brīvticīgie…
Latvijā ir 80% brīvticīgu cilvēku. Tagad mēģināsim sadalīt to segmentu. Es mēģināšu ieskicēt savu ainu, tie nav zinātniski novērojumi.

1. Cilvēki, kuri nav nevienā draudzē. Pie pilnas apziņas un skaidrā prātā neko nav parakstījuši, ka viņi pieder kādai draudzei. Bet viņi saka – man ir ļoti simpātiska baznīca, es klausos raidījumus. Es analizēju, es lasu grāmatu par šo tematu un daudz kas man liekas ļoti labs tajā, ko saka baznīca, un tā jau tas arī ir.

2. Cilvēki, kas formāli ir draudzēs, bet tās neapmeklē. Pēdējo reizi tur bijuši pirms vairākiem mēnešiem. Tie ir brīvi ticīgi cilvēki, kas uz baznīcu aizgāja, lai kādu apsveiktu iesvētībās, vai kāds no radiem laulājās, kristījās. Viņi visu lielāko laiku pavada kā brīvi ticīgi cilvēki. Viņi formāli pat varētu būt kādā draudzē pierakstījušies.

3. Un trešā grupa ir konsekventi cilvēki, kas saka – man ir ļoti lielas pretenzijas pret baznīcu dažādu iemeslu dēļ. Un tāpēc es meklēju īsto, dziļāko Jēzus mācības daļu dažādos nepublicētos materiālos, citās reliģijās. Tāpēc es neuzticos baznīcai kā mācības avotam – arī tādi ir brīvticīgie. Tā ir realitāte.

Es šādas trīs grupas sadalīju, un visas viņas ir kaut kādā mērā ir mani sarunu biedri. Pat, ja viņi nepasūta pakalpojumu, viņi ir brīnišķīgi sarunu biedri.

Tā kā ir karojošais ateisms, nupat Latvijā ir sākusi ieviesties evanģēlikālā kristietība. Uzbrūkošā kristietība. “Pieņem Jēzu par savu personīgo pestītāju un tu būsi glābta, mīļā! Tad viss būs kārtībā!” Vai arī sāk ar frāzēm: “Te būs bezmaksas Bībeles kursi. Atnāc!” Bet viss, kas sākās ar vārdiem “bezmaksas”, vēlāk noved pie izdevumiem un sliktām attiecībām. Tikai pēc tam tu saproti, par kādu cenu. Ja esi nonācis grūtībās, viņi bērnam drēbītes, ratiņus nopērk, bet tikai tad tu saproti, ka esi līdz ausīm iekšā kļauzās un tenkās. Tevi sāk regulēt, ar ko tu precēsies, kad dzemdēsi, vai ar to cilvēku vispār kopā var bērnu ieņemt. Reliģiskā organizācija tev sāk diktēt jau ļoti privātus, pat ļoti intīmus jautājumus. Beigās tu attopies un sāc saprast – tā ir karojošā kristietība (!). Tāda pati, tikai ietērpta mūsdienu variantā.

Kas ir brīvticīgie? Pieņemot Jūs kā vadoni, tā ir luterticība ārpus baznīcas?
Tie ir ļoti daudz un konfesionāli dažādi cilvēki. Billē (Cēsu rajons) es nupat salaulāju divus brīvticīgus katoļus. Gaisa balonā tika salaulāti divi viens otru mīloši cilvēki, kas sevi pieskaitītu pie baptistiem un luterāņiem.

Ceremonijas notiek pēc luterticības parauga, bet ja es esmu katoliete un šo procesiju gribētu pēc katoļu tradīcijām?
Mēs varam tuvināt šīs tradīcijas. Noteikti ir kaut kādas lietas, kuras būtu ļoti grūti pasūtīt, lai neveidotos tā saucamā garīgā prostitūcija ne no vienas ne otras puses, bet ir vidusceļš, kas ir arī laulībā, kad laulājās divi dažādu reliģiju cilvēki. Ir kaut kāda vidējā tradīcija. Un šeit pēdējos gados vispielaidīgākie un elastīgākie ir Romas katoļi. Tieši viņi(!) un nevis luterāņi vai protestanti, no kuriem varētu sagaidīt attieksmes iedziļināšanos. Tieši Romā iepriekšējā pāvesta laikā šie ekumēniskie dievkalpojumi parādīja, ka arī citiem cilvēkiem varētu būt zināma taisnība. Līdzīgi kā konfesiju starpā zūd konfesionalitāte, tāpat tas notiek starp brīvi ticīgajiem pasaulē.

Kur ir robeža starp ticību un neticību? Vai pēc Jūsu domām tāda neticība vispār pastāv? Piemēram, par neticīgajiem tika uzskatīti pagāni, bet arī pagānisms ir ticība, tikai citiem dieviem.
Domāju, ka neticīgo nav. Uzskatu, ka ir tikai viens Dievs, kam piekrīt arī vairums pagānu. Un es, līdzīgi kā Vaira Vīķe Freiberga, domāju Junga arhetipu valodā. Es uzskatu, ka ir reliģiskie arhetipi un mēs tajos ieliekam iekšā mitoloģiju. Ir ļoti dažādas mitoloģijas. Un šeit varētu minēt Eiženu Drēvermani, kuru izslēdza no katoļu baznīcas par to, ka viņš runāja par nevēsturisko Kristu, mūsu aizapziņas Kristu. Bet loģikas prizmu par Jēzu mēs esam veidojuši savā prātiņā. Ļoti daudzas lietas, ko mēs uzzinām par t.s. Jēzu, patiesībā ir tikai pedagoģisks akts – mēs to kaut kur esam izlasījuši vai iemācījušies, mēs viņu neesam satikuši. Viņa veidols mūsos lielā mērā ir subjektīvs mūsu apziņas mīts.


