Nu jau rit jau 19. gads, kopš pavadu mūžībā arī čigānu tautības ģimeņu tuviniekus. Čigānu bēres ir ārkārtīgi interesants un savdabīgām tradīcijām pārpilns notikums, jo tauta ir saglabājusi rituālus, kas citām tautām jau gandrīz izzuduši. Čigāni, līdzīgi latviešiem, piedzīvo izbraukšanu no Latvijas, un ir bijuši pirmie atgriešanās gadījumi. Tauta, kā zināms, ļoti ātri apgūst attiecīgās zemes valodu un komunikācijas mākslu.
Čigāni Latvijā nospiedošā vairākumā uzskatāmi par brīvticīgo kopienas daļu, jo draudzēs aktīvi ir iesaistījusīes ļoti maz cilvēku.
* Labais tonis ir bērēs ierasties melnās drēbes un uzvesties pēc iespējas klusāk (tas gan temperimentīgai tautai nav viegli). Bēres ir ļoti nozīmīgs notikums, kurā ierodas radi pat no liela attāluma.
*Ja aizgājis kāds ļoti cienījams, turīgs cilvēks, tad radinieki gādā par to, lai tiktu iegādāts pēc iespējas labāks zārks (kā tas redzams šajā reizē). Pat padomju gados čigāni vienmēr pavadīt aicināja kādas konfesijas mācītāju, nevis laicīgu pavadītāju. Latvijā čigāni formāli sevi pieskaita pie dažādām konfesijām. Tāpēc it visās bērēs kāds pajautās: “Kuras konfesijas mācītājs esat?”, kaut par dogmātiskām atšķirībām vairums tautas būs ļoti miglains priekšstats. Lielāks uzvars tiek likts tieši uz tradīcijām un drošu mācītāja vai priestera runu, dziedāšanu utt. Esmu novērojis, ka ar sliktu tiek uzskatīts bikls mācītājs ar klusu balsi un pārāk lielu toleranci. Izlēmība un skaidrība, organizējot un vadot ir lielā cieņā.
* Visu nakti tuvinieki un radi vāķē (sens latviešu vārds, kas apzīmē palikšanu nomodā mirušā tuvumā). Vīri un sievas sēž pa dzimumiem atsevišķi pie gariem mielasta galdiem. Slimnieki, vecie cilvēki un bērni drīkst pret rīta pusi pagulēt. Vāķēšanas naktī smēķē, bet nedzer NEKĀDU alkoholu.
* Cik vien tas iespējams, pavadīšanu organizē no kādas lauku mājas vai uz vairākām dienām noīrētām sabiedriskām telpām.
* Bēru brauciens uz kapiem nereti var būt grezns, bet nesteidzīgs pasākums. visām bērēm cauri vijās lielas atkāpes no norunātiem laikiem. Īsti austrumniecisks piegājiens, ar ko jau savlaicīgi jārēķinās 😉
* Pie kapa būtisks papildinājums trim smilšu saujām ir simboliska sadzeršana ar kapā nolaisto un mēriņu veltīšana aizgājējam, degvīnu ar glāzīti lejot arīdzan kapā par mirušo kā veltījumu. Pirms smilšu saujām tiek ziedota mirušam arī sīknauda un iemesta līdzi kapā.
* Pēc apglabāšanas vīri un sievas drīkst dzert šnabi un to dara gana daudz. Dejo dzied un priecājas! (music)
* Ļoti daudz elementu no šī bija sastopams pie latviešu senču pavadīšanas tradīcijām. Šis un tas līdzīgs vēl sastopams Ukrainas lauku iedzīvotāju bēru tradīcijās.
Piedāvāju nelielu fotoieskatu no 2010. g. 10. aprīļa nakts vāķēšanas Vidzemē.
Bilžu kvalitāte (ar iPhoniņu) šoreiz man nelikās svarīga 😉
Mācītājs Valters Korālis