Attēlā: Mans …šaurais lauku mācītāja skats uz pasauli no manas mājas. Spīttīgi šaurs. Ņemat par labu! 🙂 /VK/

Allaž savs viedoklis par dažādiem notikumiem, ko viņš bieži pauž arī sociālajos tīklos, ir brīvajam, citādākajam un daudzu cienītajam mūspuses mācītājam Valteram Korālim. Jautāju, kā pandēmija, ārkārtējā situācija un noteiktie ierobežojumi ietekmē viņa ikdienu.

– Es gan šos laikus sauktu nevis par pandēmiju, bet kolektīvo histēriju. Pandēmija būtu tad, ja attiecīgās kaites mirušos glabātu vienā laidā katru dienu, kā to lasām Limbažu vēsturē par mēra laikiem, kad luterāņu mācītājs esot strādājis vienā gabalā. Un brīnumainā kārtā palicis dzīvs, kamēr tā laika nosaukuma un lieluma Limbažos mēra laikos palikuši vien kādi pārdesmit cilvēki.

Šis laiks visus ietekmē. Arī mani. Skatos cilvēku šaudīgajās acīs virs maskām un nojaušu, ka mēs visi dzīvojam dīvainā fobijas laikmetā. Daži ar masku staigā arī pa ielu. Vai nu steigā aizmirsuši novilkt vai atskārtuši, ka tā rudenī siltāk.

Daudzi ar mani darba jautājumos pirmos teikumus uzsāk ar masku. Bet vēlāk vairums saprot, ka manā priekšā nav jātēlo, un turpina sarunu bez maskas. Bez – abās nozīmēs. Kļūst vaļsirdīgāki un izstāsta, ko patiesībā domā par apkārt notiekošo. Un pat drosmīgāk, nekā to darīja vēlīnajā padomju laikā, kad dienā piedalījās kompartijas sapulcēs, bet vakarā dārza mājiņā piespieda ausi radioaparātam, vienatnē klausoties Amerikas balsi vai paskaļāk kompānijā uzliekot Ilmāru Dzeni vai Edgaru Liepiņu magnetofona lentēs…

Pa šo laiku esmu kļuvis mazāk sabiedriski aktīvs, ja neskaita sociālos tīklus. Esmu pārstājis apmeklēt koncertus un teātrus (būdams liels teātra fans), jo sēdēt tur ar sejas apsēju – tas nav man. Lai radošie cilvēki savās cunftēs izdomā, kāda būs viņu nākotne, un tad lai arī cīnās par to no sirds! Ja ne, tad daudzi no viņiem kļūs par vienkāršāka darba darītājiem. Prese jau atspoguļo piemērus, kur kāda aktrise kļūst par veikala kasieri vai kāds mūziķis sāk pievērsties lauksaimniecībai utt. Tas nav ne labi, ne slikti. Pasaule mainīsies. Mainīsies arī daudzu cilvēku nodarbošanās.

Vienu gan es varu teikt droši – man maize pašam un ģimenei jānopelna ar savu darbu. Jo es neesmu nekāda valsts vai Eiropas Savienības fondu saņēmējs, un man nav aizsieta mute arī pārnestā nozīmē. Es varu domāt un runāt brīvi. Arī tāpēc, ka neesmu valsts vai baznīcas dienestā un man nav jādreb par savu vietu.

– Kā vērtē valdības noteiktos ierobežojumus?

– Uzdrošinos sacīt, ka mums nav īsti savas valdības. Es domāju mandāta izpratnē. Tā gan ir tehniski tautas vēlēta, bet pēc nākšanas pie varas valdība žigli pārdala ietekmes zonas un pārstāj uzturēt kvalitatīvu dialogu ar tautu. Pēdējās valdības jau tuvākajos mēnešos pārslēdzas uz ārzemju padomdevēju viļņa visos galvenajos jautājumos. Šī pēdējā jo izteikti. Kaut daudzi no šiem vadītājiem kā atsevišķi cilvēki ir gana sakarīgi, tomēr, nonākot kopējā komandā, sākas tāds kā bara instinkts.