Jūs piedāvājat novadīt laulību ceremonijas luterticīgā kārtā. Ko darīt cilvēkam, kam Dievs ir sirdī un viņš vēlas saņemt Dieva svētību, bet nevēlas to darīt pēc luterāņu tradīcijām?
Sākšu ar to, ka es ticu, ka ir Neredzamā Baznīca. Redzamā un Neredzamā tāpat kā redzamais cilvēks un neredzamais. Ir kaut kāda dvēseliskā daļa, ko var labākajā gadījumā ieraudzīt tikai acīs. Un redzamā – es atnāku pie ārsta un pasaku – man te sāp. Tāpat ir redzamā baznīca ar visiem pūriem un cilvēkiem, un visām viņu automašīnām, ķekšiem svētībām un tērpiem. Un ir Neredzamā Baznīca – tā, kas par mums lūdz. Mēs bieži vien pat nezinām, kurš par mums lūdz.

Neredzamā baznīca ir tā, kuru es vismazāk gribētu kritizēt, jo tā ir Svēta. Tā ir liela un cauraudusies arī citās reliģijās. Kristus mācība principā ir unikāla kosmiska mācība par labestību un tā izpaužas arī ļoti daudzos citos reliģiskos aktos un veidos. Līdz ar to es uzskatu par iespējamu runāt ar visiem cilvēkiem. Lai arī kur mēs katrā gadījumā nonāktu, domāju, gatavu atbilžu nav. Līdzīgi kā pacients saka ārstam – „man jāoperē te”, bet sarunu rezultātā mēs nonākam līdz vietai, kur tad īsti, un vai es to varēšu darīt. Iespējams, ļoti godīgi, ka nē. Man ir jābūt gatavam, ka nē, un jāatkāpjas, ja es to nevaru darīt.

Mēs pēdējā laikā zinām, ko nozīmē ekumēniskās laulības, ka ir divi dažādu konfesiju mācītāji. Un šeit ir ļoti interesants jautājums, vai brīvi ticīgs cilvēks, kam nav aiz muguras nekādu vagaru, kas nosaka, ar ko tev būs precēties un ar ko ne (Latvijā reliģiskā brīvība ir ierakstīta satversmē, indivīds drīkst ticēt, ciktāl tas neapdraud Latvijas drošību.), var veidot sarunu ar mācītāju vai garīgo skolotāju, kurš tad to lietu darīs, varbūt tas būs viņa garīgais skolotājs. Ja viņam ir augstāka autoritāte tai brīdī par mani, tad lai viņš to dara. Es domāju, ka tas nedrīkstētu būt tikai naudas dēļ, tas nebūtu godīgi pret to garīgo daļu, kāpēc mēs to darām. Līdzīgi kā ārsta ētika starp Hipokrāta zvērestu un pacienta nodevu, tā ir ļoti grūta ētika.

Jūs velkat līdzības ar medicīnu, kas pašlaik ir ļoti sāpīgs jautājums un prasa lielus līdzekļus…
Tas ir ļoti uzskatāms piemērs, jo miesa taču arī ir ārstējama un savedama kārtībā. Tāpat arī dvēsele. Man dažkārt prasa – kāpēc? Un es atbildu, ka varu pirtiņa salaulāt, nevajag gaisa balonā, būs lētāk. Ne jau par dārgumu ir runa, bet par ekskluzīvām lietām, kuras vari atļauties. Tas mīts par Korāļa naudaskāri ir stipri pārspīlēts. Nekad nevienu cilvēku neesmu atteicies laulāt tāpēc, ka viņam nav pietiekami daudz naudas. Arī tad, kad es kalpoju Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā, mēs vienmēr atradām variantus, kur un kādos apstākļos laulāt.

Pēdējos gados ir vērojama tendence laulāties baznīcā divu iemeslu dēļ. Viens no tiem ir tādēļ, ka cilvēks to vēlās, jo viņam tā liek sirds, pārliecība un ticība, un kristīgs ir nākamais dzīvesbiedrs. Otrs iemesls ir mazāk balstīts uz ticību, vairāk uz vispārēju modes tendenci, filmās noskatītu scenāriju, jo tā ir „skaistāk”. Līdz šim šo procedūru nedaudz varēja ierobežot pirmslaulību kursi. Ir zināmi gadījumi, kad pēc pirmslaulību kursu beigšanas pāris, vēlreiz apdomājoties, savas laulības ir atcēlis.

Sāksim ar to, vai cilvēkiem tas ir vajadzīgs? Un, ja viņi jūt, ka viņiem tas ir vajadzīgs, viņiem uz šiem kursiem ir jādodas. Es nekādā veidā negribētu pārlieku daudz kritizēt redzamo baznīcu. Es gribētu saglabāt kaut kādu proporcionalitāti arī kritikā. Pirms kāzām tiklab var aiziet arī pie zīlnieces, un viņa pateiks vai tas ir īstais. Kādēļ tieši baznīca ir tā atslēga? Tādēļ, ka tas ir ļoti ērti, ja ir kāds, kas pasaka tev priekšā. Tā ir vieglāk. Bet tāds, kas tev pasaka priekšā, bieži vien tevi baida. Un baznīca ļoti daudz baida, turot paklausībā cilvēkus – ar grēku, grūtībām, ar ērkšķu ceļu, ar krustu, kas jānes visu mūžu utt.

Tas ir smags jautājums, cik daudz cilvēkam reliģiskais moments ir nozīmīgs visā šajā procesā. Gan brīvticīgajiem, gan arī baznīcā šis process – mācītāja tēls, balss, runa, atribūti, zižļu vicināšana, pats uzvedums spēlē ļoti lielu lomu. Bet abos gadījumos no svara ir, cik tad es esmu godīgs tieši pret Neredzamo Dievu.

