Emeritētais prāvests Vilis Vārbergs (attēlā) ir viens no visspilgtākajiem trimdas latviešu mācītājiem un pasniedzējiem savulaik LU Teoloģijas fakultātē. Piedāvājam lasītājiem iepzīties ar viņa viedokli par šodienas Latvijas baznīcu.
________________________________________________________
Kopš Jāņa Vanaga ievēlēšanas bīskapa amatā Latvijas Evanģeliski Luteriskajā Baznīcā vērojamas bīstamas pārmaiņas, kuŗu autors un rosinātājs ir Vanags. Patlaban karstas debates ir izraisījis priekšlikums Baznīcas satversmē ievietot aizliegumu sievietes ordinēt mācītaja amatā. Līdz šim neordinēt sievietes bija tikai Vanaga personīga izvēle. Ievelēšanas laikā viņš pat apsolīja, ja būtu cits latviešu bīskaps, kas vēlētos sievietes ordinēt, viņš to neliegtu. Bet nu arī šo Vanaga personīgo aizspriedumu grib institucionalizēt. Tā tas jau ir noticis ar citiem viņa personīgiem ieskatiem. Lietas ir aizgājušas tik tālu, ka paceļas noipietni jautājumi vai Latvijas Baznīca vairs ir saucama par luterisku.
Šis priekšlikums konstitucionāli aizliegt sieviešu ordinēšanu bija darba kārtā mācītāju konferencē Rīgā Lācplēšu dienā, 11. novembrī. Vai tas bija plānots žests arī pret Lāčplēša Kaŗa Ordeņa Kavalierēm? Vismaz viena tāda taču bija. Bet vēsture jau nav mūslaiku baznīctēvu stiprā puse un konferences dienas izvēle varētu būt tikai nepatīkama sagadīšanās.
Kad evanģeliste Ieva Zeiferte konferencē nolsīja Luterāņu Pasaules Federācijas (kuŗas loceki ir arī Latvijas Baznīca) argumentus par sieviešu ordināciju, daži mācītāji atzinās, ka tos nekad nav zinājuši un rosināja ar tiem iepazīstināt mācītājus visās prāvestu iecirkņu sanāksmēs. Balsojums nebija pārliecinošs – tikai 39 par un 32 pret, kamēr 11 atturējās. Nav jau viegli balost pret to, kas tev maksā algu … Tas nozīmē, ka sieviešu ordinēšanas jautājumu vēl jāturpina debatēt lidz pat Latvijas Baznīcassinodei Rīgā 2010. gada 3.-4. jūnijā.
Archibīskpas E.E. Rozītis aicina visus Latvijas Baznīcas ārpus Latvijas mācītājus un draudžu locekļus pēc iespējas aktīvi piedalīties šajās debatēs. Atklātā vēstulē 11. novembrī viņš raksta: „Svarīgi būs, ka plīdzam, lai šī diskusija patiesi sasniegtu ikvienu draudzes locekli Latvijā, ikkvienu draudzi, tās valdi un padomi, lai tā intensīvi risinātos prāvestu iecirkņos un gūtu atbalsi Latvijas novadu un visas Latvijas presē un publikācijās.“
Bet šis jau ir tikai pēdējais Vanaga ideju institucionalizēšanas pasākums. Citi ir jau pārvērtušī Latvijas Evanģeliski Luterisko Baznīcu gandrīz līdz nepazīšanai. Ir nopietni jautājumi par Latvijas baznīcas evaņģēlisko un luterisko identitāti.
 Vai attiecībās ar Dievu ir vajadzīgs starpnieks – baznīca?
Luterāņi (pretēji katoļiem) uzskata, ka starpnieks nav vajadzīgs, tāpat, kā nav vajadzīgi priesteŗi. Kādēļ Latvijā veidojas izteikti hierarchiska baznīca ar piramīdai līdzīgu uzbūvi pēc pāvesta baznīcas parauga (ieskaitot amattērpu pirkšanu Romā!) – piedevām vēl ar īpaši kultivētu hierarchisko bijību un paklausību? Kādēļ vairs nav nekādas teikšanas draudzēm, sinodei (formāli gan skaitās) un draudzēm neviens „no augšas” vairs neatskaitās? Vai draudzes eksistē virsvaldes un hierarhijas dēļ? Ar ko hierarhiskā, episkopālā sistēma būtu svētāka, labāka, bibliskāka?
Kādēļ tiek atmesta bibliskā vispārējās priesterības mācība, tās vietā veidojot hierarchisko? Atļaujiet pasmaidīt – luterāņiem tagad ir katerdrāles un prokatedrāles, diacēzes, bīskapi un bīskapu krēsli… No kurienes gan šī terminoloģija, šis baznīcas modelis?!
Vai Kristus sekotāji var būt kungi un nemaldīgas hierarhiskas autoritātes? Vai tad Jēzus par saviem sekotājiem neatzīst tikai kalpus? Vai tad mēs visi (bez izņēmumiem) Dieva priekšā neesam principiāli vienādās pozīcijās?
 Luteriskās apliecības saka: “Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka vienīgā norma un mēraukla, pēc kuras jāizvērtē un jāiztiesā visas mācības, kā arī mācītāji, ir tikai un vienīgi Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu raksti” (Konkordijas Grāmata, KF, Epitome, I). Vai Sv. Raksti patiešām ir vēl vienīgā norma un mēraukla? 
 Luterāņi māca, ka Kristus persona un darbs ir vienīgais pamats un līdzeklis cilvēka pestīšanai. Vai praktiskās norises un pēdējā laika pavērsieni luterāņu baznīcā neliecina par pretējo?
 Uz bibliskā pamata par bauslību un evaņģēliju, kā arī mācību par grēku luteriskās apliecības skaidri pasvītro mācību (galveno artikulu) par attaisnošanu ticībā: “No šā artikula ne mazākā mērā nedrīkst novirzīties vai atkāpties, kaut vai debesis un zeme sabruktu un viss cits, kas nav paliekošs – “..jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana,” saka Pēteris (Ap. d. 4:12). “..ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes. 53:5) Un uz šā artikula balstās viss, ko mēs mācām un darām .. Tāpēc mums par to jābūt drošiem un mēs nedrīkstam šaubīties, citādi viss ir pagalam.” (KG. ŠA, II,1:5)
 Vai arvien vairāk netiek mācīta reliģiozitāte – kulti, rituāli, darbības, kā arī darbi? Kādēļ luterāņi sākuši kopēt katoļu un anglikāņu augstās liturģijas, celebrējot misas, ejot procesijās, metot teatrālus krustus, kūpinot vīraku, klanoties un goroties? Kāpēc dievkalpojumi tiek pārvērsti par katoliskām upurcermonijām un pilnīgi nesaprotamām priesteru mistēriju izrādēm? Kādēļ visa šī māžošanās atdarinot katoļus? Kas tam pamatā? Luteriskās apliecības saka skaidri: “Mise jāuzskata par lielāko un briesmīgāko apgrēcību .., jo tā nonāk tiešā un krasā pretrunā ar iepriekš minēto galveno artikulu”.
 Tradicionālais luterāņu dievkalpojums ir cienīgs savā lakonismā un tiešumā, tur nav nekā lieka. Dievs runā caur Vārdu un sakramentu, mēs atbildam ar dziesmām un lūgšanām. Viss par lietu.
 Vai nav likumsakarīgi, ka mūsu baznīcā ieviešas ne tikai katoļu priesteru tērpi un priesteru gredzeni, bet arī tiek atjaunota mācība par purgatoriju, kā arī sāk atjaunoties svētceļojumu, svēto kulta, krusta ceļu, svēto relikviju godināšanas un grēku atlaidu tradīcijas, kuras evaņģēliski luteriskā ticība visā pasaulē skaidri noraida kā pagāniskas un māņticīgas?
Par katru no šīm dīvainajām lietām skaidri izsakās Konkordijas Gramatā sakopotie luterāņu apliecības raksti – piem., par svētajiem: “Arī svēto piesaukšana .. ir pret pirmo galveno artikulu un grauj Kristus atziņu, vai arī par pāvesta varu un autoritāti: “Pāvests nav jure divino jeb pēc Dieva likuma visas kristietības galva”.

