{"id":12598,"date":"2020-06-12T12:45:38","date_gmt":"2020-06-12T09:45:38","guid":{"rendered":"http:\/\/www.ticu.lv\/?p=12598"},"modified":"2020-06-12T15:41:07","modified_gmt":"2020-06-12T12:41:07","slug":"bet-tagad-pavisam-nopietni-melns-uz-balta","status":"publish","type":"post","link":"https:\/\/www.ticu.lv\/?p=12598","title":{"rendered":"BET TAGAD PAVISAM NOPIETNI. MELNS UZ BALTA"},"content":{"rendered":"

\"Screen<\/a>
\nDaži varbūt būs pamanījuši, ka es savos sprediķos un uzrunās runāju par to, par ko baznīcās nerunā. Vai vismaz tā, kā tur nerunā. Baznīcu “šūpuļdziesmas” varat paklausīties arī masu saziņas līdzekļos, glancētu žurnālu lapaspusēs pat arī tad, ja neesat aktīvi baznīcā gājēji. Un ātri vien nomanīsiet saistības un likumsakarības. Tam ir savu pašsaprotami vēsturiski ekonomiski iemesli senatnē un arī mūsdienās. <\/p>\n

Pavisam nesenais afroamerikāņu revolūcijas uznāciens ASV, vienalga vai tas sponsorēts un vadīts, vai stihisks, ir pamatīgs pārbaudījums ne tikai atbrīvošanās teoloģijas sekotājiem. Šis ir Latīņamerikā radies teoloģisks ieskats, ka Jēzus ir nācis atbrīvot un padarīt vienlīdzīgus visus cilvēkus arī ekonomiskā izpratnē. Tāpēc nav nejaušība, ka šī revolūcija sākas tieši Dienvidu štatos un vēlāk tā kā invāzija attīstās arī vairāk uz Ziemeļiem, līdz pārmetas arī uz Eiropu, – uz valstīm, kur apmeties tā pavairāk cilvēku, kas pirmajā vai otrajā paaudzē imigrējuši no ekvatora apkaimes zemēm ar karstu sirdi un vēlmi visu padarīt vienlīdzīgu. Daudziem ļoti negaidītā veidā šis teoloģijas virziens tieši vai netieši ir vadmotīvs cīņām tieši Ziemeļamerikas un tieši Demokrātu spārna politiķos un kultūras darbiniekos. <\/p>\n

Vidusmēra latvietim šāds teoloģijas virziens nav jauns, jo lasot atbrīvošanās teoloģijas pamattēzes, tās daudzviet sasaucas ar V.I.Ļeņina uzsaukumiem. Mācītāji zinās, ka pat dažās Dienvidamerikas latviešu draudžu bibliotēkās arvien atradīsim arī Ļeņina un citu revolucionāru izdevumus. Un ne tikai kā muzejiskus eksemplārus. <\/p>\n

Šajā neveiksmīgās (dažiem ļoti veiksmīgās) privatizācijas laikmetā ir visas iespējas šādai revolūcijas sēklai iesakņoties arī atkal Latvijā, tikai šoreiz imports būtu pa tiešo no Rietumiem un caur masu saziņas līdzekļiem, sociāliem tīkliem. Dzelzceļš un pasts šoreiz ir nebūtisks. Tādu īsti politiski labēju latviešu vairs maz. Jo īsti labējs var būt vien tad, ja tev pieder zeme, fabrikas, strādnieki, citiem vārdiem – labējs ir vairāk vai mazāk “ekspluatators un maita” tautas acīs vai mazākajā gadījumā- pašizticis cilvēks, kas dzīvo savā mājā, nevis nemitīgi īrētā dzīvoklī, viņam nav parādu, ātro kredītu utt. Visi pārējie tikai atdarina labējus politiķus vai runā “labējā valodā”, kaut dziļākajā būtībā ir kreisi anarhisti. Pavērojiet interneta komentārus pēdējos gados un jūs secināsiet, ka nomācošs vairākums cilvēku, kas jau sen slepus vai pavisam atklāti ienīst oligarhus,- ir gatavi tos pat nomušīt (nesen pat bija ikonogrāfiski simboliskas oligarhu bēres Daugavmalā…) . Viņi patiesībā ir kreisi noskaņoti cilvēki, kaut arī viņi citos teikumos lamā Kremli un kaismīgi izliekas par nacionālistiem. Un pat ja tas būtu “knipsteris” ar pēdējā modeļa i-Phonu kabatā un “zaļi” minas ar savu velosipēdu, bet slepus sapņo par auto ar zilu numuru ar “štepseli” sānā. Tam visam iepriekšminētajam nav nozīmes. Patiesībā pēc ekonomiskā stāvokļa milzīga latviešu masa ir bezzemnieki (atcerieties šo terminu Krievijas revolūcijas vēstures grāmatās) un strādnieki – viņu alga katru mēnesi ir atkarīga no darba devēja žēlastības. Īstenībā tas izsaka daudz, ļoti, ļoti daudz… <\/p>\n