Kopš es pats sāku plānot savus uzskatus un pats sāku analizēt savus garīgos skolotājus, sastaptos cilvēkus, sapņus, intuitīvās sajūtas, kas varbūt arī maldīgas, es neredzu 100 % atbildes nevienā nometnē. Jautājums ir tikai par to, cik lielā mērā latvietis, etnopsiholoģiski būdams viensētnieks, ir spējīgs individuāli dzīvot, pieņemt lēmumus, kļūdīties un tomēr dzīvot.

Es biju iedomājusies, ka mācītājs varētu būt tas, kas man pateiks: izdomā pats, cik tev to bērnu būs, un pirmslaulību kursi varētu būt tie, kas man liktu apstāties un padomāt par nākotnes lietām.
Pirmslaulību kursos ir ļoti daudz labu lietu. Un jau šobrīd izkristalizējās nepieciešamība no jaunā pāra puses norunāt tikšanos ar mani. Viņi saka – mēs negribam mācītāju – policistu. Bet mēs tomēr gribam klātienē runāties. Tad arī mēs to darām klātienē, ja reiz to vēlas. Bet tas nav obligāti, jo ir 21. gadsimts. Cilvēki māk lasīt. Jo ko tad tieši tajā iesvētes mācībā dara? Ir ļoti maz mācītāju, kas liek cilvēkam domāt. Pārsvarā 80% mācītāju visās konfesijās ir klerki, viņi ir dienesta darbinieki, viņi atstāsta 1:1 to, ko viņiem ir likts pateikt, vai nolasa, vai labākajā gadījumā citē grāmatu pēc atmiņas. Līdz ar to ir jājautā, kā kurā gadījumā tas notiek, vai tas ir tas. Tajā pat laikā, ir gadījumi, kad ir vērts arī pie viņiem aiziet. Bībele jau ir Dieva Vārds, kam būtu jārāda skaidrāks ceļš. Neviens mācītājs jau tev priekšā nelasīs. Viņš tikai pastāstīs, kas kur ir atrodams – ej mājās un lasi. Un Bībelē ir ļoti daudz norāžu uz iekšēju intuīciju, ko kā darīt. Bībele ir pilna ar nemācītāju piemēriem, kas būs interesanti. Un izvēle tik un tā paliek pie paša cilvēka – kā viņš to risinās.

Rezumējot: arī tad, kad Jūs to visu nosūtāt elektroniski, cilvēki vienalga atgriežas pie Jums aprunāties. Un nav tādu gadījumu, ka viss tiek kārtots pa e-pastu līdz pat laulību ceremoniju dienai?
Tādi ir ļoti reti gadījumi. Cilvēkam ir tiesības pārliecināties par mācītāja vai jebkura cita cilvēka psihisko veselību. Ir ļoti daudz dažādu viedokļu, kas mainās vai apstiprinās cilvēku satiekot. Satiekamies mēs, kaut vai taisot izmēģinājumu, kas bieži vien ir nepieciešams arī man. Piemēram, gaisa balonā man vispirms pašam bija jāizlido, lai saprastu, kas tas tāds ir. Es taču nevaru piedāvāt muļķības. Man ir jāpiedāvā tas, ko es zinu. Man ir jāuzvedas tā, lai viss būtu droši, jāseko, lai visiem būtu droši. Tas pats ar viesu mājām, jāapskatās, kas tā par vietu.

Kādēļ tieši gaisa balonā?
Tie, kas ir lidojuši, zina, kā tas ir. Lidmašīna dod tādu nosacītu drošības sajūtu, ir bleķa grīda, apkārt sienas. Gaisa balonā tu sēdi tajā kurvī un redzi, cik tu esi atkarīgs no gaisa plūsmām. Tas ir daudz ekstremālāks un dabai tuvāks veids. Pie kam, klusāks par lidmašīnu. Tāpat kā ir atšķirība braukt ar motociklu vai mašīnu. Tāpat Salacgrīvā un Rīgā mēs piedāvājam laulāt uz kuģīša, iebraucot jūrā. – tie divi tādi piedāvājumi, ko es uzsveru vairāk, jo viņi ir savādāki, viņi ir jāiedzīvina.

Agrāk cilvēkiem bija problēmas ieiet baznīcā, jo kristietība dzīvoja katakombās un baznīcas tika iekārtotas un uzbūvētas seno Romas impērijas elkdievību vietās. Un es domāju, ka senajam latvietim vispār bija ļoti lielas problēmas sākt lūgt Dievu baznīcā. Tas viņam likās tikpat dīvaini, kā lidojums gaisa balonā. Līdz tam viņš bija redzējis tikai īstas debesis, bet tagad debesis bija uzzīmētas pie griestiem. Katedrālē. Viņš ierauga, ka no akmeņiem var uztaisīt velves – tās tak var gāzties virsū! Senajam latvietim, tāpat kā indiānim tā bija psiholoģiska klaustrofobija, jo viņš bija pieradis medīt, būt ārā. Un mēs esam jau aizmirsuši to, kā jutās senais cilvēks, kad viņu piespieda būt kristietim – lūgt Dievu baznīcā, ko viņš nekad nebija darījis. Viņš varbūt Dievu lūdza kalnos un tagad viņu iesprosto būdā, kur ir uzzīmēts Dievs. Viņš nekad uzzīmētu Dievu varbūt nav pat lūdzis.

Tas ir plašums. Līdzīgi kā senie latvieši, iznākam laukā no telpām, bet Jūs jau rādāt horizontus – peldam prom jūrā, lidojam debesīs. Vai tas ir mēģinājums parādīt, ka patiesībā nav robežu, ka beidzot mēs varam un tā kārtīgi?

