{"id":12548,"date":"2020-04-14T09:19:00","date_gmt":"2020-04-14T06:19:00","guid":{"rendered":"http:\/\/www.ticu.lv\/?p=12548"},"modified":"2020-04-14T09:19:08","modified_gmt":"2020-04-14T06:19:08","slug":"ce-uz-balto-svtdienu-i","status":"publish","type":"post","link":"https:\/\/www.ticu.lv\/?p=12548","title":{"rendered":"Ceļš uz Balto svētdienu (I)"},"content":{"rendered":"

\"2010.04.12<\/a>
\nCEĻŠ UZ BALTO SVĒTDIENU (I)<\/p>\n

Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem. Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina. Un Viņš tiem sacīja: “Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?” Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm. \/Lk. 24:13-17\/<\/p>\n

Iespējams, ka nav nekā grūtāka par ceļu nevis uz svētkiem, bet drīzāk no tiem – uz dzīves parastību, vienmuļumu un ierastajiem darbiem. Daudziem no mums nākamais rīts pēc lieliskas teātra izrādes, skaistām kāzām vai brīnišķīgi pavadītu vakaru ar dārgu viesi liekas pelēks un neinteresants. Interesantumu varbūt piešķir vien aprunāšanās par to, kas bijis. Pagātnes izteiksmē, jo šķiet, ka viss interesantākais tikai bija un nekas labs, vismaz tuvākajā laikā, nav gaidāms.<\/p>\n

Mūsu ikdienas sarunas ir tās, bez kurām mēs nevaram iztikt. Jo arī sarunas par dienišķo maizi un izdzīvošanu, it īpaši tagad, kad daudziem piespiedu kārtā jāsēž mājās, nav mazsvarīgas. Līdzīgi kā tas, ko raksta avīzes, klāsta TV un izziņo modernā interneta lapaspuses. Jo tie jau tagad sendienu karaļu taurētāju jeb ziņnešu vietā, lai visi vaļā mutēm ausītos un lasītpratēji- lasītu. Un katram pašam izlemt, kas no šīm ziņām patiesas, bet kas ir tikai un vienīgi valdnieku interesēs.<\/p>\n

Līdzīgi jau notika pirms vairāk kā 2000 gadiem. Romas provinces “pašvaldība” bija radījusi veiklu stāstu, ka Kristus kaps ir tukšs tieši tādēļ, ka karavīri mirušo nozaguši un sazin kur aiznesuši. Tādā veidā “pašvaldībai” bija iespējams izvairīties no jauna mirušo kulta (vai mazums dīvainu reliģiju!) un nodrošināt mieru tā laika pasaulē. Citiem vārdiem, – lai labāk tauta sēž mājās un nodarbojas ar dzīves ikdienu, kamēr visas lietas tiek “pareizi”sakārtotas.<\/p>\n

Šim iepriekš citētajam Jaunās Derības stāstam ir turpinājums, tomēr nolēmu to pārtraukt tieši tajā vietā, kur mācekļiem vēl neatpazīstamais, iespējams ceļu putekļu klātais un pavisam parastais cilvēks nepavisam neliekas pazīstams. un kur nu vēl Kristus!!! Un teksts saka, ka “viņu acis tapa turētas”- tas nozīmē, ka ar nolūku šeit tāds Dieva noslēpums. Ir tāds kristiešu latīņu termins, kuru bieži lieto pat netulkojot “Deus absconditus” (apslēptais Dievs), kas nāk no Jesajas grāmatas tekstiem un apzīmē cilvēka nespēju atskārst Dieva būtību vai pat atpazīt Viņu sev visapkārt un apjaust Viņa pārlaicīgo lomu notiekošajā. Izskatās, ka arī šajā tekstā un jebkur, kur tikai vēlāk savā dzīvē esam nojautuši, ka Dievs ir gājis kopā ar mums.<\/p>\n

Karaspēks konkrēti šajā teksta fragmentā nav pieminēts, toties vairākās vietās iepriekš ļoti skaidri. Ja nebūtu tā laika Romas impērijas karaspēka klātbūtnes tā laika “karantīnā”, kur droši vien tika skaidrots, ka tas ir cilvēku drošības dēļ utt., tad visdrīzāk nebūtu mums arī tik spraiga Jaunās Derības teksta, kādu pazīstam mēs šobrīd. Militārpersonas visās valstīs parasti vienmēr ir labāk atalgotas par citiem un to klātbūtne ne tikai tad, bet arī šodien daudzās vietās, izsauc ne tik daudz mieru, cik nemieru. Un tas ir dabiski, jo viņu rokās nav bērnu rotaļlietas, bet ieroči un vara. Un viņi visi kā viens apgalvo, ka tie ir tikai lai aizsargātu, palīdzētu un nevis kādam uzbruktu. Jā, protams…<\/p>\n