Latvietis vienmēr ir vēlējies būt tur, kur notiek revolūcijas. Vismaz paliela tautas daļa un ļoti talantīgi cilvēki, pat kultūras darbinieki. Jau sākot no vēlmes sargāt Ļeņina revolūciju (Latviešu sarkanie strēlnieki), būt modrībā atbalsot Josifa Staļina dižos sasniegumus (dzejnieks Roberts Eidemanis, kurš pats tiek nošauts Maskavā 1937. gadā), palidot Spānijas debesīs (rakstnieks, komunists, lidotājs Žanis Grīva labprātīgi un aktīvi iesaistījās Spānijas pilsoņu karā). Un tur visus ne uzskaitīt. Un tā līdz pat mūsu dienām, kad daudz ģimeņu tēvi savu iztiku nopelna ar rekrutēšanos armijā, ietērpšanos smilškrāsas kamoflāžā, kļūstot par algotni kādās no Tuvo austrumu valstu revolūcijās. Un tas ir labi saprotams, – ko gan citu darīt, ja nav ne savas zemes, ne vairs savas firmas? Ir vien vietējā pagastā darbs mežā, gaterī vai darbs uz liela traktora pie ārzemju zemnieka. Tad pašsaprotami, – uz tām vietām, kur labi maksā. Un tā kādos 30 pēdējos gados arī modernais latvietis no viensētnieka, pašam nemanot ir kļuvis par klejotāju. Pat ja viņš nav karavīrs- klejotājs, tad strādnieks, kurš pat nezin vai viņam nākamgad būs darbs, – Itālijā, Grieķijā vai varbūt Anglijā. Viss būs atkarībā no “tirgus dieva” jeb pieprasījuma. Patiesībā kā vergu tirgū. Tikai sludinājumu dēlis vairs nav pie tirgus staba, bet internetā vai caur paziņām un draugiem, un visiem dāvāta šķietama brīvība klejojumos starp valstīm (ar “nieka” 14 dienu nometinājumu mājās un policijas uzraudzību karantīnā). <\/p>\n

Liela daļa latviešu šajās dienās tomēr solidarizējas ar afroamerikāņu revolucionāriem pat tad, ja nospiedošs vairākums viņi (un arī daudzi baltie) interneta video acīmredzami izskatās pēc huligāniem un vandāļiem. Viņus var saprast, jo tagad viņi var atriebties saviem darba devējiem, kas lika viņiem ieklāt ielās asfaltu un bruģi, strādāt pie debesskrāpju un veikalu būvniecības. Tagad drīkst tā kā saniķojies bērns smilšu kastē- to visu, ko rūpīgi cēli, kariņa dusmās sagraut. Visi esam gājuši cauri šiem psiholoģiskās bērnišķības periodiem un varbūt ejam vēl šodien, tāpēc paraudzīsimies dziļāk un vēl senāk gan vēsturē gan savā psihē! <\/p>\n

Latvieša vergturības atmiņa ir vēl senāka par I Krievijas revolūciju ar tam sekojošo komunisma ideoloģiju. Latvietis caur tautasdziesmām, pasakām un vēsturnieku stāstiem atceras ļoti garu un būtisku savas tautas šūpuļstāstu – dzimtbūšanu. Baronu Bīronu un Jēkaba laikus, ko pat vēlāk trimdas latvieši celsmīgi uzveduši teātra uzvedumā par tā laika vergu koloniju – “Tobago” un vēl arvien daudzi apjūsmo Kuldīgā uz Ventas tilta stabili stāvēdami. <\/p>\n