Tur ir kāds procents mana ekscentrisma arī. Man prasās 🙂 Tas līdzīgi kā ar ceļojumiem, izlemjam – kāpsim Araratā. Vienam tā kā garlaicīgi kāpt, ņemsim vēl kādu līdzi. Tas ir kaut kas līdzīgs, ka tu jūti, ka tur vajadzētu būt, un ņemsi kādu līdz šajā ceļojumā.
Citos gadījumos arī laulājamie ir traki, viņi saka – vai mēs nevarētu laulāties tur? Un es domāju, ka varētu arī apdomāt šo to. Varbūt ne gluži Nīlas augštecē pie krokodiliem.
Nenoliedzu, ka esmu drusciņ riska cilvēks. Līdzīgs līdzīgu saprot šajā ziņā. Ja kādam tas der, tad mēs to darām. Es pieņemu, ka būs ļoti daudz cilvēku, kam tas nebūs pieņemams. Cits tur varbūt saredzēs kičīgumu, bet jebkuri pasaules mākslas darbi kādreiz ir bijuši supermoderni un nepieņemami. Arī Siksta kapelas gleznojumi ar plikajiem eņģeļu dupšiem sākotnēji bija nepieņemami, bet tagad tā ir klasika. Tāpat arī laulāšanās vietas un paņēmieni. Bez tam, ir iestājies tāds kā apsīkums laulību tradīcijās – šķīvja sišana, āboli, tēvs pieved līgavu u.tml. Bet var pamodelēt, kur tas notiek, gaisa balonā, uz jahtas, Gaiziņā, ārzemēs kalnos utt. Laulības dabā jau gan ir arī tradicionālajā baznīcā… Bet vairākās laulību tradīcijās es Latvijā esmu pirmais.

Latvijā šai idejai ir dubult-auglīga augsne, jo mēs jau no 1937. gada ciešamies, laulājoties tikai baznīcā vai dzimtsarakstā, kā arī izņēmumu gadījumos “pilīs, muižās un citās piemērotās telpās”. Arī Jūsu gadījumā, pirms Jūs dodat svētību, ir jāsalaulājas dzimtsarakstu nodaļā.
Jā! Piekam, laulātie to dzimtsarakstu nodaļā var izdarīt nesvinīgos apstākļos. Saņemt valsts izdoto apliecību un par pārējo domāsim kopīgi tālāk. Tā viņiem būs lētāk, divreiz nemaksājot par ceremoniju.

Vai var laulāties pēc Jūsu ceremonijas dzimtsarakstu nodaļā?
Nē. Lai mani nevainotu, ka es esmu savedis kādu kopā un viņi ir spiesti tagad noformēt attiecības. Ja viņi ir sapratuši, ka to vēlas, tad viņi to ir noformējuši. Gribu uzsvērt, ka ar dokumentiem dzimtsarakstu nodaļā viss ir vairāk droši, nekā varbūt dažā labā institucionālajā baznīcā. Pirmkārt, jau uzvārdu locījumi, sevišķi, ja cittautiešus laulā. Izglītības līmenis mācītājiem un viņu sekretāriem ir atšķirīgs, tāpat dokumentu noformēšana un iesniegšanas termiņi valsts iestādē – tajā pašā dzimtsarakstu nodaļā. Vai arī pavisam jauna problemātika – kāds cilvēks jau ir precējies vairākas reizes un pasaulē pastāv paralēlās laulībās ar kādu citu cilvēku, viņš var izmantot šo gadījumu kā viltus laulību slēgšanu. Dzimtsarakstu nodaļai šī atbildība ir lielāka un lielāka pieredze. Mācītāji tik un tā zvana uz dzimtsarakstu nodaļu un salīdzina, prasa padomus…

Ja man baznīcas standarti ir sveši un es nevēlos precēties, bet vēlos saņemt jūsu svētību manām attiecībām, to pašu , ko Jūs dodat tiem, kas ir precēti. Kā tad?
Tā vēl nav gadījies, bet es viņiem dotu to svētību, kas ir Ārona svētīšana. (Dievs kungs lai tevi svētī un pasargā…) Bet tā nebūtu laulība, kā to parasti saprot ticīgo pasaule. Svētīt var jebkuru cilvēku, es neredzu iemeslu, lai to nedarītu.

Bet noturēt laulību procesiju pēc standartiem bez sarakstīšanās dzimtsarakstā?
Nē! Jo ko tad mēs svētām? Tas ir tāpat kā svētīt neuzbūvētu māju vai mirāžu tuksnesī, bet vai ir vērts? Tā ir ākstīšanās.
Baznīcas mācītāja procesijā arī ir divas daļas. Civilstāvokļa daļa, ko viņš izpilda dzimtsaraksta vietā arī pirms tam un tad seko reliģiskā daļa. Es vadu šo reliģisko daļu pietiekami godprātīgi, izsvērti, netradicionāli, bet tomēr ar zināmiem principiem.

Tā kā jūs šīs procesijas noturat luteriskā kārtā, Jums nereti pārmet, ka izmantojat baznīcas simboliku, nebūdams tās biedrs.
Bet ļoti interesanti! Pavērojiet – luterāņi kopē un atdarina katoļu liturģiju, baltos tērpus, svētceļojumus un pat leksiku. Prūsijas liturģija, ko luterāņi pazīst, ir tas, no kā mūsdienu luterāņu baznīca Latvijā J.Vanaga vadībā pakāpeniski atsakās. Tā vietā pirms apvienošanās viņi ievieš Romas katoļu kārtību, ar baltiem talāriem, zvaniņiem, ar ārišķīgo miera sveicienu, un ar katoļu izdarībām un aksesuāriem. TV mēs skatāmies – nu ir viens pret vienu katoļi, tur pat nevar pateikt atšķirību. Ja kādam kaut kas ir lieks, tad nav brīnums, ka šāda liturģija kļūst par kaut kādu second hand produktu, kas viņiem nav vajadzīga. Bet man šī liturģija ir ļoti mīļa.

Un vēl.. tikpat labi varētu aizliegt man Bībeli lietot.

Un vēl… Latvijā ir kādi pieci luterāņu virzieni. Tad jājautā, kurējos tad es apbižoju? Tā arī ir mana atbilde.

