Cilvēces vēsturē ir ļoti daudz sāpīgu notikumu. Šobrīd, kad latviešu tautai iet smagi, tā vien škiet, ka ciešam tikai vien mēs un visi citi šajā ir vainīgi. Tomēr diez vai tas tik vienkārši būs. Par tautu ciešanām mūsdienās un citviet pasaulē var pārliecināties TV un interneta ziņās. Šo un to par senākajām var izlasīt vēstures grāmatās. Tomēr daudzas lietas tā arī paliks līdz galam neizzinātas un pietiekami izsāpētas. Viens no tādiem jautājumiem ir vēsturiski Latvijas iedzīvotāju (sevišķi latviešu vidū) ļoti dažādi interpretētais ebreju holokausts. Dziļākus pētījumus par šīm tēmām veicis vēstures doktors Aivars Stranga grāmatā “Ebreji Baltijā” u.c. savos darbos.
Vai tiešam arī Limbažu pusē?
Pagājušomēnes Limbažu brīvticīgo kopas saietā novadpētniecības muzejā aizsākām risināt sarunas par Mirušo piemiņu Latvijā un ārpus tās, kapiem, spokiem un citām lietām, kas vien ar šo tēmu saistās. Nonācām pie vēlmes atcerēties tos, kurus diez vai bieži tauta bieži piemin un zina. Bieži vien ļoti neērtā Latvijas vēsturiski politiskā situācija pat mirušos grupē pa etniskām un politiskām nometnēm. Limbaži šajos vēstures līkločos diemžel nebija izņēmums.
Kas tad īsti notika Limbažos un apkārtnē 1941.gada 4.- 5. julijā?
Limbažu muzejā pieejamie vēsturiskie materiāli par kara laiku – rokraksti, vēstules, avīžraksti un liecības sniedz pamatā ziņas no diviem pretējiem skatupunktiem- no padomju laika sovjetizētiem ļaudīm un atmodas laika nacionāli noskaņotiem cilvēkiem. Ar visai drošu pārliecību apņemos sacīt, ka laika plūdums un katra iedzīvotāja personīgās ekonomiskās grūtības ir nedaudz pieseguši rožainos skatus abās attieksmes nometnēs. Zinu, ka vēl dzīvi palikušie cilvēki, kuri kā mazi bērni atceras 1941. gada baiso notikumu ainu Limbažos, ir ļoti skopi vārdos, jo šis laikmets ir gauži neviennozīmīgs un sāpīgs. Tāpēc ir ļoti labi, ja šodien ir iespēja paraudzīties uz vēsturiskajiem notikumiem bezkaislīgi un mierīgi un tomēr reizē ar objektīvāku līdzjūtību.
Latvijas nacionālās atbrīvošanās kustība 1941. gada (par datumiem domas dalās) vasarā Limbažos bija ļoti pašapzinīga un ar lielu degsmi pat bez vācu atbalsta izrādīja iniciatīvu cīņās ar dzimtenei uzstiepto padomju varu. Vēstures liecībās lasām par apšaudīšanos pret padomju krasta apsardzes jūrniekiem (šī notikuma piemiņas monumenta atliekas pie Limbažu 1. vidusskolas) un tik lielu iedzīvotāju iniciatīvu un varonību, ka pat pirms vāciešu ienākšanas, bija iespējams panākt savu pašpārvaldi. Tomēr gaužā patiesība ir tāda, ka uz triumfa altāra tika upurēti vietējie žīdi. Plosoties kara laika ideoloģijai pret šo tautu, viņi tika savākti vecajā Limbažu pastā ēkā un izvesti nošaušanai Rīgas virzienā (Zaļie Stabiņi jeb pietura Ausmas), mežā starp Vilbaku priedēm un Dzegužkaktu un Vidrižu grantsbedrēs pie Aģes upes. Pētot materiālus, var sastapies ar lielu konkrētību. Var secināt, ka holokaustā cietušas ebreju Šalomoviču, Levinu, Kaicneru, Jēkabsonu, Iršonu, Alparoviču, Kocenu, Beļinsku u.c. dzimtas. Cilvēkus iznīcinot, viņu īpašumu – zeltu un dārglietas paņēmuši paši šāvēji. Ar ebreju holokaustu tiek saistīti apkārtnes sabiedrībā plaši pazīstami uzvārdi. Pat Limbažu luterāņu draudzes mācītāja un reizē komendatūras darbinieka(!) Edmunda Mača (1904. – 1991.) vārds. Ja tā ir patiesība, ko saka daudzās pierakstītās cilvēku liecības, tad tās lieku reizi pierāda institucionālās kristīgās baznīcas pārstāvju mūžsenu seriālo ieinteresētību kādus sodīt. Visai pārliecinoši vēsturiskās liecības piemin divas lietas:
1) šos slaktiņus ir veikuši tieši latvieši bez jebkādas tiešas vāciešu iejaukšanās;
2) nogalināšana ir notikusi ļoti necilvēciskā veidā – aprokot pudzīvus cilvēkus (acīmredzot, taupot patronas) un mazos bērnus piebeidzot, turot viņus aiz kājām un sitot to galvas pret koku.
