Vairāki cilvēki vēstulēs man jautājuši ko es domāju par eitanāziju. Tāpēc šeit atbildēšu, lai nebūtu jāatkārtojas. Šis ir mans viedoklis un reizē ievads manis paša pārdomām par šo sāpīgo tēmu.

Vai ir atbalstāma eitanāzijas legalizācija?
Vispirms būtu atbalstāma vēlme par šo jautājumu runāt. Slikti ir tad, ja nerunā vai nerunā par to pietiekami brīvi.
No senajiem tekstiem Bībelē Ījāba grāmatas lielajā ciešanu stāstā labi izgaismoti dialogi par eitanāzijas tēmu, kad Ījāba ciešanas ir pārāk lielas, un brīžam škiet, ka pat bezjēdzīgas, tad lasām šo: “Un viņa sieva tam sacīja: “Vai tu stipri vēl turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti!”” (Īj.2:9) Jau šeit mēs redzam, ka šajā grūtajā jautājumā iesaistās viens no cilvēka tuviniekiem – sieva, kura iesaka vairs nedomāt ne par Dievu, ne dzīvi.
Domāju, ka vēl ir pāragri runāt par eitanāzijas legalizāciju Latvijā. Lielās zāļu kompānijas un klīnikas ir komerciāli ieinteresētas tiklab eitanāzijā, cik mākslīgā mūža pagarināšanā, kas jau sen notiek, un ir tikpat grūts ētikas jautājums medicīnā, kā eitanāzija. Tomēr jādara viss, lai par abiem runātu. Arī par eitanāziju. Pie kam, ļautu runāt arī tiem cilvēkiem, kurii reāli cieš, nevis tikai filozofē par ciešanām (Ījāba grāmatas gadījumā- Ījāba draugi). Jā, Ījābs cieta nevis kādu nodarījumu dēļ, bet bezvainīgi. Tā gan ir būtiska atsķirība, par ko citreiz būtu vērts parunāt vairāk. Arī Austrumu reliģiju kontekstā – iespēja darīt dharmu, izpērkot savu karmu, būtu pienākums, iegūstot labāku nākamo dzīvi. Vienīgi jāsaka, ka to nevienam nevar uzspiest.

Kādi aspekti runā par vai pret šādam solim?
Par eitanāziju kā praksi noteikti runā mūsu cilvēcība un nespēja noraudzīties kāda cilvēka pamatīgajās mokās, kuras bieži škiet bezjēdzīgas. Un tomēr, ikviens, kurš kaut reizi ir sēdējis pie mirēja gultas, zinās, ka šis jautājums ir noslēpumu pilns. Nāve daudzreiz patiešām ir laba (eu-thanatos- labā nāve (grieķu val.)) palīdz cilvēkam aiziet no dzīves smagās nastas. Manuprāt, ciešanas kā garīgs ceļš nevienam nedrīkst būt uzspiests risinājums ne no mācītāja, ne no ārsta. Uzņemties ciešanas par saviem vai citu nodarījumiem ir dievišķs un pavisam brīvas gribas akts. Mēs varam to vienīgi ierosināt, iedrošināt un nevis uzspiest. Citādi mēs nonākam pie Vidusliaku loģikas un ētikas. Tolaik par kādiem grēkiem sodīja ar nāvi, bet mēs te kādus sodīsim ar dzīvi. Sanāk savdabīgs absurds, mākslīgi ierobežojot cilvēka vēlmi nedzīvot…

Pret runā tas, ka pastāv iespēja gadījumos, kad cilvēka apziņa varētu būt aptumšota, rastos legalizēts veids, kā caur ārstu (vai ārstam pašam) tikt klāt slimu, bet turīgu cilvēku mantojumam vai arī valstī vardarbīgi risināt sociālos jautājumus, samazinot bezcerīgi slimo skaitu (sociālā budžeta ekonomija utt.)

Pavisam noteikti es izvairos nosodīt tos cilvēkus , kas izšķiras iet eitanāzijas ceļu un palīdz šiem cilvēkiem to veikt. Jo esmu pārliecināts, ka šāda prakse slēptākā veidā jau medicīnā sen notiek un varbūt pat Latvijā.

Valters Korālis,
privātprakses mācītājs,
autora foto