Jums pārmet, ka lietojat to pašu apģērbu?
Nē, nelietoju. Es velku talāru, kādu valkā arī jūdu rabīni un tiesneši. Bet koka krustu, kas nekādā gadījumā nav Latvijas luterāņu mācītāju amata krusts, tas ir Amerikas mācītāja dāvinājums man. Un kas ir interesanti – Jēzus jau nomira pie koka krusta nevies pie sudraba vai zelta.

Jūsu skeptiķi apgalvo, ka Jūs piekopjat varen labu biznesu un vienkārši nevēlaties ne ar vienu dalīties.
Latvijā uzskats par biznesu vispār brīžam ir ļoti truls. Es runāju par stereotipisko uzskatu. Ņemot vērā manu biogrāfiju, es zinu, ko nozīmē bizness. Tagad es arī zinu, ko nozīmē pašnodarbinātais. Vārds „busy” nozīmē „aizņemts”. Tas nav slikts vārds. Blakus bizness ir audzēt kartupeļus un novembrī bļaustīties, ka neviens tos nepērk, ka baznīcas ir sabūvētas un neviens viņas neapmeklē. „Busy” ir aizņemts, skrienošs cilvēks, kas dara savu darbu. Jebkurš universitātes pasniedzējs ir biznesmenis – viņš pārdod savu laiku, viņš tikai nelabprāt par to runā. Tajā reliģiskajā tirgū, kurā piedalās ari visas institucionālās baznīcas, piedāvā koncertus, citus par maksu, citus – par ziedojumiem, vairumā gadījumu ir izstrādātas takses, ziedojumi sākot no 100 Ls. Tad ko tas nozīmē? Tas jau nav vairs ziedojums – tas ir arī bizness! Un Latvijai, iebalsojoties šajā kapitālisma zonā, mēs visi tur dzīvojam, un ar to nodarbojamies, cits sekmīgāk, cits nesekmīgāk.

Galvenais, ko Jūsu skeptiķi Jums pārmet, ir tas, ka Jūs izmantojat svētību, ko Jums piešķīrusi baznīca, atmetat likumus, ko tā uzliek un pelnāt ar to naudu. Un kā piemēru min, ka izmantojat savu svētību un laulājat ārpus baznīcas telpām.
Un es gribētu salaist kopā divas grupas, lai viņas pašas izkaujas, vai es esmu vai neesmu svētīts mācītājs. Jo viena manu skeptiķu grupa uzskata, ka man nav tiesību mācīt. Bet baznīcas grāmatās ir rakstīts, ka svētību nevar nomazgāt un mācītāja ordināciju nevar atņemt. Man nav tiesību atsaukties tikai uz konkrēto baznīcu LELB – un es to arī nedaru. Tad es esmu vai neesmu svētīts mācītājs? Kamēr šie mani skeptiķi strīdas, varu atbildēt uz otru jautājumu.
Skolotājs un privātskolotājs nopelna ar to, ka mūsu bērns ir muļķis matemātikā, ka gadu viņš nav spējis neko iemācīties un nu drīz eksāmeni klāt. Skolotājs uz šī bērna muļķības rēķina nopelna naudu. Vai tas nav ārprāts? Viens cilvēks 20 gadus ir dzēris šņabi, viņam ir beigtas aknas un ko dara dakteris? Vai vēl – kādā lauku maršrutā neiet autobuss un vietējais zemnieks izvelk no šķūņa savējo un sāk pārvadāt cilvēkus, arī drīz vien Satiksmes ministrija sāk par viņu interesēties. Vai lamāt viņu? Bet kādēļ tad slēdza maršrutu? Visi uzņēmēji nopelna ar to, ka nav šāda veida nišas piedāvājumā. Šobrīd ir tāds laikmets, ka par visu piedāvāto var šaubīties un reizē par visu var fanot.

Jums pārmet, ka tās ir svētās lietas, ko Jūs tirgojat…
Vai veselība nav svēta lieta? Vai izglītība iepretī tumsonībai nav svēta lieta?
Te jāpiemin Luters, ko arī sākumā turēja par prātā jukušu – viņš aizgāja no klostera, lauza mūka zvērestu, apprecēja Katrīnu fon Bori, radīja 8 bērnus, vakaros krogā dzēra alu, ar tā laika ģitāras sacerēja baznīcas dziesmas. Pārtulkoja Bībeli, padarot to pieejamu visai tautai un baznīcas dziesmas tuvināja šlāgeriem, kas bija saprotamāki tā laika iedzīvotājiem. Viņš apgaismoja tautu un tolaik konservatīvajiem katoļiem tas nepatika.

Katram ir jāsaprot un jāapzinās savas robežas.
Arī manas spējas beidzas un zināšanas nav bezgalīgas un tas, ko es piedāvāju ir manu cilvēcisko un iedvesmoto spēku apjomā. Es cilvēkiem ļauju būt brīviem un, ja viņi to vēlas – nākt uz mūsu draugu kopām. Varbūt pēc gadiem šie laulātie atkal vēlēsies sapulcēties un parunāt par dzīvi.

Jūs par saviem pakalpojumiem prasāt samaksu?
Jā, es to daru par ziedojumu. Līdzīgi kā šo juridisko priekšzīmi lieliski parādīja mūsu valsts pirmais cilvēks prezidents, būdams ārsts. Ziedojums ir atkarīgs no laika, vietas, ekipējuma, aprīkojuma. Viesu nami paši par mani izrāda interesi, ņemot vērā, ka tūrisms piedzīvo krīzi. Tāpat arī kristību vai laulību vietas attālums, laiks, ko patērēju sarakstei, mājas lapas https://www.ticu.lv uzturēšanas izdevumi utt.

