KLIKŠĶINI un lasi fragmentu “Patiesā Dzīve” (14.11.2008.)
Žurnāliste Anda Leiškalne iepazīstina lasītājus, sarunājoties par sabiedrībā jau ierasti pretējiem viedokļiem par veļiem. Pagāniskā un kristīgā garīgā ceļa meklētāji rakstā pauž savas domas par veļu valstību un atklāj nelielu daļu savas garīgās prakses. Sarunā piedalās senticības kopas iniciators Dāvis Stalts, folklorists Andris Mičulis, brīvmācītājs Valters Korālis un citi.
© Foto no “Patiesā dzīve”, Nr.23, 2008
KLIKŠĶINI un LASI:
Būsim jau droši vien ievērojuši, ka kādu ilgāku laiku bez jebkādiem paskaidrojumiem ir slēgta web lapa www.sinode.info. Tā līdz šim pauda dažādus neatkarīgus viedokļus par LELB finanšu situāciju, tās iespējamiem riskiem, kā arī LELB nekustamā īpašuma jomas darījumu tiesiskumu u.c. Šajās svētku dienās LELB oficiālajā laikrakstā “Svētdienas Rīts” varam lasīt kādu interviju, kuras uzdevums, acīmredzot, ir mierināt satrauktos prātus – t.i. tās vairs gluži nedaudzās draudzes valdes un mācītājus, ka vēl nav parakstījuši bezierunu paklausības dokumentu paketi vai arī tos, kas parakstījuši un tagad platām mutēm skatās uz lielajām pasaules ekonomikas krustvārdu mīklām.
Uzmanīgs lasītājs ievēros, ka laikraksta “Svētdienas Rīts” intervija ir laba kompilācija. Izvēloties trīs intervējamos, var it kā panākt lielāku ticamību. Tomēr uzmanīgāk iedziļinoties, redzam, ka visu trīs darbinieku atbildes sastāv no izteikti izvairīgām un aptuvenām skaitļu atsaucēm. Tajā nav skaidri iezīmēta atšķirība starp t.s. “mācītāju algu fondu” un “Virsvaldes darbinieku algu fondu”, sevišķi skaitļu valodā. Jo, diemžēl uzkrītoši, ka intervijā neparādās NEKĀDA skaitļu diagramma. Atcerēsimies, ka tādas ļoti bieži varam redzēt LELBāL draudžu atskaitēs un gadagrāmatās un iepriekšējo gadu LELB draudžu gada pārskatos, ko valsts lika publicēt laikrakstā. Bet NEKAD neesam neredzējuši laikrakstā publicētu Virsvaldes budžetu. Kāpēc?
Intervijas virsrakstā izteiktais sauklis “Arī finansēs paļauties uz Dieva vadību!” atsauc atmiņā pionieru gājiena politkorektās sasauksmes. Atcerēsimies, ka šādas sasauksmes parasti labi izdevās, ja pionieru gājienā soļoja ne tikai patriotiski kliedzošs pionieru bariņš. Kolonas priekšgalā bija jābūt trim pārliecinošiem personāžiem – karognesējam, bundziniekam un taurētājam. Sasauksmes ideja bija pionieru bariņam sasaukties ar vienības komandieri. Pēdējais izcēlās ar skaļu balsi un gājiena kopskatam vajadzēja izskatīties pēc “pareizā kursa”.
Ar Pasaules Luterāņu Federāciju LELB attiecības nesenā vēsturē ir veidojušās visai interesantas ļoti atšķirīgo teoloģisko uzskatu dēļ. Vai gana stiprs dievs izrādīsies Pasaules Luterāņu Federācijas Izpildkomiteja ar ļoti pieklājīgo, bet reāli neko nepasakošo pastorālo apkārtrakstu? Tās tulkotais paziņojums, kas tapis ASV finansu jucekļa viducī kopā ar šo augšminēto speicālistu izteikumiem, vērtējams kā LELB vietējo ekspertu intervijas stute patētiskajā bezskaitļu finansiāli- filozofiskajā uzsaukumā tautai. To pēc brīvas izvēles valsts svētkos draudzēs var lasīt četru dienu garumā. Tomēr jautājumu tik un tā būs vairāk, nekā atbilžu.
