VASARSVĒTKOS
Bet tur bija kāds cilvēks no farizejiem, vārdā Nikodēms, jūdu valdības vīrs. Tas nāca pie Jēzus naktī un sacīja Viņam: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis. Jo neviens nevar tādas zīmes darīt, kā Tu dari, ja Dievs nav ar to.”
Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.”
Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?”
Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!
Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars.
Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes.
Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara.” (Jņ. 3:1-8)
_____________________________________
Šodien ir Vasarsvētki. Latvijā patiešām vējaina diena. Vēl nav atdzīti lietus mākoņi, visa daba gaida lietu.
Vieniem Vasarsvētki saistās ar vasaras tuvošanos, bet citiem tie ir pavisam dziļi reliģiski Svētā Gara nākšanas svētki. Cilvēki ir ļoti dažādi un dažādi arī uztver garīgas lietas. Bet Bībeles grieķu vārds “Pneuma” apzīmē gan [vēja] pūsmu, dvesmu, gan tiklab cilvēka dvašu, ko ebreju valodā izsaka vārds “Ruah”, kas lietots jau pašos pirmajos teikumos, kad atveram šo seno Grāmatu. Vēlākajā cilvēku izpratnē pavisam noteikti un tieši šie abi vārdi tekstos apzīmē Dieva Garu, tādu, kas iziet no Dieva Radītāja, kad jel kas dzīvs top radīts. Un kad Dieva dāvātā Gara vairs nav, tad viss, kam vien ir bijusi dzīvības dvaša(gars), atgriežas pīšļos: “Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tai pašā brīdī viņu nodomi aiziet bojā.” (Ps. 146:4)
Mēs, latviešu tauta, loti daudz uzturamies kapsētās, sakoptie kapi to rāda. Tādēļ varam daudz meditēt par to, kā kas atgriežas pirmsākumos. Esmu pārliecināts, ka kapi ir viena no labākajām vietām, kur domāt arī par Mūžību un Dievu. Jo tu var ieraudzīt gan skaistas piemiņas veltes- pieminekļus un ziedus, gan no uzrakstiem uz kapu plāksnēm nojaust par to, kas šajā pasaulē cilvēkiem palika nesasniegts.
Jāņa evaņģēlijā aprakstītā Nikodēma saruna ar Jēzu Kristu notiek naktī un lielā slepenībā, jo pirmais ieņēma augstu amatu un kautrējās no savas citādākās reliģiozitātes. Tolaik saziņa ar rabi (skolotāju) Jēzu bija kaut kas visai nevēlams, jo par kristietību tā īsti vēl nevarēja runāt, tā bija tāda maza, dīvaina jūdu novirziena sekta ar dažiem Kristum pietuvinātiem mācekļiem. Bet vai tikai 12, ko tradicionāli pieņemam par apustuļiem, par to, ir lielas šaubas. Bībeles teksts un arī vēlākā Baznīcas Tradīcija pieņem, ka Kristum bijuši 70 mācekļi. Daudzi no tiem maz zināmi un cilvēku attieksmes dēļ- Kristus mācekļi slepenībā. Par viņiem vairāk vienuviet izlasiet šeit paši- http://www.eleison.lv/sveetie/viiri/apust/70ap.htm
Tad nu arī Nikodēms bija viens no šādiem mācekļiem slepenībā un Evaņģēlija teksts viņa sarunai ar Kristu velta pietiekami detalizētu uzmanību. Kristus atbildes Nikodēma piesardzīgajai interesei par Dieva Īstenību ir pietiekami plašas un izskaidro pašu galveno Jaunās Derības postulātu attiecībā uz garīgo (atcerēsimies iepriekš manis pieminēto vārdu “Pneuma”) dzīvi kā Jaunpiedzimšanu. No Evaņģēlija konteksta izriet, ka šis notikums nav saistīts ar piederēšanu vai nepiederēšanu kādai reliģiskai kopienai vai tradīcijai. Tā ir Dieva providence jeb Viņa vēlējums un griba attiecībā uz kādu cilvēku, kam Viņš iedod šo dāvanu. Un tieši tādēļ garīgā dzīve no paša sākuma līdz pat pēdējam elpas vilcienam ir iespējama arī bez reliģisko organizāciju vēsturiski radītām “stalažām” vai “stutēm”. Jā, ir bijuši vairāki teologi (tostarp Baznīctēvi- teologi līdz 5.gs.), kas ir aizstāvējuši tikai un vienīgi institucionālās kristietības iespējamību kā vienīgi patieso garīgo dzīvi. Bet neaizmirsīsim, ka šos teologus- apoloģētus uzturēja ķeizara “kase un zobens”, laika posmā, kad kristietība mazpamazām izaug no vajātās par vajātāju reliģiju. Tas nozīmēja Romas impērijā arī teoloģijas pakļautību ķeizaram un viņa vasaļiem gan institucionālā, gan bieži arī teoloģiski vēsturiskā izpratnē.