Es šos ierobežojumus vērtēju nevis kā vietējo medicīnas vai citu speciālistu slēdzienu, bet kā milzīgo farmācijas korporāciju diktātu, ko valstīs paklausīgi realizē vietējās medicīnas jomas pārstāvji. Uzdrošinos sacīt, ka medicīnas un farmācijas nozares pasaulē nonākušas pie būtiskas ētiskas izšķiršanās. Jo tās ir kļuvušas politizētas. Pie vārda tiek vien tie medicīnas speciālisti, kas pietuvināti valdošajai varai un caur to sponsorēti. Pārējie savu viedokli var vien paust sociālajos tīklos un par saviem privātajiem līdzekļiem. Šis ir tikpat bīstami kā savulaik vācu laikā vai PSRS.

– Esi brīvdomātājs, lasīju Facebook, ka bezmaz atsakies no draugiem soctīklos (ja pareizi sapratu), kas iestāsies par masku nēsāšanu. Kāpēc tā? Arī pats nenēsā? Nu, vismaz tagad, kad veikalā acīmredzot neapkalpo un draud pat sods…

– Jā, man jau ir pāri 50. Šis ir laiks cilvēka dzīvē, kad garīgi pareizi ir samazināt liekus kontaktus un taupīt laiku nozīmīgām lietām un jēgpilnām attiecībām, nevis tukšiem strīdiem, kur tik un tā diez vai kādu pārliecināsi, vien sakrāsi liekus pretiniekus. Un kam man tas!

Ja par Facebook, tad tur ir limits – 5000 sekotāju. Šobrīd tajā rindā gaida daudzdesmit cilvēku, kuri labprāt ar mani aktīvāk komunicētu par mācītāja darba jautājumiem. Tāpēc daži aiziet un citi nāk vietā. Paši aiziet. Daži gan atvainojas un piesakās atpakaļ. Cilvēki kļuvuši nervozāki. Piedodu un saprotu. Sociālos tīklus nevajag uztvert pārāk personīgi. Nevienam nevar būt ne 5000, ne pat 500 draugu. Tie ir vienkārši sekotāji – labi paziņas vai vismaz zināmāki cilvēki. Un arī mēs katrs taču kādam sekojam! Aicinu cilvēkus nevis tajās sistēmās lieki strīdēties, bet katram izvēlēties savu mērķauditoriju. Turklāt Facebook nav vienīgais sociālais tīkls. Es aktīvi darbojos arī draugiem.lv, Twitter, Instagram un citos, kur nav nekādu sekošanas skaita ierobežojumu. Manos sociālo tīklu sekotājos ir daudz cilvēku ar citādām domām ļoti dažādos jautājumos. Jo es negrasos veidot reliģisku organizāciju ar galēji līdzīgiem cilvēku viedokļiem. Parasti apstiprinu ikvienu, kas piesakās, ievēro pieklājību saziņā un diskusijās.

Jā, es nenēsāju masku. Un šis nav vienīgi mans pasaules uzskats par cilvēka brīvību vai pašcieņu. Tas nav arī kaut kāds untums vai manierisms. Netraucēta elpošana specifiski nepieciešama tieši manai veselībai. Man jau vairāk nekā 10 gadu ir hroniska kaite, ko apstiprinājuši Latvijā ievērojami ārsti. Esmu padaudz gulējis slimnīcās, un dažu profesoru acīs esmu brīnums ar savu dzīvesprieku un dzīvotgribu. Pēdējos gados lietoju ne tikai tradicionālas zāles, bet esmu diezgan dziļi apguvis jogas meditāciju, āsanas (vingrojumus) un pranajamu (elpošanas vingrinājumus), kas lielā mēru uztur manu veselību. Ar savām zināšanām par šo jomu nereti dalos ar līdzīgiem. Pirms gada vēlējos Liepupē noorganizēt kādu specifisku nodarbību kvalificēta ārsta vadībā. Bet atlikām uz labākiem laikiem, jo sekoja pulcēšanās ierobežojumi.

Mani nelaidīs veikalā? Parasti jau mani pazīst un laiž. Ne tikai mana sabiedriskā stāvokļa dēļ, jo esmu dalījis daudzu cilvēku priekus un bēdas… Bet ja kaut kur nelaidīs, tad neko. Vairākas reizes nedēļā esmu Rīgā un visu galveno savai dzīvei varu sapirkt bāzēs tur. Jo man ir palabi sakari. Bet tad Limbažu veikalos vai aptiekās būs par vienu puslīdz maksātspējīgu pircēju mazāk.

– Vai Tavi klienti ir likumpaklausīgi – ievēro pulcēšanās skaitu, masku nēsāšanu u.tml.?

– Mani klienti mācītāja darbā ir ļoti dažādi. Respektēju visus, jo šis man nav svarīgākais jautājums attieksmē pret viņiem.