Publikācija vērtējama kā kārtējā dievbijīgā izrunāšanās, piesedzot savus + Virsvaldes komisiju + apakškomisiju locekļu stabilo algu portfelīšus un iedvešot labticīgas nākotnes prognozes 295 lokālajām Latvijas draudzēm un apmēram 100 to mācītājiem. Lieki netērējot laiku, paliek viens vienīgs jautājums – kur un kurš tad īsti ir tas LELB Dievs, uz kuru Virsvaldes eksperti ik pa laikam atsaucas? Jo publikācijā sastopam vien reālu atsauci uz Misūri Sinodes partnerbaznīcas finansiālajām garantijām. Ne par kādu citu no Tā Kunga nākušu “īpašo vai vispārējo atklāsmi” finanšu lietās dotajā intervijā neko nelasām. Izrādās tomēr, viss tik un tā paliek nevis ar Dieva garantijām, bet ar daudzsološu, gaužām cilvēcisku nosacījumu – “ja…”
© V.Korālis
© foto no laikraksta “Svētdienas Rīts”
Attēlā: Rīga, Reformātu baznīca Mārtstaļu ielā 10
Pēdējos mēnešos LELB liela rosība ir ap Jauniešu centra izveidi. Tā iniciators ir arhibīskaps J. Vanags, bet lēmuma izpildes darbus daiļrunīgi nodrošina mācītāji Krists Kalniņš un Rinalds Grants.
Skat. videointerviju šajā sakarā:
http://video.google.com/videoplay?docid=-6721686652689513176&hl=en
Mēs labprāt komentētu šo vēsturiskās patiesības labad tikvien tik daudz, ka attēlā redzamajā baznīcā bija reiz tāds Dr. Juris Cālītis un viņa draudze, kas vienbalsīgi aizgāja, jo mācītāju izsvieda no LELB par viņa teoloģisko ieskatu atšķirību. Draudze devās īrēt telpas Anglikāņu baznīcā un darbojas vēl joprojām. Mārstaļu ielas telpas ilgu laiku palika tukšas un tādēļ šeit “kurpēm steidzīgi tika piemeklēts valkātājs, nevis valkātājam kurpes… “. LELB Virsvalde izdomāja, ka šeit būs jauniešiem centrs. Pati ideja par Jauniešu centru jau nav slikta. Bet vai jauniešiem un viņu vecākiem tas vajadzīgs dārgajā Vecrīgas kvartālā, no kura pat uzņēmēji ar saviem ofisiem dodas uz lētākiem Rīgas darījumu rajoniem? Rīgas mikrorajoni vēl taču joprojām ir “neevaņģelizēti” (lietojot baznīcas ierasto izteiksmi…). Kamēr citi LELB īpašumi līdz pat 50% drudžaini tiks izpārdoti, šis visdrīzāk tiks uzturēts. Vai tikai tāpēc vien, ka spītīga vēlme pierādīt kādam kaut ko?
Attēlā: Dr. J.Cālītis – lektors “ESMU 2008” vasaras nometnē Dikļos.
Domājam, ka Juris Cālītis patiesi netradicionāli un savādāk uzrunāja un vēl arvien uzrunā jebkura vecuma cilvēku. Un neraugoties, vai tas kādam patīk vai nepatīk. Reformātu baznīcā kādreiz notika šādi dievkalpojumu.
____________________________________
© Guna & Valters Korāļi
© videointervija – http://video.google.com
© Foto: A.Kaļāns un no www.panoramio.com
Attēlā: Draugu kopas svētku mielasts. Tika sveikti Teodors un Mārtiņš viņu Vārda svētkos. Lāčplēša dienas sakārā tika lasīts sprediķis “Asinsupuris” no grāmatas “Nebīsties, tici vien!”, kuras autors ir trimdas latviešu draudžu mācītājs un teoloģijas fakultātes mācībspēks Dr. Imants Eduards Kalniņš.
Foto: V.Korālis
Žurnālā “IEVA” (12.11.2008.) 10.lpp. lasāmas eksprezidentes V.V.Freibergas domas arīdzan par reliģijas jautājumiem:
“… kur tad paliek priesteri, arhibīskapi, kardināli un viņu autoritāte? Ja katrs sāks sev uzstādīt ”personisko savienojumu“ ar dievišķiem spēkiem, kur paliks starpnieki, ko viņi iesāks?
Bet runa ir par katra individuālo pārdzīvojumu. Organizētā reliģija arī balstās uz atklāsmi, bet tikai tādu, ko piedzīvojuši oficiāli atzītie svētie un apustuļi. Viss, kas jāzina, ir jau reizi par visām fiksēts Svētajos Rakstos. Tas ir autorizēts, ar ķieģeli virsū, un tas ir pareizi… Viduslaikos nebija joki, ja bija aizdomas par vismazāko novirzi no tā brīža ”pareizās“ ticības, tad cilvēku nežēlīgi mocīja. Un tomēr cilvēki atļāvās arī meklēt paši savu patiesību. Dieva mīlestība, par kuru Jēzus mācīja, ir katram jāatmodina savā sirdī. Un tas nav tas pats, kas izlasīt oficiālu ticības deklarāciju un parakstīties- jā, es mīlu savu tuvāko kā sevi pašu. Ja tu to nejūti sirdī un savā apziņā, tas neko nedod. Tas ceļš jānoiet katram savām kājiņām, soli pa solītim. Kamēr tas nav dziļi iesēdies sirdī, tas nekas nav, tā ir tikai ticības glazūra, kas uzlieta virsū.”