Dzimtbūšana ir ļoti nelāgs laikmets Latvijas vēsturē, jo tas liek atcerēties ne tikai “morus” Melngalvju nama statujās un gleznojumos, ko salīdzinoši nesen atjaunoja PAREX banka. To tikpat labi var un ikvienu notikumu līdz par 1817. gadam, kad Vidzemē un vēlāk visā Latvijā beidzot tiek formāli atcelta dzimtbūšana. Un ko mēs tagad darīsim, raugoties uz ASV vandāļiem? Vai arī mēs revidēsim Rīgas Kuģniecības muzeja priekšmetus, gleznas un visu citu, kas Latvijas pilīs un muižās, dauzīsim logus un atkal dzersim krogos zagtu degvīnu par brīvu (atceramies nesenos Vecrīgas grautiņus…).
\n Latvijas jaunāko laiku vēsturē visas tautas ievēlētās koalīcijas ir liberālas- tas ļoti labi parāda tautas prātu un noskaņu. Latvietis atkal steigtos palīgā un pat uz ASV. Viņš vienīgi ir apjucis- mūsu stratēģiskais partneris ir ASV kā valsts, ko vada prezidents Tramps un kam pakļaujas policija, bet mūsu valdības simpātijas tomēr ir demokrātiem, kas ir krasi Trampa pretinieki un grautiņu izraisītāju pusē. Tāpēc latviešu revolucionāra sirds šobrīd atkal mokās un “sadeg neparasti” kā slavenajā Laura Reinika dziesmā, jo ir atkal iespēja iesaistīties un palikt pasaules vēsturē kā melns uz balta, bet loģiski nesanāk. Vienmēr sanāk sarkans un pelēka bruģa. Tāpēc labāk nevajag! <\/p>\n

Valters Korālis, lauku mācītājs, miermīlīgs zemnieks, domātājs, revolūcijai nepošas, bet pārtikas krājumus var piedāvāt… \ud83d\ude42
\nAttēlā: Biju viens no retajiem fotogrāfiem Vecrīgas grautiņu naktī (2009.g.), kad daudzi tur baidījās atrasties un zaudēt savu fototehniku…
\n#blackwhite #melns #balts #revolūcija #afroamerikāņi #latvieši #atbrīvošanāsteoloģija #melnsuzbalta #publicistika #mācītājs #uzruna<\/p>\n","protected":false},"excerpt":{"rendered":"

Daži varbūt būs pamanījuši, ka es savos sprediķos un uzrunās runāju par to, par ko baznīcās nerunā. Vai vismaz tā, kā tur nerunā. Baznīcu “šūpuļdziesmas” varat paklausīties arī masu saziņas līdzekļos, glancētu žurnālu lapaspusēs pat arī tad, ja neesat aktīvi … Continue reading →<\/span><\/a><\/p>\n","protected":false},"author":1,"featured_media":0,"comment_status":"open","ping_status":"open","sticky":false,"template":"","format":"standard","meta":{"ngg_post_thumbnail":0,"spay_email":""},"categories":[2],"tags":[],"jetpack_featured_media_url":"","_links":{"self":[{"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=\/wp\/v2\/posts\/12598"}],"collection":[{"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=\/wp\/v2\/posts"}],"about":[{"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=\/wp\/v2\/types\/post"}],"author":[{"embeddable":true,"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=\/wp\/v2\/users\/1"}],"replies":[{"embeddable":true,"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=%2Fwp%2Fv2%2Fcomments&post=12598"}],"version-history":[{"count":3,"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=\/wp\/v2\/posts\/12598\/revisions"}],"predecessor-version":[{"id":12601,"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=\/wp\/v2\/posts\/12598\/revisions\/12601"}],"wp:attachment":[{"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=%2Fwp%2Fv2%2Fmedia&parent=12598"}],"wp:term":[{"taxonomy":"category","embeddable":true,"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=%2Fwp%2Fv2%2Fcategories&post=12598"},{"taxonomy":"post_tag","embeddable":true,"href":"https:\/\/www.ticu.lv\/index.php?rest_route=%2Fwp%2Fv2%2Ftags&post=12598"}],"curies":[{"name":"wp","href":"https:\/\/api.w.org\/{rel}","templated":true}]}}