Kāpēc Latvijas baznīcas teoloģija (arī jau praktiskajās izpausmēs) kļūst tik izteikti katoliska? Kāpēc praktiski visa argumentācija iet atpakaļ uz laiku pirms reformācijas — it kā reformācija būtu bijusi smaga un traģiska kļūda?
 Vai nav liela augstprātība pārņemt pilnīgi citas konfesijas vai arī ļoti specifisku un šauri ievirzītu Amerikas baznīcu (Muzuri sinodes) modeļus, kur Latvijas Baznīcai ir sava vēsture, savas saites, tradīcijas? Luteriskā mācība praksē Latvijas kultūrvēsturiskajā vidē ir izgājusi garu attīstības ceļu un sasniegusi solīdu briedumu.
Vai Latvijas Baznīcas vadība neskatās Romas katoļu virzienā ar nostalģisku skatu kā uz Māti baznīcu, kurā vajadzētu atgriezties?
 Un vai tas galu galā neskar latviešu dzīves, latviešu pestīšanas pamatjautājumus? Nav jau vienalga, kam un kā ticam…
 Jautājumi, jautājumi. Ļoti daudz jautājumu….
Šie jautājumi gandrīz burtiskipārņemti no kādas draduzes Lavijā apkārtraksta. Tur arī mācītājs aicina „jautāt un domāt,
jautāt un meklēt,jautāt un nesamierināties ar šaurām šī brīža atbildēm.“
Ir ļoti zīmīgi, kas visas pārmaiņas, kas paceļ augšminētos jautājumus, ir sākušās tikai pēc Jāņa Vanaga ievēlēšanas augstajā amatā un tā amata ļoti autoritatīvas pildīšanas. Jāmin arī tas, ka ne vairs draudzes, bet Baznīcas virsvalde maksā mācītājiem algas. Tāpēc arī tikai retais iedrošinās pacelt balsi pret Vanaga vēlmēm.
Un tomēr vismaz daži ir. Lai Dievs dod, ka to skaits vairosies.
— Vilis Vārsbergs

