I Adventa dievkalpojums 3 km no Limbažiem

Cilvēces vēsturē ir ļoti daudz sāpīgu notikumu. Šobrīd, kad latviešu tautai iet smagi, tā vien škiet, ka ciešam tikai vien mēs un visi citi šajā ir vainīgi. Tomēr diez vai tas tik vienkārši būs. Par tautu ciešanām mūsdienās un citviet pasaulē var pārliecināties TV un interneta ziņās. Šo un to par senākajām var izlasīt vēstures grāmatās. Tomēr daudzas lietas tā arī paliks līdz galam neizzinātas un pietiekami izsāpētas. Viens no tādiem jautājumiem ir vēsturiski Latvijas iedzīvotāju (sevišķi latviešu vidū) ļoti dažādi interpretētais ebreju holokausts. Dziļākus pētījumus par šīm tēmām veicis vēstures doktors Aivars Stranga grāmatā “Ebreji Baltijā” u.c. savos darbos.

Vai tiešam arī Limbažu pusē?
Pagājušomēnes Limbažu brīvticīgo kopas saietā novadpētniecības muzejā aizsākām risināt sarunas par Mirušo piemiņu Latvijā un ārpus tās, kapiem, spokiem un citām lietām, kas vien ar šo tēmu saistās. Nonācām pie vēlmes atcerēties tos, kurus diez vai bieži tauta bieži piemin un zina. Bieži vien ļoti neērtā Latvijas vēsturiski politiskā situācija pat mirušos grupē pa etniskām un politiskām nometnēm. Limbaži šajos vēstures līkločos diemžel nebija izņēmums.

Kas tad īsti notika Limbažos un apkārtnē 1941.gada 4.- 5. julijā?
Limbažu muzejā pieejamie vēsturiskie materiāli par kara laiku – rokraksti, vēstules, avīžraksti un liecības sniedz pamatā ziņas no diviem pretējiem skatupunktiem- no padomju laika sovjetizētiem ļaudīm un atmodas laika nacionāli noskaņotiem cilvēkiem. Ar visai drošu pārliecību apņemos sacīt, ka laika plūdums un katra iedzīvotāja personīgās ekonomiskās grūtības ir nedaudz pieseguši rožainos skatus abās attieksmes nometnēs. Zinu, ka vēl dzīvi palikušie cilvēki, kuri kā mazi bērni atceras 1941. gada baiso notikumu ainu Limbažos, ir ļoti skopi vārdos, jo šis laikmets ir gauži neviennozīmīgs un sāpīgs. Tāpēc ir ļoti labi, ja šodien ir iespēja paraudzīties uz vēsturiskajiem notikumiem bezkaislīgi un mierīgi un tomēr reizē ar objektīvāku līdzjūtību.
Latvijas nacionālās atbrīvošanās kustība 1941. gada (par datumiem domas dalās) vasarā Limbažos bija ļoti pašapzinīga un ar lielu degsmi pat bez vācu atbalsta izrādīja iniciatīvu cīņās ar dzimtenei uzstiepto padomju varu. Vēstures liecībās lasām par apšaudīšanos pret padomju krasta apsardzes jūrniekiem (šī notikuma piemiņas monumenta atliekas pie Limbažu 1. vidusskolas) un tik lielu iedzīvotāju iniciatīvu un varonību, ka pat pirms vāciešu ienākšanas, bija iespējams panākt savu pašpārvaldi. Tomēr gaužā patiesība ir tāda, ka uz triumfa altāra tika upurēti vietējie žīdi. Plosoties kara laika ideoloģijai pret šo tautu, viņi tika savākti vecajā Limbažu pastā ēkā un izvesti nošaušanai Rīgas virzienā (Zaļie Stabiņi jeb pietura Ausmas), mežā starp Vilbaku priedēm un Dzegužkaktu un Vidrižu grantsbedrēs pie Aģes upes. Pētot materiālus, var sastapies ar lielu konkrētību. Var secināt, ka holokaustā cietušas ebreju Šalomoviču, Levinu, Kaicneru, Jēkabsonu, Iršonu, Alparoviču, Kocenu, Beļinsku u.c. dzimtas. Cilvēkus iznīcinot, viņu īpašumu – zeltu un dārglietas paņēmuši paši šāvēji. Ar ebreju holokaustu tiek saistīti apkārtnes sabiedrībā plaši pazīstami uzvārdi. Pat Limbažu luterāņu draudzes mācītāja un reizē komendatūras darbinieka(!) Edmunda Mača (1904. – 1991.) vārds. Ja tā ir patiesība, ko saka daudzās pierakstītās cilvēku liecības, tad tās lieku reizi pierāda institucionālās kristīgās baznīcas pārstāvju mūžsenu seriālo ieinteresētību kādus sodīt. Visai pārliecinoši vēsturiskās liecības piemin divas lietas:
1) šos slaktiņus ir veikuši tieši latvieši bez jebkādas tiešas vāciešu iejaukšanās;
2) nogalināšana ir notikusi ļoti necilvēciskā veidā – aprokot pudzīvus cilvēkus (acīmredzot, taupot patronas) un mazos bērnus piebeidzot, turot viņus aiz kājām un sitot to galvas pret koku.

