“Ejiet un dariet” uz/iz- lādēšanās Valmierā

Rīgas un Visas Latvijas arhipīskaps Jānis Vanags, kurš sev šādu amata titulu pašrocīgi piešķiris pat bez Sinodes akcepta, kā liels esksperts nikni presē nosoda brīvmācītāja V.Korāļa gaitas, nodēvējot pat atsevišķas darbības par klaunādi: http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=59014 Protams, ka viņs nekad nav radis sadurties ar citādu viedokli un ļoti bieži pats savā garīgajā menedžmentā izmanto sevis citētā grieķu mitoloģijas Prokrusta gultas paņēmienus, atbrīvojoties no visiem, kas tobrīd izskatās lieki. Augstākās kārtas garīdznieku krāšņie tērpi uz Valmieras dižpārdokļa “Valleta” fona rada vizuāli hipnotiksu ilūziju par ārējās (institucionālās) baznīcas stabilitāti un Pastarās tiesas rapsodijas izpildījumu vienīgi šāda kamerorķestra sastāvam.

+565-1+569
KLIKŠĶINI, LASI & DOMĀ!

Līdz ar teritoriālo reformu, Valmieras rajons laikrasts “LIESMA” sevi iesācis dēvēt par laikrakstu Ziemeļvidzemē. Un tā gandrīz nemanāmi pieteicis pretenzijas uz lielāku ziņu tirgus teritoriju. Paužot pagaidām piesardzīgu gandarījumu, jāsaka – pateicoties interneta brīvās vēsts nepiekāpīgajai konkurencei, pēdējā gada laikā avīze kļuvusi mazliet iecietīgāka pret citādiem viedokļiem, mazpamazītēm mācoties nezaudēt savus pircējus un abonentus. Atbrīvojoties no postpadomju unisona, ļaujot izklāstīt pat pretējus viedokļus sarežģītajos vietējās baznīcpolitikas labirintos. Jāpriecājas, ka bez veiksmīgas fotokolāžas un Valmieras Sv. Sīmaņa draudzes štata rakstītājas Anitas Martinsones savs redzējums uz šo brīžam pompozo triju dienu notikumu paraudzījusies Māra Arnīte.

Viņa pastāsta par vietējās pašvaldības politiķu slīpēto gājienu ar zirdziņu, kādu niknu puisi labākajos vīrieša gados, kas vēl pavisam nesen ar Dieva Vārdu aicināja ieskandināt jaunus laikus mūsu pilsētā un vēl šo un to…

+566-1
KLIKŠĶINI, LASI & DOMĀ!

Ak, Terra Mariana (lat. Māras zeme)! Ko tik Tu neesi Valmierā vien pieredzējusi!!! Visvisādas vācu, poļu, zviedru garīdznieku vizitācijas, un padomju laika 1.maija gājienus pār karos nodegušo vecpilsētu. Sākot no krustnešu ordeņbrāļu sazvērestības klusajiem čukstiem pils ēnainos pagalmos līdz pat Šanas biedrības virsaiša “citi sola, es dodu” galvu reibinošajiem saucieniem.

Pēc aculiecinieku stāstiem “Ejiet un dariet” bijis arī daudz kā laba. Pateicoties brīvprātīgajiem cilvēkiem tika noorganizēts patiešām tautai vajadzīgs, brīžam saturiski labs pasākums. Tiešām paldies visiem, ja kādam izdevās runāt un klausīties no sirds uz sirdi!

Jācer vienīgi, ka “Liesmas” fotoattēlā redzamās Trikātas draudzes meitenes atkal atgriezīses savā draudzē, lai tās mainīgajiem mācītājiem būtu vairāk ik svētdienas apmeklētāju, nekā tikai priekšnieks ar savu sievu, ērģelniece un vēl pāris cilvēku. Jā, tā tas nereti tur notiek. Līdzīgi klājas Alojā, Staicelē, Pālē. Dikļos, Liepupē, Burtniekos un pat nesen atklātajā Brīdagas dievnamā Ziemeļvidzemē. Laiki ir grūti. Pat bargi. Tas cilvēkus drīzāk šķeļ un padara līdzīgus vilkiem. Ir jau labi, ka ir kaut kas tāds, kas uzlādē. Vienīgi kam tieši uzlādē? Vai drosmīgam dialogam ar pilnīgi visiem cilvēkiem? Vai arī arhibīskapa drosmīgai sarunai ar tiem vecajiem pensionāriem, kas Valmierā padomju gados mācītāju Bļodnieka un Priedes laikā uzturēja redzamo draudzi spītīgu pastāvīgu un nelokāmu? Vai drīzāk šie cilvēki ir vērtējami kā muļķi, jau ir izlādēti un atmetami?
_________________________________________
Vakar nopirku šo laikrakstu “LIESMA” un ejot caur Vecpuišu parku, piestāju, lai apsēstos, pāršķirstītu un palasītu. Nedaudz tālāk sēdēja bariņš jauniešu un paslepen sūca aliņu. Citādāki jaunieši un tomēr – daļa mūsu tautas un laikam jau šis savdabīgās misijas pilnīgi neskarti un neuzrunāti. “Kā iet mācītāj?”, jautāja viens no viņiem, “kas tas bija par gājienu? Vai viņi gatavojas iet uz Aglonu?” “Jā, Andri, tā izskatās”, es viņam atbildēju.

Un ko būtu atbildējis Tu? “Ehh.. gribējās jau kaut ko par Kristu Andrim un tiem pārējiem pateikt! Tomēr vai nu vieglais puišu dzērums vai arī mieles par to, ka viņam taču ir pilnīga taisnība!”, nodomāju, kad jau atvēsinājos patīkami vēsajā un straujajā Gaujas ūdenī. Vienubrīd aizdomājos, nez cik gan visauaugtāko garīdznieku ģimenes locekļu piedalījās šajās savdabīgajās baznīcas dienās atraudamies no savām reibinošajām jauniešiem tik dabiskajām izklaidēm?

Pēc veldzējošās peldes, atgriezos mājās, zinot, ka mūsu nemitīgie mutiskie rakstiskie piedāvājumi Virsvaldesi un vietējai draudzes pārvaldei par sarunām vismaz Dievam Debesīs ir zināmi. Jo tikai un vienīgi Dievs iet un dara. Mēs pārāk bieži imitējam un izliekamies. Mēs VISI!

© Valters Korālis
© “Liesma”, laikraksts Ziemeļvidzemē

Atbildēt