Mūsdienās nekas daudz nav mainījies. Lai arī ļoti modē ir vienmēr piesaukt Pareizticības ciešo saistību ar “ķeizaru”, tomēr neaizmirsīsim, ka arī Rietumu (arī Latvijas) armijā ir daudz štata vietu mācītājiem- kapelāniem, kuru darbs faktiski ar Bībeles tekstiem ir iedvesmot cilvēkus karam. Vai vienmēr aizstāvības…, tas ir labs jautājums, ja atceramies kaut vai Vjetnamu, Afganistānu un vēl pavisam nesenus Dienvidslāvijas vai Tuvo Austrumu karus. Kas ar šo kapelānu dvēseli un dzīvi notiek vēlāk, tie ir ļoti interesanti jautājumi, jo arī viņi dažādā veidā tiek piemeklēti. Šie piemēri rāda, ka kristietība ne vienmēr vēsturē ir miermīlīga, un šīs šaubas nedrīkst atstāt tikai un vienīgi, izvērtējot Viduslaikus, bet arī pavisam nesenus notikumus.
Visur, kur cilvēks ir kā varas nesējs, viņam ir dvēseliskas šaubas, neziņa un bažas. Nikodēmam kā valsts vīram tādas bija. Citādi viņš nebūtu nācis naktī un slepenībā pie Kristus vaicāt pašus galvenos savas dzīves garīgos jautājumus. Un šis izmisušais cilvēks dabū satriecošas atbildes, pašas augstākās atklāsmes, kāds viņš vēl tradicionālajā reliģiozitātē nebija iedomājies!
Atzīšos, ka arī mans darbs savulaik Baznīcas (kā organizācijas) rāmjos ir bijis saistīts ar varu – esmu bijis nekustamā īpašuma komisijā un pat viens no trim prezidija locekļiem vairākus gadus. Toreiz es kā nealgots, brīvprātīgs darbinieks aci pret aci saskāros ar baznīcas ļaužu divkosību, mantkārību un viltīgu daiļrunību pārākajā pakāpē, kādā vien Latvijā tas iespējams. Atzīšos, ka mani ideāli sabruka, tas ietekmēja arī manu personisko dzīvi tolaik…
Bet Dievs mani piecēla, lai es ietu tālāk. Un šoreiz jau bez jebkādām reliģiskām organizācijām. Man vairs nav nepieciešamas slepenas nakts sarunas ar un par Dievu. Es tieši un atklāti varu runāties ar un par Jēzu Kristu par to, ko no Dieva Tēva esmu saņēmis. Lai strādātu ar tiem, kas ar Dievu vēlas runāt līdzīgi un dzīvojot ārpus reliģiskajām organizācijām, tomēr cer un paļaujas uz Dievu daudz vairāk, nekā uz šīs pasaules kārtību. Es zinu, ka dažbrīd mēs varam būt vāji, pakrituši un pat gandrīz nemaz bez [garīgās] dzīvības, bet Dievs savējos neatstāj. Viņš mūs pamāca, pārmāca, un saskaņā ar savu providenci- izglābj. Un uz to es gribu cerēt (M. Luters šādi ļoti bieži iesāk savus ticības apliecinājumus vēstulēs un sprediķos), ka Dievs ir lielāks par jebko, un ka šis lēmums nav atkarīgs no cilvēku sapulču balsojumiem. Pat ja tādu balsotāju būtu tūkstošiem. Dievs ir lielāks! Arī Viņa Gars, kas pūš jeb darbojas, kur gribēdams! Atliek vien paklausīt Viņa gribai…
Novēlu ikvienam brīvi ticīgam cilvēkam Latvijā Dieva Svētā Gara klātbūtni un dzīvesprieku tiklab šajā pasaulē, tiklab – Mūžībā!
Valters Korālis , brīvi ticīgo cilvēku mācītājs , www.ticu.lv
Attēlā- kāds rīts manā sētā.
#vasarvētki #kristietība #brīvticība #baznīcasvēsture #apoloģētika #kritusmācība #svētaisgars #sprediķis