Img 5017
Attēlā: Lappuse no Augusta Amoliņa Karļa d. rakstiskas liecības par 1941. gadu Limbažos (foto- no Limažu novadpētniecības muzeja fondiem)

Kāds man ar to sakars?
Šoziem pārnācu dzīvot Limbažu pusē un sāku sakārtot sev piederošos piepilsētas mežus, kas atrodas vistuvāk Limbažiem gan pie Alojas, gan Valmieras šosejas. Veikšu pasākumus, lai mazinātu atkritumu izvešanu un citas nelikumīgas darbības savos īpašumos. Tomēr reizē vēlos vērst limbažinieku uzmanību ne tikai uz tautsaimnieciskām lietām tajos. Plānojot meža darbus, atceros savus iepriekšējo gadu periodiskos sapņus saistībā ar mežiem iepretī Vilbaku mājām Umurgā. Gribētos gan precizēt to, ka Vilbaku mājas mežā ebreji nav šauti un apglabāti. Tas ir noticis kādu gabalu aiz tā. Tāpēc, piemiņas akmens, kas ir padomju laikā ir novietots uz manas meža zemes, neatspoguļo gluži precīzi šo baiso nāves topogrāfiju, bet iezīmē ceļu, pa kuru šie cilvēki ir vesti uz nošaušanu. Un konkrētāk, pēc vēsturiskiem avotiem, šeit ir vestas no dzimtām atšķirtās ebreju sievietes un mazie bērni. Ir zināms, ka vēlāk, padomju gados, nošautie ir izrakti un pārvesti dusēt Limbažu kapsētā ebreju nodalījumā.
Līdz šim kā mācītājs visai daudz esmu pabijis latviešu nacionāla rakstura pasākumos pie I Pasaules karā kritušo un Sibīrijā aizvesto piemiņas vietām. Šie notikumi ir ļoti sāpīgi. Tomēr jebkuram karam ir vismaz divas subjektīvas patiesības, kuras, laikam ritot, ir vērts izvērtēt ar mierīgu un iejūtīgu sirdi pret jebkuru vardarbības upuri.

Vai un kas drīkst lūgt par ebrejiem?
Plānojot šo sava nodoma īstenošanu, esmu saskāries ar tādu kā galvas šūpošanu par to, vai ir pareizi kristiešiem un latviešiem lūgt par ebrejiem? Uz to būtu jāatbild ar pretjautājumu – bet vai šaut drīkstēja? Jebkurš mirušo piemiņas pasākums lielā mērā ir tieši dzīvo, nevis mirušo dēļ.

Kāpēc tieši Adventa laikā?

Adventa laikā cilvēki ir ceļā uz piedošanu un dāvanām. Tieši trūkuma gadi cilvēkiem vislabāk iemāca domāt. Šogad ar materiālām dāvanām varētu būt sarežģītāk. Bet kā ir ar piedošanas dāvanām? Jaunā Derība vēsta, ka cilvēce, saņemot dārgo nācēju Jēzu Kristu, vispirms pieredzēja jūdu bērnu slepkavības. To organizēja tā laika politiskā vara bargā valdnieka Heroda vadībā. Tomēr pašu kaušanu ar savām rokām paveica citi. Tādas politiskās varas nāk un iet. Vēsturē daudzas lietas pa spirāli atkārtojas. Tieši tad daudziem no mums vairs negribas deklaratīvas kartiņas, bet gan īstas garīgas sarunas un piedzīvojumus. Tāpēc vēlos piedāvāt nevis saldus vārdus, bet klātbūtni. Nevis teiksmainas pasakas, bet vēsturisku konkrētību. Nevis kādus nākotnes solījumus, bet ikdienas saliedētību garīgajos darbos. Un neizvairoties. Tāpat kā no Ziemassvētku kauju vēsturiskās ētikas vai latviešu strēlnieku tiešas dalības izvērtējuma, iznīcinot pareizticīgo mūkus u.c. vēsturiski skarbiem tuvplāniem. Arī tās ir Adventa cienīgas sarunas, risinot Latvijas valstiskuma un mūsu personiskās labklājības lietas.

Kad un kur?
Tos lasītājus, kurus kaut kādā mērā ir uzrunājis šis raksts, aicinu piedalīties piemiņas dievkalpojumā svētdien, 29. novembrī pl. 10:00 pulcēties pie piemiņas akmens Vilbaku priedēs (šoseja Limbaži- Valmiera), līdzi paņemot nelielas svecītes. Dievkalpojums notiks tradicionālas luterāņu liturģijas ietvaros. Pasākums nav domāts kā ikgadējs notikums. Aicinu ikvienu, sākot no apkārtējo mežu īpašniekiem, draugiem un citādi domājošiem līdz pat šo stāstu zinātājiem un viņu bērniem!

Izsaku pateicību Limbažu muzeja direktoram Jānim Ulmim par iespēju sadarboties un pētīt muzeja rūpīgi glabātus un atlasītus fondu materiālus par Limbažu atbrīvošanas cīņām!

