Attēlā: Ārciema bijušās baznīcas vieta Limbažu novadā. Lai arī Ārciems saistās ar leģendārā mācītāja Jura Neikena vārdu, Brāļu draudzēm un daudz ko citu episki lielu, tomēr šodiena ir šāda: pussabrukušo baznīcu nolēma neatjaunot un nojaukt, jo cilvēku Ārciemā ir maz un vēl mazāk to, kam tāda būtu vajadzīga. Kura būs nākamā?
Kā jau to ne vienreiz vien esmu teicis – daudzviet Latvijā ar nostaļģiju atcerēsies par saviem dzīvokļa kaimiņiem- krieviem, Viispār jau kristiešiem, kurus nikni vairums latviešu lamājuši. Iespējams pat piemirsīsies tas, kas reiz noticis pie Uzvaras pieminekļa un daudz kas cits, lai atcerētos iepriekšējos gadu desmitus ar līdzīgu nostaļģiju, kā vecākā paaudze Ulmaņalikus.
Piekrītu profesoram, austrumu tautu pētniekam L. Taivānam, kurš uzskata, ka Tuvo Austrumu un Ziemļāfrikas bēgļu kristiānizācijai līdz šim Eiropā bijušas vājas sekmes. Pēc visa spriežot, vēl vājākas tās būs Latvijā, jo jau šobrīd ir grūti ar diakonisku domāšanu un reālu darbību, izņemot dažas atsevišķas ģimenes, piemēram “Zvannenieki”. Cālīšu ģimenes iniciatīvu un pamatīīgo darbu savukārt vāji atbalsta un novērtē t.s. tradicionālo rel. organizācijju vadības it kā citu iemeslu dēļ.
Bet ir kāda vēl cita duāli vērtējama izredze – tuvākajos 20 gados Latvijā var tikt grozītas t.s. ttradicionālo reliģisko organizāciju priekštiesības un līdizšinējās likumos garantētas iespējas, Tieši islāma piederīgo kolektīvā spiediena dēļ. Tas varētu nozīmēt pavisam noteiktas konsekvences. Piemāram, tradicionālajām organizācijām mācīties pieticību un samazināt savus valsts apmaksātos raidlaikus publiskajā TV un radio, dalot to ar pavisam citu reliģisko kopienu. Vai arī diskutēt ne vairs tikai par Bībeles, bet arī Korāna pamatu mācīšanu vispārizglītojošās skolās. Katrā ziņā, daudz ko tādu, par ko tās savā līdzšinējā komforta zonā nav nedz domājušas, nedz sapņojušas.
Domāju, ka ne Latvijas sabiedrība kopumā, ne arī kristiešu organizācijas nav gatavas šādam kultūršokam un vēl plašākam iespējamam ekumēnismam, strauji pārkāpjot kristietības robežas un šablonus. Neapšaubāmi, ka uz ko tādu diez vai būs gatavas arī islāma kopienas.
Atliek vien minēt kā būs tālāk. Bet jebkurā gadījumā interesanti būs. Iespējams, daudz interesantāk nekā brālīgo 15 republiku laikos, jo PSRS dienvidu republiku iedzīvotāji tomēr palika dzīvot savās mājās.
Iespējams, ka pateicoties ASV kara aktivitātei Tuvajos Austrumos un ES atbalstam tam visam, turpinās pienākt vēl karstākas ziņas līdzšinējo latviešu-krievu naida kurinātāju rindās abās no tautībām.
Un tā jau izskatās laba ziņa, kas var dot grūdienu beidzot nopietnāk sarunāties Austrumu un Rietumu kristiešiem, kultūras cilvēkiem, kā arī vietējai Latvijas sabiedrībai savstarpēji.
Un vēl, latvieši patiešām reti kad sarunu uzsāk pirmie. Tīri etnopsiholoģiski to var novērot ikdienā, jo mums patīk ierauties sevī un runāt drīzāk pa kaktiem. Arī ikdienas nedrošiba, neziņa par nākotni, pamata trūkums, tramīgums… Tas viss, kas ir noticis ar latviešu tautu pavisam nesenā laikā, liek aizdomāties par kādu bēgli no realitātes nevis kaut kur tur – ārpus, bet mūsu pagalmā un pat mūsos pašos.
brīvmācītājs Valters Korālis,
strādājošs ikdienā ar ļoti dažādas reliģiskās pārliecības cilvēkiem