Vai Dievs mūs pieņem tādi kādi esam?

Kad biju maza meitene vecāmāte man mācīja – nedari otram to, ko tu pats negribi saņemt…un droši vien mēs daudzi to esam dzirdējuši. Taču augot un attīstoties, dzīvojot starp citiem indivīdiem, mēs saprotam, ka šī pasaule nav tāda.. mēs ejam un klūpam un kļūdāmies. Pat neredzot un nemanot viens otram nodarām pāri. Izvēlamies vai ne tos draugus, kuri nav draugi, vai arī ticam, tam kam neticam patiesībā. Cik daudzi no mums reāli tic, ka pastāv Dievs un, ka Viņš nav Tētuks ar sirmu bārdu, bet reāli IR Mūsu Tēvs debesīs…

 Dsc2401-1

Es nevaru teikt, ka mana dzīve ir bijusi pareiza un taisna. Taču vienmēr esmu zinājusi, ka Dievs mani mīl… man kādreiz kāds mācītājs Zviedrijā teica: Tevi Dievs mīlēs, bet cilvēki ienīdīs un nekad nepieņems…taču tas nav iemesls, lai es un tu pārstātu mīlēt Dieva radīto pasauli ar visiem skauģiem, labiem un mīļiem cilvēkiem, kuriem tu uzsmaidot saproti – pasaule no tā kļūst gaišāka un laimīga. Laikam tādēļ man tik ļoti derdzās netaisnība, tas, ka mēs viens otru tiesājam, rakājamies personīgās lietās un ne tik personīgās, noliekam, un nekad nemēģinām piedot vai saprast… Ir grūti būt blakus cilvēkam, kam sāp sirds un ir bail, vai viņš nezina kurp iet, jo Tu reāli nevari šim cilvēkam palīdzēt.. tik pat viegli ir pateikt vējam nepūt, kā cilvēkam neuztraucies, tomēr šos vārdus mēs lietojam bieži un tas ir tikai tāpēc, ka zemapziņā, zinām, tas nonāks debesīs un kļūs par matēriju.. tikai tādēļ, kad zinām Dievs mūs sadzirdēs.
Mēs reizēm skatāmies uz mācītāju baznīcā un domājam, viņš ir tas, kas no Dieva sūtīts, viņš ir tas, kas Dievs,.. taču, o, nē arī viņš ir tikai cilvēks ar savām vajadzībām un sāpēm, ar savām domām un sajūtām..
Kuram no mums ir dota vara otru nosodīt un tiesāt, iecelt vai atcelt…Vai galu galā nesanāk tā, kā Bībelē Jēzus saka – Jūs atceļat Dieva likumus un ieceļat cilvēka likumus.. vai galu galā nav tā kad mēs pārkāpjam bausli Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu..? Kā izdzīvot starp labo un ļauno, kā saprast vai liekēdis ir jāmīl vai nē, kā piedot tam, kas tavu dzīvi pārvērtis ellē, kā samierināties ar to, ka Tevi nesaprot…
Laikam jau šim jautājumam nekad nebūs atbildes…laikam neviens cilvēks uz šīs zemes nevarēs pateikt tikai man ir taisnība.
Ļoti jau gribētos, lai mēs tā viens otru mīlam, saprotam, piedodam un uzklausām.. lai mēs patiesi ticam, tam kam ticam, lai mēs patiesi mīlam, to ko mīlam, un lai mums nepietrūkst drosmes pateikt, piedod ja esam kļūdījušies..

© Māra Arnīte, Valmieras Draugu kopa
© Foto: Toms Korālis

Atbildēt