Raksts ar nelieliem saīsinājumiem publicēts Limbažu rajona laikrakstā “AUSEKLIS”

Mācītājs Valters Korālis, t. 29107312
Ārpus draudzēm esošo (brīvticīgo) saieti Limbažu muzejā katra mēneša I svētdienā pl. 12:00

Veļu laika saiets Ģendertos (19-21.11.2009)

 Dsc2158

Valodnieks un folkloras pētnieks Austris Grasis savās mājās “Ģendertos” Mazsalacas pusē organizēja veļu laika saietu. Tā dalībniekiem no 19. – 21. novembrim bija iespēja klātienē diskutēt un piedalīties senltaviešu veļu (mirušo dvēseļu) rituālā. Šajā laikmetā, kad kristīgā misija pasaulē iznīcinājusi reliģisko daudzveidību, var dažādi vērtēt arī tās ietekmi uz senlatviešu ritiem. Savdabīgi vaibsti latviešu kristietībā ir vērojami arī no pagāniskās ietekmes. Savās pārdomās līdz ar namatēvu Austri Grasi dalījās filoloģe Rūta Jirgensone, latviešu senticības kustības vadītājs Dāvis Stalts un brīvticīgo kristiešu mācītājs Valters Korālis. Šis jau bija otrais plašākais saiets, kurā piedalījās kristiešu un latviešu pagāniskā spektra reliģisko kustību pārstāvji. Šoreiz liels prieks bija redzēt pie galda gan Latvijas, gan trimdas praktizējošus dievturus. Vēl aiz saietu robežām – ikdienā dalībnieki turpina sazināties un diskutēt draudzības un savstarpējas cieņas gaisotnē un aizpilda Latvijā kādu daļu no tā reliģiskā dialoga. Tieši saruna padomju un pēcpadomju gados starp krietiešiem un pagānu reliģiju sekotājiem ir tik ļoti iztrūkusi. Tā vietā bieži vien pamodies akls naids un neiecietība. Piemēram, A. Ļedjajeva organizētā grāmatu dedzināšana Rīgā u.c. Protams, ka saietā nepiedalījās neviens t.s dradicionālās kristīgās konfesijas mācītājs vai pat to vadītājs. Un tomēr, ikgadēji saieti Ģendertu mājās jau kļūst par tradīciju ar zināmu kultūras pienesumu visai mūsu mazajai tautai.

 Rgb3371 Rgb3354 Rgb3349
Genderti_Austris_Grasis_Kad_svetkus_svinet
Genderti_Davis_Stalts_lekcija_un_diskusijas
Genderti_Ruta_Jirgensone_Pecnaves_dzive_latviesu_folklora
Genderti_diskusijas_pec Rutas_referata
Valters_Koralis_lekcija_un_diskusija
KLIKŠĶINI & KLAUSIES LEKCIJU un DISKUSIJU AUDIOIERAKSTUS
 Rgb3421 Rgb3417 Rgb3424
 Rgb3368 Dsc2159 Rgb3409
Genderti_Velu_dziesma_1
Genderti_Velu_dziesma_2
Genderti_Velu_dziesma_4
KLIKŠĶINI & KLAUSIES VEĻU SAIETA DZIESMU AUDIOIERAKSTUS
 Rgb3383
Attēlā: Šie abi kukainīši bija sastopami Ģendertu saimes istabā piektdienas pēcpusdienā. Laikam klātienē vēlējās simbolizēt mirušo un dzīvo pasauli…

Seko informācijai šajā lapā un satriekamies daudzos un dažādos klātienes pasākumos! 🙂
© Teksts & foto: V.Korālis
© Lekcijas un to audio ieraksti: R. Jirgensone, A.Grasis, V.Korālis un D.Stalts

