Attēlā: Stikla piramīda virs Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa. /Foto: VK/

Inaugurācija bez JEBKĀDU reliģisko organizāciju klātbūtnes! Igaunijā ir pareizi saprasts valsts un reliģijas šķirtības jēdziens, kas tiek regulēts Eiropas valstu satversmēs. Privātajā dzīvē katrs dodas kurp vien viņam vajag, bet nevazā līdzi valsti.
Šķirt valsti no reliģijas ir pavisam vienkārši, kaut gan daudzas amatpersonas un reliģisko organizāciju vadītāji izliekas, ka tas nav iespējams. Tas nozīmē vadīties pēc skaidra prāta apsvērumiem un nerīkot un “lūgšanu brokastis” ar dažreiz grūti pārskatāmu sponsoru budžetu un korporatīvām (kopīgām un amatpersonām/reliģisko organizāciju vadītāju abpusēji izdevīgām) saknēm, izcelsmi vai mērķi it kā trūcīgo atbalstā un citās ārējās un bieži tēlotās darbībās. Tādā veidā vieni, – piemēram, pārvēlamās amatpersonas tādos pasākumos lūkojas pēc saviem vēlētājiem, kamēr reliģisko organizāciju un to struktūru (piemēram, draudžu) vadītāji – pēc jaunām reiģiski apstrādājamām dvēselēm. Tai skaitā – no valsts vai pašvaldību ietekmīgo vai turīgāko ļaužu aprindām.
Reliģijas un valsts šķirtība tomēr drīzāk nozīmē netērēt valsts budžetu svētceļojumiem vai citiem pasākumiem, kuriem būtu cieši jāattiecas vien uz pilsoņu privāto dzīvi. Un tas nozīmē līdz aro nevienu reliģisko organizāciju vai pat reliģiju nenolikt aaugstāk par citu.
Un tas nozīmē to, ka ikdienā ikviens valsts pilsonis vai amatpersona dodas un baznīcu, sinagogu, mošeju pagodu vai pie svētozola. bet neliek to obligāti darīt citiem. Ja pilsoņi redzēs, ka ievēlētais (vai ieceltais) godīgi un godprātīgi vada valsti, tad novērojot attiecīgā prezidenta vai deputāta vai citas valsts amatpersonas darba iznākumu un dzīvi kopumā, visdrīzāk paši pievērsīsies viņa gaumei, dzīvesstilam, filozofijai un varbūt pat reliģijai. Bet ja notiek otrādi, tad nav jābrīnās, ka pie varas nākot kādas citas reliģijas sekotājam, visa valsts var tikt atklātāk vai slēptāk virzīta uz tās pusi. Pie kam, par pavalstnieku (pilsoņu) līdzekļiem un bieži pret viņu gribu.
Igaunija atkal ir tā valsts, uz kuru Latvijai un citām paskatīties kā pirmo. Un sākot no pirmā soļa un visaugstākās valsts amatpersonas- prezidenta sākotnējo un lielo publisko notikumu. Un ja tā rīkojas pirmā persona, tad tai ir tiesības arī lūgt to ievērot jebkurai citai pat viszemākā līmeņa amatpersonai un pret jebkuru reliģiju, arī pret visstraujāk augošo. Piemēram, islamu Eiropā. Pret jebkuru. Loģiski un cieņpilni.

/brīvmācītājs Valters Korālis/

Skat. vairāk: http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/632754-kaljulaida_atteicas_no_inauguracijas_dienas_pateicibas_dievkalpojuma