Foto: http://foto.lu.lv/arhiivs

Šorīt presē lasāms, ka atsevišķi Latvijas Evaņģēliski vanadziskās baznīcas aktīvisti ir nākuši ar priekšlikumu, grozīt baznīcas satversmi tā, lai oficiāli noteiktu, ka sievietes nedrīkst kļūt par mācītājām. Kā zināms, šis “princips” baznīcā tika akceptēts brīdī, kad pašreizējais arhibīskaps nonāca pie varas, bet patlaban tas ir neoficiāls. Nu acīmredzot baznīca taisās to padarīt par pavisam oficiālu.

Šajā ziņā, un ne tikai, vanadziskā baznīca neiet kopā ar plašāko luterāņu kopienu. Dānijas luterāņu baznīca sievietes sāka ordinēt 1948., Zviedrijas — 1960., Amerikas — 1970., Somijas — 1988. gadā. Emigrācijas latviešu luterāņu baznīca sievietes ordinē jau sen. Piemēram, lieliska mācītāja ir mana laba draudzene Vašingtonā Anita Vārsberga. Taču jautājums ir krietni plašāks nekā tas, ko dara citi. Vanadziskās baznīcas aktīvistu priekšlikuma pamatā ir pārliecība, ka puse Radītāja radīto cilvēku (piedevām Latvijā — vairāk nekā puse) neder mācītāja amatam. No vienas puses, protams, Bībelē vairākās vietās ir teikts, ka sievietei baznīcas lietās der klusu stāvēt. No otras puses, Bībelē arī ir teikts, ka vergu turēšana ir akceptējama, ka ēst garneles ir grēks un, ja kas, ka sievietes mēnešreizes laikā jebkurš krēsls, uz kura viņa apsēžas, uz nedēļu ir nešķīsts. Ceru, ka konsekvences labad visi sieviešu ordinācijas piekritēji ievēro visus šos principus. Esmu pārliecināts, ka viņi tā nedara, un tāpēc ir liekuļi.

Kāpēc sieviete nevar būt mācītāja? Vai viņai nav pārdomas par Radītāju un Viņa attiecībām ar cilvēkiem? Vai viņai nevar būt tās līdzjūtības, kāda ir nepieciešama, lai aprūpētu draudzi? Vai viņa automātiski ir dumjāka par jebkuru vīrieti? Sievietes taču allaž ir bijušas ģimenes gani. Nospiedošais vairākums skolotāju un medmāsu ir sievietes. Aprūpēt citus viņas taču prot. Protams, ne visas, bet tomēr.

Man vienmēr ir licies, ka organizētā baznīca Jēzus vēsti sāka pārkārtot aptuveni vienu sekundi pēc viņa nāves. Es baznīcā eju un reizēm dievkalpojumus vadu tāpēc, ka tas man ļauj pārdomāt savas attiecības ar Radītāju un, jā, arī paust savu viedokli par to, kāda ir mūsdienu kristiešu dzīve. (K.Streips)

© Lasi visu rakstu: http://karlisstreips.blogspot.com/2009/11/par-sievietem-un-vanadzismu.html

Vēl kādas domas ir šeit. Šeit vairāk par VEIDU, kā līdz lēmumiem nonāk:
http://www.kasjauns.lv/lv/news/?news_id=11387
© Foto: Woman Preacher of the A.M.E. Church (www.loc.gov/exhibits/religion)