Bīstamas tendences Latvijas baznīcā

Picture 14
Emeritētais prāvests Vilis Vārbergs (attēlā) ir viens no visspilgtākajiem trimdas latviešu mācītājiem un pasniedzējiem savulaik LU Teoloģijas fakultātē. Piedāvājam lasītājiem iepzīties ar viņa viedokli par šodienas Latvijas baznīcu.
________________________________________________________
Kopš Jāņa Vanaga ievēlēšanas bīskapa amatā Latvijas Evanģeliski Luteriskajā Baznīcā vērojamas bīstamas pārmaiņas, kuŗu autors un rosinātājs ir Vanags. Patlaban karstas debates ir izraisījis priekšlikums Baznīcas satversmē ievietot aizliegumu sievietes ordinēt mācītaja amatā. Līdz šim neordinēt sievietes bija tikai Vanaga personīga izvēle. Ievelēšanas laikā viņš pat apsolīja, ja būtu cits latviešu bīskaps, kas vēlētos sievietes ordinēt, viņš to neliegtu. Bet nu arī šo Vanaga personīgo aizspriedumu grib institucionalizēt. Tā tas jau ir noticis ar citiem viņa personīgiem ieskatiem. Lietas ir aizgājušas tik tālu, ka paceļas noipietni jautājumi vai Latvijas Baznīca vairs ir saucama par luterisku.
Šis priekšlikums konstitucionāli aizliegt sieviešu ordinēšanu bija darba kārtā mācītāju konferencē Rīgā Lācplēšu dienā, 11. novembrī. Vai tas bija plānots žests arī pret Lāčplēša Kaŗa Ordeņa Kavalierēm? Vismaz viena tāda taču bija. Bet vēsture jau nav mūslaiku baznīctēvu stiprā puse un konferences dienas izvēle varētu būt tikai nepatīkama sagadīšanās.
Kad evanģeliste Ieva Zeiferte konferencē nolsīja Luterāņu Pasaules Federācijas (kuŗas loceki ir arī Latvijas Baznīca) argumentus par sieviešu ordināciju, daži mācītāji atzinās, ka tos nekad nav zinājuši un rosināja ar tiem iepazīstināt mācītājus visās prāvestu iecirkņu sanāksmēs. Balsojums nebija pārliecinošs – tikai 39 par un 32 pret, kamēr 11 atturējās. Nav jau viegli balost pret to, kas tev maksā algu … Tas nozīmē, ka sieviešu ordinēšanas jautājumu vēl jāturpina debatēt lidz pat Latvijas Baznīcassinodei Rīgā 2010. gada 3.-4. jūnijā.
Archibīskpas E.E. Rozītis aicina visus Latvijas Baznīcas ārpus Latvijas mācītājus un draudžu locekļus pēc iespējas aktīvi piedalīties šajās debatēs. Atklātā vēstulē 11. novembrī viņš raksta: „Svarīgi būs, ka plīdzam, lai šī diskusija patiesi sasniegtu ikvienu draudzes locekli Latvijā, ikkvienu draudzi, tās valdi un padomi, lai tā intensīvi risinātos prāvestu iecirkņos un gūtu atbalsi Latvijas novadu un visas Latvijas presē un publikācijās.“
Bet šis jau ir tikai pēdējais Vanaga ideju institucionalizēšanas pasākums. Citi ir jau pārvērtušī Latvijas Evanģeliski Luterisko Baznīcu gandrīz līdz nepazīšanai. Ir nopietni jautājumi par Latvijas baznīcas evaņģēlisko un luterisko identitāti.
 Vai attiecībās ar Dievu ir vajadzīgs starpnieks – baznīca?
Luterāņi (pretēji katoļiem) uzskata, ka starpnieks nav vajadzīgs, tāpat, kā nav vajadzīgi priesteŗi. Kādēļ Latvijā veidojas izteikti hierarchiska baznīca ar piramīdai līdzīgu uzbūvi pēc pāvesta baznīcas parauga (ieskaitot amattērpu pirkšanu Romā!) – piedevām vēl ar īpaši kultivētu hierarchisko bijību un paklausību? Kādēļ vairs nav nekādas teikšanas draudzēm, sinodei (formāli gan skaitās) un draudzēm neviens „no augšas” vairs neatskaitās? Vai draudzes eksistē virsvaldes un hierarhijas dēļ? Ar ko hierarhiskā, episkopālā sistēma būtu svētāka, labāka, bibliskāka?
Kādēļ tiek atmesta bibliskā vispārējās priesterības mācība, tās vietā veidojot hierarchisko? Atļaujiet pasmaidīt – luterāņiem tagad ir katerdrāles un prokatedrāles, diacēzes, bīskapi un bīskapu krēsli… No kurienes gan šī terminoloģija, šis baznīcas modelis?!
Vai Kristus sekotāji var būt kungi un nemaldīgas hierarhiskas autoritātes? Vai tad Jēzus par saviem sekotājiem neatzīst tikai kalpus? Vai tad mēs visi (bez izņēmumiem) Dieva priekšā neesam principiāli vienādās pozīcijās?
 Luteriskās apliecības saka:
“Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka vienīgā norma un mēraukla, pēc kuras jāizvērtē un jāiztiesā visas mācības, kā arī mācītāji, ir tikai un vienīgi Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu raksti” (Konkordijas Grāmata, KF, Epitome, I). Vai Sv. Raksti patiešām ir vēl vienīgā norma un mēraukla? 
 Luterāņi māca, ka Kristus persona un darbs ir vienīgais pamats un līdzeklis cilvēka pestīšanai. Vai praktiskās norises un pēdējā laika pavērsieni luterāņu baznīcā neliecina par pretējo?
 Uz bibliskā pamata par bauslību un evaņģēliju, kā arī mācību par grēku luteriskās apliecības skaidri pasvītro mācību (galveno artikulu) par attaisnošanu ticībā: “No šā artikula ne mazākā mērā nedrīkst novirzīties vai atkāpties, kaut vai debesis un zeme sabruktu un viss cits, kas nav paliekošs – “..jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana,” saka Pēteris (Ap. d. 4:12). “..ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes. 53:5) Un uz šā artikula balstās viss, ko mēs mācām un darām .. Tāpēc mums par to jābūt drošiem un mēs nedrīkstam šaubīties, citādi viss ir pagalam.” (KG. ŠA, II,1:5)
 Vai arvien vairāk netiek mācīta reliģiozitāte – kulti, rituāli, darbības, kā arī darbi? Kādēļ luterāņi sākuši kopēt katoļu un anglikāņu augstās liturģijas, celebrējot misas, ejot procesijās, metot teatrālus krustus, kūpinot vīraku, klanoties un goroties? Kāpēc dievkalpojumi tiek pārvērsti par katoliskām upurcermonijām un pilnīgi nesaprotamām priesteru mistēriju izrādēm? Kādēļ visa šī māžošanās atdarinot katoļus? Kas tam pamatā? Luteriskās apliecības saka skaidri: “Mise jāuzskata par lielāko un briesmīgāko apgrēcību .., jo tā nonāk tiešā un krasā pretrunā ar iepriekš minēto galveno artikulu”.
 Tradicionālais luterāņu dievkalpojums ir cienīgs savā lakonismā un tiešumā, tur nav nekā lieka. Dievs runā caur Vārdu un sakramentu, mēs atbildam ar dziesmām un lūgšanām. Viss par lietu.
 Vai nav likumsakarīgi, ka mūsu baznīcā ieviešas ne tikai katoļu priesteru tērpi un priesteru gredzeni, bet arī tiek atjaunota mācība par purgatoriju, kā arī sāk atjaunoties svētceļojumu, svēto kulta, krusta ceļu, svēto relikviju godināšanas un grēku atlaidu tradīcijas, kuras evaņģēliski luteriskā ticība visā pasaulē skaidri noraida kā pagāniskas un māņticīgas?
Par katru no šīm dīvainajām lietām skaidri izsakās Konkordijas Gramatā sakopotie luterāņu apliecības raksti – piem., par svētajiem:
“Arī svēto piesaukšana .. ir pret pirmo galveno artikulu un grauj Kristus atziņu, vai arī par pāvesta varu un autoritāti: “Pāvests nav jure divino jeb pēc Dieva likuma visas kristietības galva”.