Institucionālās reliģiskās organizācijas klīrīgi pietēlo. Viņas šo naudu paņem pēc tam no nodokļu maksātājiem, no valsts kā dotāciju. Tad rodas jautājums: kas ir godīgāk – cilvēkam pašam samaksāt, vai likt, lai pārējie maksā par šo pakalpojumu? Jo 100 000 latu tiek paņemti no valsts budžeta. Manuprāt, reliģijai pašai vajadzētu sevi atražot. Tad redzētu arī, cik tā ir stipra.

Tātad baznīca saņem valsts dotācijas?
Protams. 100 000 Ls gadā saņem Aglonas bazilika, kas patiesībā ir Latvijas valsts un varas sponsorēts svētceļojums, kurā es nepiedalos. Tad kādēļ man, brīvi ticīgajam, par to vajadzētu maksāt? Kāpēc manis vadītās svētdarbības nedotē? Kādēļ nedotē dievturus, krišnaītus, budistus un islamticīgos?

Neesmu dzirdējusi, ka viņi būtu pakļauti „apgriešanai”.
Visi ātrās palīdzības un policijas pakalpojumi Aglonai būtu jāapmaksā no sava budžeta nevis no valsts. Latvijā nav godīgs reliģiskais bizness, jo profesionālo baznīcu bizness tiek sponsorēts. Līdz ar to izskatās, ka viņi pie vecā cilvēka aiziet bez maksas, kas patiesībā ir muļķības. Viņiem tiek dotētas ļoti lielas summas. Kādēļ tad baznīca nepārdod savus īpašumus, lai izdzīvotu, uzturētu ēkas, izmaksātu algas?

Nesens jaunums ir, ka pareizticīgo baznīca ir vērsusies pret viena no saviem svētceļojumiem uz Jelgavas rajonu dotēšanu. Nupat tas ir iesniegts valdībā. Bet kur tad paliek tas paritātes princips, ka visas reliģijas ir vienādas Latvijā? Tā nav! Dažām ir labāks bizness – citu pilsoņu dotēts bizness, kaut arī Latvijas Republikas Satversmē rakstīts, ka valsts ir šķirta no baznīcas.

Vai brīvticīgie arī plāno vākt parakstus un prasīt dotācijas?
Man tas pagaidām nešķiet aktuāli. Bet, ja turpināsies vajāšana, ja vajās mani un šos cilvēkus, ar šādu ideoloģisku attieksmi kādu es lasu Latvijas kristiešu draudžu mājas lapās, tad nebūs viņiem jābrīnās par to, ka mēs uzstādīsim „Kas notiek Latvijā” stilā ļoti neērtus jautājumus. Es pazīstu baznīcu iekšējo budžetu un darījumus, zinu summas, kādas ieplūst no dotācijām slēptā veidā. Un tad jau mēs runāsim ļoti atklātu valodu.

Formāli institucionālajām kristiešu draudzēm pieder tikai 10% iedzīvotāju, bet viņu lobijs ir iespaidīgs.

Jūs esat brīvticīgās kustības aizsācējs.
Es mācu mugurteoloģiju. Kad cilvēki ir sastrīdējušies, ir ļoti labi salikt kopā muguras. Tas ir interesants veids – nerunāt neko. Salikt kopā muguras, varbūt saskarties ar pakaušiem un kādu laiku paklusēt un pēc kāda laiciņa pastāstīt, ko viņi redz debesīs. Viņi redz divas dažādas puslodes, jo viens nevar redzēt to, ko redz otrs.

To, ko redz brīvticīgais, to neredz tas, kas ir baznīcā, mūros. Un to, ko redz mūros, tajā varbūt ir vērts ieklausīties arī brīvticīgajam. Tās ir divas dažādas puslodes, kuras dzīvos arī turpmāk. Es netaisos iznīcināt baznīcas farizejisma institūtus un kantorus. Toties kritizēju un piedāvāju alternatīvi pozitīvas atbildes un reālus risinājumus.

Ko jaunais pāris domā, stāvot pie altāra? Kādas ir tā brīža sajūtas? Un ko domājat Jūs?
„Kaut tas viss ātrāk beigtos” – tā domā vairums vīriešu. Sievietes: „Mmm – tas ir satraucošāk nekā es biju domājusi”. 🙂

Ko es domāju? Es cenšos nebūt familiārs un privāts, es cenšos ieņemt to lomu, kas ir mācītājs. Man nebūs jādzīvo ar tiem, kas laulājās, tāpat kā man nebūs jāguļas kapā ar to, ko es bērēs izvadu. Ja kāds tā nedomā, tad viņš ko smagi ir pārpratis.. Tur ir tā nošķiršana, kas ir grūti psiholoģiski, bet ko var un vajag izdarīt.

Vai Jūs, tiekoties ar jaunajiem, kādreiz esat jau laikus redzējis, ka viņi ir absolūti nesaderīgi, un paredzējis, ka tas beigsies pēc pavisam neilga laika?
Viss reiz beidzas, agrāk vai vēlāk. Pieņemsim, ka es būtu ekstrasenss un pateiktu, ka viņi nodzīvos kopā deviņdesmit gadus, bet deviņdesmit pirmajā gadā izšķirsies. Vai tad tas nebija tā vērts – nodzīvot kopā deviņdesmit gadus?
Un varam paskatīties uz to no otras puses: daudzi ir iestiguši pirmslaulību kursu problemātikā, kad tev mācītājs pasaka, ka nevajag u. tml.
Tad es gribu jautāt – kas tie ir par argumentiem, kas baznīcai vai kādam cilvēkam tā liek sacīt? Jo patiesībā jau tas ir kāds konkrēts cilvēks, kas tev to pasaka, kāds rupors. Kas no tā baznīcai mainīsies, vai kas man mainīsies, ja šie cilvēki izšķirsies? Nu un? Kas tad man būs sliktāk no tā? Ja viņi šo kopā pavadīto laiku ir laimīgi, tad lai tā notiek!

