Foto: Pirms kristībām un ģimenes mājās Jūrmalā.
Daži teiks, ko tu te mācītāj, plāties! Man nav tik greznas mājas, lai es varētu tajā sarīkot kristības savam bērnam!
Bet es teikšu- dari to nevis savu viesu, bet drīzāk sevis un sava bērna dēļ! Tava māja, lai arī kāda tā būtu, ir tā vieta, kur tu un Tavs bērns atgriežas., lai justos labi. Te ir tavas visnepieciešamākās un mīļākās lietas. Te jūs pārlaižat nakti un jūtaties droši. Piemēram, dabā visas radības ļoti rūpīgi noskata vietu, kur pārnakšņot un kur justies droši pašam un mazulim. Vienam zvēriņām tā ir miga zem egles vai koka dobumā, bet citam- koka kalotnē vītā ligzdā. Vienalga kur, bet tā lai droši!…
Uzdrošinos apgalvot cilvēkiem mājas ir viņu nākamā baznīca tūlīt aiz pašu ķermeņiem. Jā protams, pašu ķermenis ir pati, pati pirmā baznīca! Vispirms jau mūsu mamma, kurā mitām 9. mēnešus bija mūsu mājas. Un tad vēlāk ar sāpēm un jaunpierāšanu iemācījāmies iedzīvoties savos ķermeņos. Un vēl vēlāk daži no mums iemācījās pat būvēt savus mājokļus un tos iekārtot un padarīt mājīgus. Un mēs jau zinām, ka ne vienmēr nepieciešams kaut kas grezns lai justos mājīgi. Un ne vienmēr nepieciešams dārgs mielasts, lai būtu svētki. Svētki ir tad, kad atkal visi svarīgākie cilvēki ir kopā. Visi, kas tur dzīvo un it visas paaudzes. Pieminot lūgšanā arī tos, kas dzīvojuši senāk. Un varbūt pie reizes tieši tāpēc pie reizes svētot ar Dieva Vārdu, vīraku un ūdeni arī māju.
Iespējams, tu tā pa īstam esi pieņēmis savas mājas vien tad, kad to kaut kādā mērā vari saukt [arī] par savu baznīcu. Par svētnīcu. Par vietu, kur tu domā par Dievu un domās ar Viņu runājies. Un arī par vietu, kur tu vēlies svinēt pašus nozīmīgākos svētkus. Pat ļoti skumjus, jo latvieši senāk un vēl arvien uzskata to par lielāko cieņu pret savu tuvinieku- izvadīt viņu no viņa paša mājām (nevis no bezpersoniskas kapličas)… Bet arī pavisam priecīgos brīžos- kāzās vai kristībās.
Es esmu Latvijā vienīgais mācītājs, kurš mudina to visu darīt savās mājās. Un ne tikai tāpēc, ka tā bieži vien darīja arī mūsu senči vai tāpēc, ka latvietis lielā mēra ir viensētnieks, vai tā dara daudzas citas pasaules tautas. Drīzāk tāpēc, ka tas ir visdabiskāk un visgodīgāk gan pret sevi, gan Dievu. Tā ir iespēja teikt Dievam: “Šis ir mans nams, ko Tu man devi. Un es tajā svinēšu it visas mūža dienas, ko Tu man dāvini!” Pieņemt savu māju kaut kādā mērā un vistiešākā veidā nozīmē pieņemt sevi pašu un konkrēto Dieva dāvanu.Ne velti Bībelē ir daudz Psalmu par savu namu gan kā saimes, gan vietas apzīmējumu. Līdizgi kā par sētu latviešu tautas folklorā. Senais cilvēks apzinājās savas dzīves vietas īpašo (pat sakrālo!) nozīmi.
Zinu, ka daudziem “bībeļniekiem” (lasīt: dogmatiski stingri noskaņotiem)vai baznīcu ēkas glorificējošiem manis sacītais varētu nepatikt. Tāpēc nākamreiz parunāsim par māju un mājas dievkalpojumiem Bībelē jeb specifiskāk – Jaunajā Derībā un kāt as vēlāk attīstījās Romas impērijā, un par iemesliem, kādēļ tā notika, sarunāts? /VK/ 🙂
Svētki – kristības un kāzas ārpus reliģiskām organizācijām ļoti īpašiem cilvēkiem dažādās viņu pašu mājās – www.ticu.lv
#kristības #kāzas #svētki #ģimene #bērns #baznīca #māja #istaba #svētnīca #sēta #personība #mājasapziņa #vēsture #jaunāderība #tradīcija #brīvticība #privātprakse #mācītājs #zīmols #tradīcija