Kāpēc Latvijas baznīcas teoloģija (arī jau praktiskajās izpausmēs) kļūst tik izteikti katoliska? Kāpēc praktiski visa argumentācija iet atpakaļ uz laiku pirms reformācijas — it kā reformācija būtu bijusi smaga un traģiska kļūda?
 Vai nav liela augstprātība pārņemt pilnīgi citas konfesijas vai arī ļoti specifisku un šauri ievirzītu Amerikas baznīcu (Muzuri sinodes) modeļus, kur Latvijas Baznīcai ir sava vēsture, savas saites, tradīcijas? Luteriskā mācība praksē Latvijas kultūrvēsturiskajā vidē ir izgājusi garu attīstības ceļu un sasniegusi solīdu briedumu.
Vai Latvijas Baznīcas vadība neskatās Romas katoļu virzienā ar nostalģisku skatu kā uz Māti baznīcu, kurā vajadzētu atgriezties?
 Un vai tas galu galā neskar latviešu dzīves, latviešu pestīšanas pamatjautājumus? Nav jau vienalga, kam un kā ticam…
 Jautājumi, jautājumi. Ļoti daudz jautājumu….
Šie jautājumi gandrīz burtiskipārņemti no kādas draduzes Lavijā apkārtraksta. Tur arī mācītājs aicina „jautāt un domāt,
jautāt un meklēt,jautāt un nesamierināties ar šaurām šī brīža atbildēm.“
Ir ļoti zīmīgi, kas visas pārmaiņas, kas paceļ augšminētos jautājumus, ir sākušās tikai pēc Jāņa Vanaga ievēlēšanas augstajā amatā un tā amata ļoti autoritatīvas pildīšanas. Jāmin arī tas, ka ne vairs draudzes, bet Baznīcas virsvalde maksā mācītājiem algas. Tāpēc arī tikai retais iedrošinās pacelt balsi pret Vanaga vēlmēm.
Un tomēr vismaz daži ir. Lai Dievs dod, ka to skaits vairosies.
Vilis Vārsbergs


Foto: http://foto.lu.lv/arhiivs

Kā Valmieras brīvticīgie svinēja 18. novembri

 Rgb3335

Attēlā: Svecītes Dīvala kapsētā pie brīvības cīnītāju pieminekļa iepriekšējā pasākumā – 2009. gada 18.novembrī.
Latvijas Valsts 91. jubilejas svētkos Valmieras brīvticīgie tikās L.Paegles iela 9. Notiks tradicionālais luterāņu rita dievkalpojums, sarunas par nākotnes iecerēm un sveicinājām jubilārus – Dzintru, Andu, Mārtiņu un Teodoru.