Laulība nav mūžīga. Baznīca nosaka: “Līdz nāve Jūs šķirs…”
Un šeit varam piesaistīt sociologu pētījumus par sirreālo poligāmiju. Sievietēm tas nepatiks, ko es tagad teikšu. Ja vīrietis apprecas 18 gados, viņš ar sievu nodzīvo līdz 29. tad viņš ar otru novelk līdz 50 un tad vēl trešo reizi. Viņam katra laulība ir kā seriāla daļa. Viņš esošās laulības ietvaros varbūt pat neko nepārkāpj, bet viņš ar vienu sievieti nodzīvo tā kā stafetes skrējienā. Poligāmija un poliandrija jau pastāv neatkarīgi no tā, ko mēs purpinām zem deguna par to. Un tas viņu godīgums vai negodīgums lai paliek pašos. Neviena reliģija, neviena mistiska formula un neviena pātatrgrāmata, ar ko mēs varam sazvetēt sievu strīdus laikā, nevar izārstēt to, ko var iedot tikai Dievs. Tā ir Viņa dāvana.
Un man ir bijis tas gods redzēt, cik daudz ārēji nesaderīgi cilvēki tomēr nodzīvo dzīvi kopā. Banāli, bet viņš ir mazohists un viņa ir sadiste un vēl biežāk otrādi. Un viņi, kā izrādās, nevar viens bez otra..
Tas, ka cilvēki aizbrauc uz kādu laiku projām viens no otra un viņi ir vismaz miesiski šķirti, tā jau arī ir šķiršanās. Šķiršanās ir ļoti dažādas daļas, cēlieni un visdziļākā spēja šķirties ir meitai no tēva, neredzēt tēvu savā vīrā ir gandrīz neiespējami. Arī vīrietis gandrīz vienmēr apprec savu māti, tikai vēlāk viņš ierauga šīs īpašības sievā.
Pat, ja mēs esam apprecējušies nepareizi, nevajag baidīties kļūdīties. Jo tieši kļūdoties kaut kas notiek. Ja tu neko nedarīsi, neriskēsi to meiteni klasē paraustīt aiz bizes un pēc tam varbūt nonākt arī līdz puķītei, ko tu viņai dāvināsi, nekas jau nenotiks… Viss paliks tādā iedomu tēlu līmenī. Labu teikumu dzirdēju šodien radio – ja tu gribi princi baltā zirgā, tad apgrozies tur, kur stallis. Riskē!

Un paldies Dievam, arī mācītāji kļūdās savā izvēlē un savās laulībās. Es, paldies Dievam, par to varu runāt, jo ir ļoti daudz mācītāju, kas to neuzdrošinās, jo viņiem ir bail no sabiedrības.

Visgrūtākais laulības pastāvēšanā ir saglabāt abas proporcijas – realitāti un sapņus. Ja nav viens no viņiem, tad laulības nav. Ja ir tikai realitāte – abi ir praktiķi, tad nekas prātīgs nevar sanākt. Ja ir tikai sapņi un tādos tīklos mēs dzīvojam, arī nav nekāda laulība.

Kā Jūs vērtējat tendenci – „kamēr man neradīsies pārliecība, ka tas ir tas īstais cilvēks, es ar viņu neprecēšos”. Tam seko bieži vien ļoti ilga kopīga „grēkā dzīvošana”. Vai tas ir labi? Varbūt tomēr riskēt un precēties?
Man liekas, ka tad, kad mācītāji dod šo padomu, viņi paskatās paši uz sevi, kā viņi to ir darījuši. Cik mācītāji ir spējīgi atzīties, ka viņi pirms kāzām paši ir dzīvojuši un gulējuši kopā. Tā ir viena atbildes daļa.
Otra atbildes daļa ir: kāpēc viņi to ir darījuši – pamēģinot, iepazīstoties? Nepatīkami pārsteigumi var būt kā vienā, tā otrā gadījumā. Seksualitāte, kailums, laulības svētums un citas lietas šad un tad ir pārvērtētas pasaules vēsturē. Agrāk laulība vispār pamatā bija tikai un vienīgi ekonomiskas saistības. Vārds „mīla” ar Raini ienāca tikai 19.gs. sākumā.

Daudzi pāri apgalvo, ka sievas vai vīra statuss, ja to jūt sirdī un izjūt ikdienā, nav nepieciešams kā atzinība arī no cilvēku vidus un apliecinājums papīra veidā. Ja tie ir trīs gadi, tas vēl ir pieņemams, bet septiņi un vairāk jau apkārtējiem liek raukt degunus. Un te parādās otrs gals šīm kokam: ja reiz tik ilgi esam nodzīvojuši kopā, kam gan vairs šis papīrs?

Nevienam neko nevar piespiest. Ja viens no viņiem to negrib, tad kādēļ melot? Ja viens no viņiem vēl ir bērns, parasti Viņš, mēs jau kļūstam par pieaugušiem vīriem tikai ap 50. Tā apziņa, ka mēs mirsim, iestājās pēc erekcijas zudumiem, sievietēm – pēc dzemdībām, arī krīze seksualitātē saprotamu iemeslu dēļ.
Un te es tā domāju, kad cilvēks baidās būt viens un ar ko viņš var nodrošināt, ka tas tā nebūs? Cik daudzi cilvēki dzīvo vieni institucionālā laulībā! Laulībai vienmēr ir divas kārtas – tā, ko piedāvā valsts stiprais papīrs, un otra ir svētība. No Neredzamās Baznīcas nevar prasīt to, ko tā nedos. Reliģija nevar dot nekādu laimi graudkopībā, ģimenes mājas celtniecībā, bet viņa var dot svētību, gaismu, kamēr es to māju būvēju. Un papīrs, ko cilvēks saņem, dod viņam institucionālo drošību. Mantojuma tiesības bērniem, vietu viens otram, ja kaut kas notiek. Un šis kaut kas bieži vien arī iestājas un tas ir kā dzinulis, kad cilvēki vēlas šīs attiecības uzlabot. Attiecības kļūst arī pārbaudītas tai brīdī kad viņas reģistrē, jo ne vienmēr ceļojums ir tik romantisks, ja jūs esat jau pazīstami kādu laiku. Es noteikti ieteiktu reģistrēties. Bet vai laulāties pie manis – tā katram ir brīva izvēle.