Attēlā: Lappuse no Augusta Amoliņa Karļa d. rakstiskas liecības par 1941. gadu Limbažos (foto- no Limažu novadpētniecības muzeja fondiem)
Kāds man ar to sakars?
Šoziem pārnācu dzīvot Limbažu pusē un sāku sakārtot sev piederošos piepilsētas mežus, kas atrodas vistuvāk Limbažiem gan pie Alojas, gan Valmieras šosejas. Veikšu pasākumus, lai mazinātu atkritumu izvešanu un citas nelikumīgas darbības savos īpašumos. Tomēr reizē vēlos vērst limbažinieku uzmanību ne tikai uz tautsaimnieciskām lietām tajos. Plānojot meža darbus, atceros savus iepriekšējo gadu periodiskos sapņus saistībā ar mežiem iepretī Vilbaku mājām Umurgā. Gribētos gan precizēt to, ka Vilbaku mājas mežā ebreji nav šauti un apglabāti. Tas ir noticis kādu gabalu aiz tā. Tāpēc, piemiņas akmens, kas ir padomju laikā ir novietots uz manas meža zemes, neatspoguļo gluži precīzi šo baiso nāves topogrāfiju, bet iezīmē ceļu, pa kuru šie cilvēki ir vesti uz nošaušanu. Un konkrētāk, pēc vēsturiskiem avotiem, šeit ir vestas no dzimtām atšķirtās ebreju sievietes un mazie bērni. Ir zināms, ka vēlāk, padomju gados, nošautie ir izrakti un pārvesti dusēt Limbažu kapsētā ebreju nodalījumā.
Līdz šim kā mācītājs visai daudz esmu pabijis latviešu nacionāla rakstura pasākumos pie I Pasaules karā kritušo un Sibīrijā aizvesto piemiņas vietām. Šie notikumi ir ļoti sāpīgi. Tomēr jebkuram karam ir vismaz divas subjektīvas patiesības, kuras, laikam ritot, ir vērts izvērtēt ar mierīgu un iejūtīgu sirdi pret jebkuru vardarbības upuri.
Vai un kas drīkst lūgt par ebrejiem?
Plānojot šo sava nodoma īstenošanu, esmu saskāries ar tādu kā galvas šūpošanu par to, vai ir pareizi kristiešiem un latviešiem lūgt par ebrejiem? Uz to būtu jāatbild ar pretjautājumu – bet vai šaut drīkstēja? Jebkurš mirušo piemiņas pasākums lielā mērā ir tieši dzīvo, nevis mirušo dēļ.
Kāpēc tieši Adventa laikā?
Adventa laikā cilvēki ir ceļā uz piedošanu un dāvanām. Tieši trūkuma gadi cilvēkiem vislabāk iemāca domāt. Šogad ar materiālām dāvanām varētu būt sarežģītāk. Bet kā ir ar piedošanas dāvanām? Jaunā Derība vēsta, ka cilvēce, saņemot dārgo nācēju Jēzu Kristu, vispirms pieredzēja jūdu bērnu slepkavības. To organizēja tā laika politiskā vara bargā valdnieka Heroda vadībā. Tomēr pašu kaušanu ar savām rokām paveica citi. Tādas politiskās varas nāk un iet. Vēsturē daudzas lietas pa spirāli atkārtojas. Tieši tad daudziem no mums vairs negribas deklaratīvas kartiņas, bet gan īstas garīgas sarunas un piedzīvojumus. Tāpēc vēlos piedāvāt nevis saldus vārdus, bet klātbūtni. Nevis teiksmainas pasakas, bet vēsturisku konkrētību. Nevis kādus nākotnes solījumus, bet ikdienas saliedētību garīgajos darbos. Un neizvairoties. Tāpat kā no Ziemassvētku kauju vēsturiskās ētikas vai latviešu strēlnieku tiešas dalības izvērtējuma, iznīcinot pareizticīgo mūkus u.c. vēsturiski skarbiem tuvplāniem. Arī tās ir Adventa cienīgas sarunas, risinot Latvijas valstiskuma un mūsu personiskās labklājības lietas.
Kad un kur?
Tos lasītājus, kurus kaut kādā mērā ir uzrunājis šis raksts, aicinu piedalīties piemiņas dievkalpojumā svētdien, 29. novembrī pl. 10:00 pulcēties pie piemiņas akmens Vilbaku priedēs (šoseja Limbaži- Valmiera), līdzi paņemot nelielas svecītes. Dievkalpojums notiks tradicionālas luterāņu liturģijas ietvaros. Pasākums nav domāts kā ikgadējs notikums. Aicinu ikvienu, sākot no apkārtējo mežu īpašniekiem, draugiem un citādi domājošiem līdz pat šo stāstu zinātājiem un viņu bērniem!
Izsaku pateicību Limbažu muzeja direktoram Jānim Ulmim par iespēju sadarboties un pētīt muzeja rūpīgi glabātus un atlasītus fondu materiālus par Limbažu atbrīvošanas cīņām!
Raksts ar nelieliem saīsinājumiem publicēts Limbažu rajona laikrakstā “AUSEKLIS”
Mācītājs Valters Korālis, t. 29107312
Ārpus draudzēm esošo (brīvticīgo) saieti Limbažu muzejā katra mēneša I svētdienā pl. 12:00