Vakara krēslā brīvticīgo Draugu kopas dalībnieki pievienojās Dīvala (Jāņa) kapsētā Latvijas Nacionālās Karavīru biedrības Valmieras nodaļa organizētajam svētbrīdim. Tika diedātas atbilstošas dziesmas un lasīts 44. psalms: “Dievs, paši savām ausīm mēs esam dzirdējuši, mūsu tēvi to ir pauduši: lielus darbus Tu esi darījis viņu dienās, sendienās, ar paša roku. Svešas ciltis Tu esi padzinis, bet viņus dēstījis to vietā, tautas esi sagrāvis, bet viņiem licis izplesties. Un nevis ar savu zobenu tie iekaroja zemi, nedz viņu elkonis tiem bija par palīgu, nē, bet Tava labā roka, Tavs elkonis un Tava vaiga gaisma, tāpēc ka Tu viņus mīlēji! Tu esi mans valdnieks, ak, Dievs, tas, kas sūta palīdzību Jēkabam! Ar Tevi mēs satriecam ienaidniekus, Tava Vārda spēkā saminam tos, kas stājas mums pretim. Nē, es savu cerību nelieku uz savu stopu, nedz mans zobens ir tas, kas man palīdz, bet Tu mūs izglāb no mūsu ienaidniekiem, un, kas mūs ienīst, tos Tu liec kaunā. Par Dievu mēs līksmojam vienumēr, un Tavam Vārdam pateicamies mūžīgi.”

Svinīgo pasākumu atbalstīja nacionālie karavīri Teodors Gaiķis, Imants Grāvītis, Igors Eiduks,mūziķe Irina Pupiņa u.c.

 Rgb3295 Rgb3280 Rgb3320
 Rgb3314 Rgb3304 Rgb3286
 Rgb3294 Rgb3308 Rgb3301
 Rgb3298 Rgb3330 Rgb3319

© Foto: Pāvils Točs

Kārlis Streips par sieviešu ordinācijas jautājumu

Picture 5-2

Šorīt presē lasāms, ka atsevišķi Latvijas Evaņģēliski vanadziskās baznīcas aktīvisti ir nākuši ar priekšlikumu, grozīt baznīcas satversmi tā, lai oficiāli noteiktu, ka sievietes nedrīkst kļūt par mācītājām. Kā zināms, šis “princips” baznīcā tika akceptēts brīdī, kad pašreizējais arhibīskaps nonāca pie varas, bet patlaban tas ir neoficiāls. Nu acīmredzot baznīca taisās to padarīt par pavisam oficiālu.

Šajā ziņā, un ne tikai, vanadziskā baznīca neiet kopā ar plašāko luterāņu kopienu. Dānijas luterāņu baznīca sievietes sāka ordinēt 1948., Zviedrijas — 1960., Amerikas — 1970., Somijas — 1988. gadā. Emigrācijas latviešu luterāņu baznīca sievietes ordinē jau sen. Piemēram, lieliska mācītāja ir mana laba draudzene Vašingtonā Anita Vārsberga. Taču jautājums ir krietni plašāks nekā tas, ko dara citi. Vanadziskās baznīcas aktīvistu priekšlikuma pamatā ir pārliecība, ka puse Radītāja radīto cilvēku (piedevām Latvijā — vairāk nekā puse) neder mācītāja amatam. No vienas puses, protams, Bībelē vairākās vietās ir teikts, ka sievietei baznīcas lietās der klusu stāvēt. No otras puses, Bībelē arī ir teikts, ka vergu turēšana ir akceptējama, ka ēst garneles ir grēks un, ja kas, ka sievietes mēnešreizes laikā jebkurš krēsls, uz kura viņa apsēžas, uz nedēļu ir nešķīsts. Ceru, ka konsekvences labad visi sieviešu ordinācijas piekritēji ievēro visus šos principus. Esmu pārliecināts, ka viņi tā nedara, un tāpēc ir liekuļi.

Kāpēc sieviete nevar būt mācītāja? Vai viņai nav pārdomas par Radītāju un Viņa attiecībām ar cilvēkiem? Vai viņai nevar būt tās līdzjūtības, kāda ir nepieciešama, lai aprūpētu draudzi? Vai viņa automātiski ir dumjāka par jebkuru vīrieti? Sievietes taču allaž ir bijušas ģimenes gani. Nospiedošais vairākums skolotāju un medmāsu ir sievietes. Aprūpēt citus viņas taču prot. Protams, ne visas, bet tomēr.

Man vienmēr ir licies, ka organizētā baznīca Jēzus vēsti sāka pārkārtot aptuveni vienu sekundi pēc viņa nāves. Es baznīcā eju un reizēm dievkalpojumus vadu tāpēc, ka tas man ļauj pārdomāt savas attiecības ar Radītāju un, jā, arī paust savu viedokli par to, kāda ir mūsdienu kristiešu dzīve. (K.Streips)

© Lasi visu rakstu: http://karlisstreips.blogspot.com/2009/11/par-sievietem-un-vanadzismu.html

Vēl kādas domas ir šeit. Šeit vairāk par VEIDU, kā līdz lēmumiem nonāk:
http://www.kasjauns.lv/lv/news/?news_id=11387
© Foto: Woman Preacher of the A.M.E. Church (www.loc.gov/exhibits/religion)

Lūgšanu brokastis (Entrance only for Christians)

2007.11.17 13-51-41

“Šogad Valsts Lūgšanu brokastīs īpaša uzmanība tiks pievērsta svētības neatsveramajai nozīmībai katra cilvēka, ģimenes, nācijas un valsts dzīvē. Jau mūsu valsts himnā izskan lūgšana: „Dievs, SVĒTĪ Latviju!” Ir pienācis laiks ieklausīties tajā, saskatīt šo vārdu patieso nozīmi, lai pilnīgāk izprastu Dieva svētību iespējamo daudzveidību un krāšņumu. Šis ir laiks, lai ar Dieva svētību vienotībā celtu un atjaunotu mūsu valsti.”