– Bēres notiek, kad notiek. Bet vai laulības un kristības atliek uz labākiem laikiem? Vai to skaits sarūk?

– Jā, ir mazāk. Daži atliek, pārceļ savus svētkus. Manā darbā bēru arvien bijis vairāk nekā kāzu un kristību. Domāju, ka arī citiem mācītājiem, jo, runājot tieši par latviešiem, mēs esam izmirstoša tauta… Bet tā kā es strādāju arī angļu un krievu valodā un nedaudz arī ebreju, tad man bieži ir iespēja redzēt citu tautu svētku mentalitāti. Piemēram, kāzas pēdējā gada laikā kļūst mazskaitliskākas. Pat Rīgā. Kristības sāk iegūt kaut ko no padomju laika slepenības, jo pēdējā gada laikā ciemojos ģimenēs nokristīt bērniņus šaurā ģimenes lokā vai arī vietās, kur dzimta neafišē šos svētkus, lai neizpelnītos nosodījumu. Daudzi rēķina, ka ziemā viss ir divreiz lētāk nekā vasarā. Arī pie manis. Un tas pat ir jaukāk, jo svētki iegūst ģimeniskas nokrāsas – kā sendienās vecmāmiņas laukos.

Bet daudzi šajā laikā kļuvuši introvertāki un apdomā savu garīgo esamību. Arī jūtīgāki pret apkārt esošo garīgo realitāti. Biežāk tieku ielūgts svētīt ne tikai automašīnas vai kapu pieminekļus, bet arī mājas un dzīvokļus, kur nesen nomiris kāds cilvēks. Kad cilvēks spiests ilgāk uzturēties mājās, viņš intensīvāk izjūt tur garīgi notiekošo.

Esmu Latvijā vienīgais privātprakses mācītājs, kas jau 12 gadu ir praktizējis šādu individualizētu pieeju un darba stilu. Pie kam, nevervējot nevienu reliģiskā organizācijā kā kādu nodokļu un pastāvīgu ziedojumu maksātāju. Uzdrošinos sacīt, ka esmu labi trenēts šādām situācijām un laikmetam. Ja agrāk par manu darbu nievājošas piezīmes izteica baznīcās no kancelēm, tad tagad vairāki mani baznīcas kolēģi privātākās sarunās atzīst, ka es ar savām iestrādnēm esmu parādījis, kā vispār nākotnē izdzīvos reliģiskā joma Latvijā un varbūt pat Eiropā.

– Kāpēc Covid-19 mūs skāris? Kā domā, kas no tā paglābs pasauli?

– Būšu ļoti tiešs un teikšu, ka šis laikmets sūtīts kā zīme un pārbaudījums mums visiem. Laikmetu maiņa Visumā un uz mūsu planētas ir cikliska. Šo visdetalizētāk var atrast hinduisma un budisma kosmoloģijā. Ja konkrēti par Covid-19, tad tas ir laboratorijās mākslīgi radīts vīruss. Šis ir Trešā pasaules kara ierocis, kas ir pilnīgi citādāks. Ir gana daudz nopietnu zinātnisku publikāciju un interviju par šo tēmu. Tieši tāpēc šo lietu neviens negrasās nopietni izmeklēt. To īsti nevēlas neviena valsts, jo notiek Zemes dabas un cilvēku darbaspēka resursu globālā pārdale.

Diemžēl daudzi nespēs izturēt garīgo slodzi un sociālekonomisko spriedzi. Daudzi nodzersies vai sajuks prātā. Tas nav nekas jauns, jo par šo laikmetu runā ne tikai Bībelē, Jāņa atklāsmes grāmata, bet visu lielo reliģiju senie teksti. Diemžēl visi no šī laika neizies laimīgi. Nākotnē redzu daudzu privātus un uzņēmumu līmeņa bankrotus, mežu ātrāku izciršanu. Saredzu arī to, ka valsts parāda dēļ ārzemju pensiju fondi vai citas miljardieru suborganizācijas varētu par nu jau neatdodamiem valsts kopējiem parādiem izmānīt mūsu kopējo īpašumu – Latvenergo, Latvijas Valsts mežu, ostu zemes un citas mūsu dabas bagātības. Ir jau zināma kustība vērojama šajā virzienā, vēl neprivatizētos uzņēmumus padarot par biržā kotējamām akciju sabiedrībām utt. Tas diemžēl nozīmēs vēl lielāku individuālo un kolektīvo kalpību ārzemju kapitālam nekā pašlaik.