Laulību ceremoniju laikā bieži vien tiek izmantoti dažādi atribūti, piemēram, baložu laišana debesīs, lietas, ar ko piesaistīt, interpretēt šo dievišķo momentu. Kur, Jūsuprāt, ir tas dievišķais moments laulībā?
Vārdā ‘Jā”. Jo viņi jau to saka arī Dievam. Viens otram un Dievam. Laulība ir tādā trijstūrī – es, tu un Dievs. Un tajā trijstūrī viņa grib arī turpināties. Jo tālāk viens no otra, jo šī telpa izvēršas kilometriem liela. Jo tuvāk trīsstūra virsotnei, jo mazāks ir atstatums starp abiem. Tādēļ jau strīds arī ir tik ļoti smags, ja ir Es un Tu, bet Dieva tur nav pa vidu, tad visas emocijas cirkulē tieši. Tādēļ ir labi, ja ir šī telpa

Laulība ir spēja ne tikai vienā virzienā skatīties, bet arī vienam otra ieraudzīt sevi. Arī mīlestība ir tādā erotizētā veidā, kad es viņas acīs redzu sevi. Tas, ka es viņai patīku. Tas mūs sajūsmina. Un viņa manī redz un kaut kā jūt, ka viņa man patīk. To ļoti pareizi māca budistu skolas, ka tas jau ir tas, kas mūs aizrauj. Un to tad arī vajag mēģināt kaut kādām labām metodēm atsvaidzināt, lai šī interese nezūd. Un dažreiz ir ļoti labi arī pabūt vienatnē, projām vienam no otra. Dažkārt attiecības dziedina arī kritieni un negatīvas pieredzes.

Un protams, ir situācijas dzīvē, kad vairs nav iespējams vienoties. Un tā ir vispieaugušākā cilvēka nostāja. Ja mežā nav malkas, tad nav.
Kādreiz ir tā, ka viss ir izsmelts. Ir mēģinājuši visu, ko vien var izmēģināt. Un arī institucionālā baznīca lēnām sāk saprast, ka dažreiz mācītājs ir nepieciešams, lai palīdzētu cilvēkiem izšķirties ar cieņu pret Dievu un vienam otru, un tomēr to ir visgrūtāk izdarīt. Lai garīgi atvadītos, katoļiem ir pat baznīcas tiesa. Dievs tiek lūgts palīgā, lai nebūtu šīs atmiņas, negācijas. Ja vēlies ar katoli vēlreiz precēties, ir nepieciešama šāda tiesa. Tā katoļu baznīcā jums izmaksās vismaz 100 Ls.

Ar varu jau neko nevar izdarīt. Bet ir jautājums, vai tiešām mēs visu esam izmēģinājuši.

Bet solījums būt kopā mūžīgi, ko devām viens otram un Dievam, nenozīmē, ka man tas ir jātur un jāmokās līdz beigām?
Tādēļ solījumus nevajag dot par velti. Pirms solījuma jau jādomā, to jau visi saka, pat mamma. Vai mana atbilde būtu stiprāka un vērā ņemamāka par mammas ieteikumu? Viņa taču arī ir mūsu autoritāte kādu laiku.

Kad mēs sakām „jā”, tas ir risks. Tas nozīmē, ka man šajā dzīvē šim cilvēkam vairāk būs jāsaka Jā nekā Nē. Laulība būs spēkā tad un garīgi dzīva ne jau tad, ja pāvests tā teiks, vai ja Romas pāvests laulās, bet ļoti vienkārši – tad, ja vairāk būs Jā nekā Nē. Ja labais būs kripatiņu vairāk par ļauno. Laulība pastāvēs, ja kaut vai par 0.1% Jā būs vairāk kā nē. Tu redzi, ka šis cilvēks ir Jā, bet viņš arī darbībā ir Jā.

Tu redzi, ka viņš mīl, bet tu nojaut, ka viņš ir draņķis vai dranķe, bet viņš tevi mīl. Un tur ir kaut kāda atspere, ka tev liek atkal secināt – Jā. Un, ja šis Jā ir vairāk par Nē – tad laulība pastāvēs. Kā to jā praktiskā dzīvē uzturēt vairākumā, tas ir atkal cits jautājums.

Jūs savas svētdarbības reģistrējat svētdarbību žurnālā.
Jā, un cilvēki parakstās. Viņiem paliek arī izsniegtas apliecības par notikumu. Cilvēks parakstās, ka viņš no Dieva caur mani ir vēlējies šādu svētību saņemt un turpmāk ir brīvs un brīvi ticīgs cilvēks.

Vai plānojat atvērt arī kādu kāzu aģentūru? Aktīvāk pievērsties šīm lietām…
Iespējams. Jo man ir vēl vairākas citas radniecīgas idejas un iestrādes. Brīvi ticēt nozīmē būt ar šo cilvēku arī turpmāk, ja viņš to vēlas. Ja pirms gadiem esmu viņus laulājis, tad tagad, ja viņiem ir tāda vajadzība, varu apmeklēt viņus vēlreiz, pavadīt mūžībā tuviniekus. Bez tam, varu piedāvāt veselu klāstu savu pakalpojumu dažādām laulību jubilejām, dzīves situācijām, svētību dievkalpojumus viņu bērniem, mājoklim u.c.

Uz tikšanos!
Rutas Beirotes intervija sadarbībā ar http://www.precos.lv

Foto: Guna Korāle, Anna Korāle, Toms Korālis, Valters Korālis