© Pilns teksts: http://www.lelb.lv/lv/?ct=lelb_zinjas&fu=read&id=856&start=
____________________________________________________
Nekur tekstā nav pieminēts pats galvenais fakts: ka šis ir kārtējais pasākums ir augstākstāvošajiem ticīgajiem un vienīgi kristiešiem (praktizējošie it kā esot 10 % sabiedrības, bet tie ir ļoti optimistiski dati). Tad nu daži neērti rosinoši jautājumi:

* Vai pārējo reliģisko uzskatu cilvēki Latvijā neēd brokastis vai arī tās ēd dziļā kaunā un slepenībā zem galda?

* Vai pārējie tās neēd par valsts vai starptautisko fondu naudu, bet savas “rīta siermaizes ” ēd par tikai savu naudu un bez vēstniekiem?

* Vai ne- kristieši nedzied “Dievs svētī Latviju” un nevēl Latvijas valstij augšupeju? Vai pārējo reliģisko uzskatu cilvēki Latvijā vēlas tikai kasīties un plēsties viens ar otru?

* Un visbeidzot – CIK tad īsti varētu būt pārējo praktizējošo ticīgo cilvēku kopskaits Latvijā, kuri vēl LV ēd kaut jel kādas brokastis?

Ja Tu praktizē kristīgo ticību ārpus reliģiskajām organizācijām vai arī Tev ir citi reliģiskie ieskati, kas atšķiras no kristiešu doktrīnas, atraksti un padalies ar savu viedokli: valters.koralis@gmail.com

Mācītājs Valters Korālis

Foto: V.Korālis

Veļu laika saruna pagānisma un kristietības kontekstā (pārpublicējums)

Picture 4-1

Attēlā: Pēc Svecīšu vakara Valmierā Kocēnu kapos 2007.gada rudenī

Kas tie tādi veļi? Vai mūsu senču izdomājumi vai reālas būtnes? Kāpēc tie nāk šajā laikā un vēl jābaro? Vai mūsdienās pilsētu dzīvokļos iespējams piekopt veļu barošanas rituālus, un vai vispār to vajag darīt? Grūti ielūkoties, kas īsti notiek aiz veļu upes, ne katram to vajag. Tomēr, ja reiz latviešiem ir šādas tradīcijas, domājams, ka ir tur kāds racionāls grauds. Un svarīgi saprast būtiskāko, jo dzīve uzspiež vai nu atteikties no šīm tradīcijām, vai mainīt tās atbilstoši citam dzīvesveidam (viensētās ļaudis var turpināt arī vecās ieražas, bet esam tik daudzi, kuriem dzīves vide ir kardināli mainīta)….

© Lasi Andas Leiškalnes visu rakstu: http://www.kasjauns.lv/lv/news/?news_id=11421

Foto: V.Korālis

Valmieras brīvticīgie kopā sanāk jaunās telpās

 Rgb3088 1
Attēlā: Valmieras brīvticīgie telpās L.Paegles ielā 9

Valmieras brīviticīgo (ārpus draudzēm ticošo) Draugu kopa ir nosvinējuši Jurģus, izvākuši visas savas mantas no Sv. Sīmaņa draudzes nama un kopš 4. novembra kopā sanāk L. Paegles ielā 9. Pirmajā reizē lūdzām Dieva svētību pār telpām un bijām kopā pirmajā dievkalpojumā ar Svēto Vakarēdienu. Kā jau līdz šim iegājies, tradicionālais luterāņu rits ar Bībeles perikopju lasījumiem no trimdas Latviešu luterāņu gadagrāmatas.

Jāatzīst, ka telpas L.Paegles ielā jau šobrīd ir pašauras. Ja Valmierā kāds piedāvās mazliet plašākas telpas (varbūt pat ar malkas apkuri) padomāsim par citu īres variantu.

Šādi dievkalpojumi un tikšanās arvien turpmāk būs veids kā cilvēkiem emocionāli un garīgi pārvarēt krīzi, kas skārusi sabiedrību, ieskaitot vairākas tradicionālo konfesijas, kuras strauji politizējas un norobežojas no dialoga, kas to vadītājiem nešķiet ērti un izdevīgi. Kamēr Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca pirms pievienošanās Romas katoļu baznīcai tuvākajā Sinodē grasās balsot par sieviešu ordinācijas aizliegumu (līdz šim tas bija vienpersonisks arhibīskapa viedoklis) un kārtējiem Satversmes labojumiem, vēl drastiskāk nostiprinot bīskapu varu, Valmieras Draugu kopā aicina pulcēties dažādu ieskatu cilvēkus, kuriem neinteresē garīgā vara vienam pār otru.