Pie apvāršņa vērojam atkal sārtojamies komunisma vēsmas. Tikai tas vairs nenāks no Krievijas, jo tas tur nekad nav dzimis. Komunisma ideja savus filozofiskos apveidus ieguva Vācijā un tika eksportēta uz visām pasaules malām. Tikai šoreiz tas būs ne tāds komunisms kā iepriekš. Tas būs pasaules kapitāla un cilvēku kopienu kolektivizācijas savstarpējs sajaukums. Visa tā runāšana par zaļo ekonomiku un jaunajām tehnoloģijām ir tikai maska pasaules pārveidībai pēc maksātspējīgāko indivīdu scenārija, kuriem attiecīgās kompānijas tieši vai pastarpināti pieder.

Ja man jautātu, kas mani izbrīna visvairāk, es teiktu, ka arvien vēl brīnos par manu amata brāļu un māsu naivumu reliģiskajās organizācijās jeb draudzēs. Redzu to pašu komformismu (samierināšanos ar valdošo viedokli, līdzdarbošanos), kas bija raksturīgs padomju laikā, kad notika draudžu aizlūgumi par Lielo Oktobra Sociālistisko revolūciju (skatiet padomju laika baznīcas kalendārus). Es šodien atkal baznīcu cilvēkos redzu kolektīvas bailes vai kolektīvas urravas.

Kāds domātājs reiz teica: – Ja baznīcā runā to pašu, ko karaļnamā un galmā, tad kam man tāda baznīca? Manā uztverē mācītāji drīkst būt vāji un cilvēcīgi it visādās izpausmēs (es arī esmu), tomēr attiecībā uz garīgo realitāti viņiem jābūt pārlaicīgiem. Tas nozīmē – priekšlaicīgiem. Viņiem jārunā par to, par ko citi vēl nerunā un baidās pat čukstēt. Tieši tajā ir baznīcas un reliģijas jomas sāls un būtība.

Mūs glābs kolektīvais saprāts un kopējā darbība, pārvarot bailes un pasīvu vienaldzību. Bet kā indivīdus – ticība uz Dievu (lai katrs saprot, kā grib), jo pie Viņa mēs visi tik un tā atgriezīsimies.

Ja par veselību, tad – attapsimies! Mūs neglābs nekādas vakcīnas! Es tās redzu vien kā farmācijas koncernu biznesu un steidzīgu eksperimentu. Šādi eksperimenti drīzāk vēl vairāk izjauks dabisko līdzsvaru cilvēkos. Kā to sākotnēji teica mediķi (bet vēlāk runāja citu valodu) – mums visiem šī vai cita kaite smagākā vai vieglākā formā jāizslimo. Jo mēs nespējam dzīvot ilgstoši sterilā vidē. Notiks zināma dabiskā atlase un izdzīvos stiprākie. Kaut gan Latvijā mirstība ar Covid-19 ir ārkārtīgi zema. Turklāt svarīgākais iepriekšējā teikumā bija vārds ar, nevis no. Mirst no daudzām blakus kaitēm un kaitīgām atkarībām un nepareizā dzīvesveidā novājinātu ķermeni. Kapsētās jau 34. gadu izvadu daudz cilvēku, kas mirst AR bojātiem zobiem, bet nekad vēl neesmu izvadījis aizgājēju, kas miris NO bojāta zoba. Kaut šis šķietamais sīkums ar laiku varētu ierosināt arī letālu iznākumu…

Mūs glābs imunitātes paaugstināšana, vēlme atgriezties pie dabas un dabiskā. Tas nav nekas jauns. Šo atgādina arī vairāki redzami Latvijas un pat pasaules mēroga mediķi. No sevis vēlos piebilst, ka šajā laikmetā harmoniskāk psihi (dvēseli) un savu veselību saglabās lauku cilvēki. It īpaši tie, kuriem būs arī garīgā prakse ikdienā. To tad nu arī it visiem no sirds novēlu īstenot!

Mācītāju iztaujāja Regīna TAMANE

Intervija atrodama arī vietnē: https://www.auseklis.lv/raksti/raksti/kolektiva-histerija-pec-kuras-mainisies-pasaule?fbclid=IwAR0_aYnURETE5vnzHDLauDg1FmmaBjNslwA284bcMQ1njwFRa6gIzrpn6EY