________________________________
Mums patika Aivas Kanepones veidotās intervijas gaita arīdzan citos jautājumos. Piemēram, par V.V.Freibergas meditāciju, latvisko dievatziņu, viņas izglītību, brīvo laiku u.c. personiskajiem ieskatiem. Prezidentes gados vņa, protams, tik atklāti nevarēja izteikties… Lasījāt?
Guna & Valters Korāļi
Esam izveidojuši jaunu diskusiju grupu www.draugiem.lv. Tās nosaukums domubiedru sadaļā – BRĪVTICĪBA (personiskā ticība ārpus institucionālās baznīcas)….
Nosaukums kādam liksies izaicinošs, ambiciozs, paštaisns, tomēr gana tiešs un, mūsuprāt, godīgs. Jo ir taču skaidrs, ka vairāk kā 90% Latvijas iedzīvotāju nepiedalās regulārās reliģiskās aktivitātēs (svētdienas dievkalpojumos utml.) Un pat tad, ja tīri formāli kāds pieder pie kādas draudzes., tad reti tur ierodas. Pie kam, šeit NAV runa tikai par kristiešiem.
Tomēr redzam, ka mēs katrs noteikti kaut kam ticam un mums ir ļoti bagāta garīgā dzīve sažādos tās izpratnes līmeņos. Kad intervijās jautā par ticību tam vai citam cilvēkam, kam viņs tic, tad visizplatītākā atbilde ir apmēram šāda: “Katrs jau kaut kam tic!”. Pareiza vai nepareiza ticība no cita cilvēka skatupunkta? Pilnīgi noteikti kādam kaut kas liksies pieņemams, bet cits cīnīsies kā traks, lai to visu apkarotu.
Tomēr tā ir saruna ar un par LIELĀKO ticīgo kopienu Latvijā par to, ko mēs ar šo savu individuālo ticību darām? Ko iesakām citiem? Kam esam gājuši cauri ar savu pieredzi un uz ko skaistu aicinām citus? Iespējams, ka šī ir diskusiju lapa arī Tev ne tikai tāpēc, ka esam “slinki” pret tā vai cita sociuma izveidotu reliģisku shēmu un praksi, bet tādēļ, ka ārpus pūļa eiforijas esam sapratuši ko vairāk? Jo katra cilvēka personīgā pārliecība un ticība taču ir cienījama. Gan tās vienreizīgumā un nereti pat dziļumā, gan godīgumā pret sevi un Augstāko.
Ņemot vērā, ka “rūdītiem” baznīcā gājējiem šī diskusiju lauka lasītāji varētu būt “salds aģitācijas un misijas kumoss”, lūdzam nereklamēt un neizvietot atklātu vai slēptu reklāmu par nevienu no reliģiskajām kopienām- konfesijām, draudzēm, reliģiskajām grupām, kas ir šo konfesiju “meitas organizācijas”, bet runāt tieši un tikai par saviem personiskajiem uzskatiem un individuālo pieredzi.
Diskusiju grupas administratori:
brīvmācītājs Valters Korālis, Guna Korāle
2008. gada novembra sākumā esmu saņēmis negaidītu, bet brīnišķīgu dāvanu no metālmākslinieka Helmuta Āķa – Svētā Vakarēdiena biķerīti slimnieku apmeklēšanai. Nelielais biķeris ir meistara roku darbs. Tas gatavots no pulēta sudraba un veidots kā divdaļīgs sakrālais trauks ar skrūvējamu vāciņu tā saturā ērtākai pārvadāšanai un lietošanai. Tuvākajās dienās tas tiks iesvētīts, lai kalpotu tam mērķim, kam tas pagatavots.
Mūžībā nesen aizgāja meistara māmuļa Silvija Āķe (26.12.1925 – † 29.10.2008), kura nesen tika guldīta Smiltenes kapsētā. Lai Dieva miers un žēlastība viņai Mūžibas mājokļos! Sirsnīgi pateicos meistaram Helmūtam Āķim un vēlu Dieva svētību turpmākajā mūža ceļā!
Brīvmācītājs Valters Korālis