Draugu kopas dalībnieki ikdienā cenšas apmeklēt slimnīcā, palīdz viens otram diakoniski ar pārtiku, kristīt bērnus un pieaugušos, laulāt, pavadīt mūžībā, svētīt māju vai auto u.c., toties atsakās kontrolēt personīgo dzīvi vai vervēt jaunus dalībniekus reliģiskas organizācijas veidošanai, jo tāda netiek veidota. Šī ir viena no jaunākajām reliģiskajām kustībām Latvijā ar ļoti liberāliem organizatoriskiem principiem. Valmieras grupa sastāv no ļoti drosmīgiem, pašapzinīgiem un darbīgiem cilvēkiem. Tāpēc vairāki draugu kopas dalībnieki ar organizatorisku pieredzi 4. novembrī uzņēmās veikt atsevišķus pienākumus kopienā. Visi, ieskaitot mācītāju V.Korāli, šajā ziemā savu kalpošanu veiks uz sabiedriskiem pamatiem.

Paldies visiem, kas izturējuši līdzšinējo baznīcas mobingu! Īpašs paldies par tehnisko palīdzību pārvākšanās laikā jāsaka Saukumu ģimenei, kā arī Brigitai Roziņai un Jānim Beldavam!

Nākamā tikšanās trešdien, 18. novembrī pl. 14:00 Valmierā, L.Paegles ielā 9 (ieeja no Ziedu Lejas puses) Visi gaidīti! 🙂

Foto: V.Korālis

Vai Latvijas Valsts prezidents ir brīvticīgais?

File27751461 3F2144Aec5Db04D233-1

Valsts prezidents Valdis Zatlers anketā pielaidei slepenajiem dokumentiem uz jautājumu, kādu reliģisko konfesiju viņš pārstāv, rakstījis, ka tic Dievam.

“Es vienmēr uz šo jautājumu atbildu vienkārši – man ir tiešā saikne ar Dievu. Tā dod man iespēju ieiet jebkuras konfesijas baznīcā un pielūgt Dievu, un neradīt nekādu nepatiku pret sevi no jebkuras konfesijas cilvēkiem. Jo mūs vieno tikai viens – mēs ticam Dievam,” intervijā sacīja prezidents, tā arī neatklājot, vai un kuru reliģisko konfesiju viņš pārstāv…

© Visu rakstu lasi:http://www.delfi.lv/news/national/politics/zatlers-tic-dievam-piedalisies-lugsanu-brokastis.d?id=27751423

__________________________________________________________

Bijušai valsts prezidentei Vairai Vīķei Freibergai draudzēs esošie kritieši pārmeta divas lietas – pārlieki lielu aizraušanos ar latviešu tautas folkloru un saistību ar kādu no Viduslaikos dibinātajem slepenajiem ordeņiem. Tiesa gan, šādi pārmetumi ir izskanējuši vienīgi kuluāros. Tie nekad nav nākuši no konfesiju vadītāju puses, jo amatā viņu ekumēniski inaugurēja Rīgas Doma baznīcā, iepriekš tieši nejautājot par viņas reliģiskajiem ieskatiem.

Vai pašreizējais Latvijas Republikas prezidents Valdis Zatlers ir brīvticīgais? Ja salīdzina Valda Zatlera uzskatus par eklesioloģiju, t.i. mācību par draudzi, tad pilnā mērā tie sakrīt ar mūsu brīvticīgo lapas pirms diviem gadiem izvēlēto moto: “Brīviem cilvēkiem, t.i. tiem, kuri VAIRS, VĒL, vai arī NEKAD nebūs kādā noteiktā draudzē, bet tik un tā TIC, DRAUDZĒJAS un DZĪVO…”

Priecājos, ka Latvijā pat augstas kārtas amatpersonas ir spējīgas definēt savu ticību ārpus draudzēm vai lielākām konfesijām. Tas varētu nebūt tikai diplomātisks signāls, izvairoties no klajas nostāšanās kādas reliģiskas organizācijas pusē. Tas varētu nozīmēt, ka Latvija vēl līdz galam nav kļuvusi kādas reliģiskās organizācijas ideoloģiskā kalpībā. Tas nozīmē to, ka valstī IR iespējama reliģisko sarunu telpa starp ļoti dažādām reliģiskām grupām. Piemēram, rakstā minētajās Lūgšanu brokastīs. Tas nepārprotami nozīmē reliģisko brīvību plašākā izpratnē, diskutējot par ticībā kopīgo vai atšķirīgo starp brīvi ticošiem indivīdiem. Labs signāls ir tas, ka šis apstāklis nekavē ieņemt pat augstus valsts amatus. Līdz ar to Latvijā pagaidām par reliģisku totalitārisma rezignētām pazīmēm var runāt vienīgi atsevišķu konfesiju, nevis valsts attieksmes kontekstā.

Veiksmīgu un radošu rudeni ikvienam!
Mācītājs Valters Korālis

© Foto no http://www.delfi.lv/news/national/politics/zatlers-tic-dievam-piedalisies-lugsanu-brokastis.d?id=27751423