Aicinu- neapstāsimies bēdu pilnām sirdīm! Turpināsim dzīvot, sarunāties un dzīvot! Dažreiz droši vien arī kļūdīties, jo mēs esam tik vien cilvēki. Ar ierobežotām maņām (tieši tāpēc mums apkārt ir tūkstošiem mēraparātu kaut vai tikai fizikāli- ķīmiskiem procesiem…). Ar tiem var mēģināt izmērīt matēriju, kaut daži zinātnieki apgalvo, ka tādi mērījumi dāvā iespēju kaut ko nojaust arī par vēl pagaidām neredzamo. Un iespējams, ar īpašo maņu- intuīciju, par kuru arvien vairāk runā modernā psiholoģija.<\/p>\n

Jā, mēs kļūdāmies cilvēkos. Bieži ar cilvēkiem sastrīdamies arī tā iemesla dēļ, ka tos vēl īsti nekad neesam pazinuši. Un visdrīzāk ar Dievu tāpat. Līdz nonākam pie dziļas sarunas un izlīguma.<\/p>\n

Ja ticam šim tekstam arī vēsturiski, tad varam nojaust, ka Dievu varam satikt varbūt turpat savā netālajā gājumā, kas sākumā pat nebija plānots kā svētceļojums, bet pārsteidzošā kārtā par tādu izvērtās tad, kad Dievs uz mums sāka runāt. Nākamais teksta fragments (aiz citētā) ir tieši par to. Bet par to nākamreiz.<\/p>\n

Piezīmes:
\n daži cilvēki man ir lūguši lai es internetā laiku pa laikam uzrakstu savas domas arī par Mūžības lietām, jo es esot viņu (brīvi ticošo – t.u. ārpus reliģiskām organizācijām ticīgo) cilvēku mācītājs. Ja arī tev liekas, ka man kaut kas šāds jāraksta vai jāierunā, tad vari atbalstīt (kaut nospiežot “patīk” šajās mūsu tautas un visas pasaules apjukuma dienās. Drīksti arī iebilst kādām domām. \ud83d\ude42
\n2) Es savus sprediķus nekad neesmu pierakstījis pilnībā, bet vienīgi tēzes. Ar to man vienmēr pieticis, lai runātu savā mācītāja darbā. Un tas man ir mīļākais veids, kā pierakstīt daudz ko svarīgu. Lai mums mierīgs Ceļš no svētkiem uz ikdienu!
\nValters Korālis, brīvticīgo mācītājs
\nAttēlā: parasts graudains telefonfoto ar pelēku ceļu un negaidīti skaistu divkāršu varavīksni \ud83d\ude42
\n#bettagadnopietni #ceļš #amava #emau #ceļzemau #evaņģēlijs #pārdomas #baltagaisma #varavīksne<\/p>\n","protected":false},"excerpt":{"rendered":"

CEĻŠ UZ BALTO SVĒTDIENU (I) Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava. Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas. Un gadījās, kad tie tā … Continue reading →<\/span><\/a><\/p>\n","protected":false},"author":1,"featured_media":0,"comment_status":"open","ping_status":"open","sticky":false,"template":"","format":"standard","meta":{"ngg_post_thumbnail":0,"spay_email":""},"categories":[2],"tags":[],"jetpack_featured_media_url":"","_links":{"self":[{"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=\/wp\/v2\/posts\/12548"}],"collection":[{"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=\/wp\/v2\/posts"}],"about":[{"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=\/wp\/v2\/types\/post"}],"author":[{"embeddable":true,"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=\/wp\/v2\/users\/1"}],"replies":[{"embeddable":true,"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=%2Fwp%2Fv2%2Fcomments&post=12548"}],"version-history":[{"count":1,"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=\/wp\/v2\/posts\/12548\/revisions"}],"predecessor-version":[{"id":12549,"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=\/wp\/v2\/posts\/12548\/revisions\/12549"}],"wp:attachment":[{"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=%2Fwp%2Fv2%2Fmedia&parent=12548"}],"wp:term":[{"taxonomy":"category","embeddable":true,"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=%2Fwp%2Fv2%2Fcategories&post=12548"},{"taxonomy":"post_tag","embeddable":true,"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=%2Fwp%2Fv2%2Ftags&post=12548"}],"curies":[{"name":"wp","href":"https:\/\/api.w.org\/{rel}","templated":true}]}}