“Ko dosim mēs, bērni?”

Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. (Mt. 2:8-12)

 Rgb2934

Šogad Ziemassvētku gaidīšana ir bijusi skaista, jo dabā ap mums daudz balta sniega un zemei košs apsegs kā mierinājums. Tomēr mūsos un mums apkārtējos cilvēkos paļāvība un drošība nākotnei mazinājusies. Ikviens no mums meklē kādu pamatu, kādu atskaites punktu, no kā atkal veidot dzīves atspērienu.

No seniem laikiem cilvēki, apciemojot viens otru, paņem līdzi ko īpašu dāvanai. Dažreiz tā ir gandrīz nejauši iegādāta, bet citreiz ļoti rūpīgi izvēlēta tieši konkrētajam cilvēkam un situācijai. Mijoties vēlmei saņemt dāvinas vai tās dot, nereti iemācamies priecāties arī par to otro, par dāvanas došanu kā skaistu un cildenu savas dveseles nesavtības piedzīvojumu. Šobrīd, kad daudziem Latvijā ir grūtsirdība par to, ka nevar uzdāvināt tieši to vai tik, cik vēlas, atveras vesela jautājumu kārta par dzīves jēgu. Jā, arī par dzīvi kā cīņu – kam gan tā? Vai vispār kaut kam ir jēga un tamlīdzīgi…

Šajā zīmīgajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā mani ļoti uzrunāja ziņa par Āfrikas valstī Sudānā pazudušajiem Latvijas lidotājiem. Vēlāk tiem, kas notikumiem sekoja līdzi bija liels prieks par ziņu, ka viņi atrasti un atbrīvoti. Bet vēl pēc dažām dienām atklājās pats pārsteidzošākais – viņi ir izglābušies paši saviem spēkiem bez būtiskas ārējas jeb valsts palīdzības. Šis stāsts ir šokējošs vismaz divās nozīmēs: 1) Kaut šie trīs vīri tomēr nebija teiksmainie Austrumu gudrie, tomēr viņiem ir bijusi uzkrāta lieliska pieredze objektīvi apzināties situāciju; 2) Tieši viņu un tikai viņu pašu rīcība ir mainījusi situāciju un izredzes par 180 grādiem jeb no gūsta uz brīvību. Ārpus jebkāda diplomātiska protokola. Viņi rīkojās tā, lai nonāktu pie saviem tuviniekiem un būtu viņiem šī gada un iespējams visa mūža lielākā dāvana.

Pieņemu, ka daudzi cilvēku patiesās ikdienas sajūtas un bažas ir līdzīgas. Visapkārt tikai vieni vienīgi tukši solījumi un gudra izrunāšanās. Bet daiļvārdība jau neuzlabo objektīvo situāciju ne ārpus mums, ne arī mūsu sirdīs. Ja apsēžamies un paskatāmies apkārt meklējot tos, ar kuriem varam pasākt ko būtiski jaunu vai drosmīgu, tad tādus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Iespējams, ka vairāk pat par trīs nesanāks. Varbūt tas ir kāds skaitļa arhetips un tieši tādēļ sirmajā senatnē pirmie Austrumu dāvanu nesēji un pielūdzēji bija tikai trīs? Iespējams. Varbūt, ka tas tā ir vienmēr un visur. Jo arī Kristus saka: “Kur divi vai trīs sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū”.

Mūsu ģimenes relikvijās ir atrodami divi dzeltenas krāsas dokumenti, kuros lasāms, ka par kritisku attieksmi pret to, ko redzam, mums ir nolemts būt izslēgtiem no institucionālās baznīcas. Tādēļ jau vairākus gadus ar sievu neesam nevienas reliģiskas organizācijas biedri. Un jūtamies ļoti labi, jo no sirds ticam Dievam tāpat. Tāda vieda ticīgo kā mēs, Latvijā ir ļoti daudz. Īstenībā taču vairums cilvēku ap mums! Man pašam ir gods un iekšējs aicinājums savā mācītāja privātpraksē kalpot visiem tiem Latvijas brīvticīgajiem jeb ārpus reliģiskajām konfesijām ticošajiem, kuri nevēlas savu ticības un dzīves filozofijas koordināšu sistēmu saskaņot tieši ar kādu gaužām cilvēcisku instanci, tomēr ticības lietās rīkoties saskaņā ar savu gribu. Un, ja paskatāmies vēsturē, tad tieši tādi cilvēki ir būtiski ietekmējuši notikumu gaitu mākslā, kultūrā, poltikā un pat reliģijā. Pārāk liels komformisms un tolerance nevietā visbiežāk radošos cilvēkus nogalina, padarot pārlieki līdzīgus citiem. Tik līdzīgus, ka mums nāktas jautāt nu jau latviski hrestomātisko jautājumu: “Kas es esmu?”. Šī jautājuma patieso un dziļāko atbildi nevar atbildēt neviens dienesta stāvoklis vai izraudzīts padomnieks. Tas katram ir jāatbild pašam no dziļas dvēseles dzelmes, kas glabā mūsu dzīves jēgas lielāko noslēpumu.

 Rgb2337

Brīžos, kad ausīs ieskanās senās Ziemassvētku dziesmas vārdi “ko dosim mēs, bērni, ko dāvāsim Tev? Ak pieņem mūs pašus par dāvanu sev!..”, mēs nojaušam, ka šie sakrāli sacerētie vārdi neattiecas tikai uz šauri reliģisko sfēru. Tie ir spēcinājumi vārdi dāvanai vispār. Dāvanai vienam priekš otra un vienam caur otru. Tie atsedz mūsu patiesāko krīzi jeb mūsu dvēseles nabadzību kā patiesas klātbūtnes un nedalītas uzmanības deficītu starp mums un alkas pēc piepildījuma vienam otrā. Līdzīgi kā kristietībā Dievs iemiesodamies cilvēcē un gudrajiem ceļiniekiem ir atrodams un pielūdzams pavisam attālā provincē, nost no ierastajiem varas centriem un iestaigātām takām, tāpat arī cilvēki viens otram var atrasties kā brūnums un jaunatklājums visnepieredzētākā veidā.

Ne visi no mums ir trīs austrumu gudrie, lidotāji, prezidenti, ārsti vai skolotāji. Toties ikviens no mums var būt pietiekami gudrs, lai pa vienu un to pašu ceļu atnākot, tālāko zinātu sevī pats un to mīlestībā un degsmē īstenotu.

Vēlu ikvienam savam novadniekam priecīgus Ziemassvētkus
un darbīgu, radošu un drosmīgu Jauno, 2011. gadu.

mācītājs Valters Korālis
/Raksts publicēts laikrakstā “Auseklis”, 23.12.2010/

Intervija ar privātprakses mācītāju V.Korāli

 Rgb1765-1
Kāpēc Dievs liek iet cauri tik daudzām ciešanām?

Katrā reliģijā tam ir cits skaidrojums. Cilvēcei, neatkarīgi no dažādiem reliģiskajiem skaidrojumiem,lai nonāktu līdz nākamajām attīstības pakāpēm, jāiziet cauri zināmām ciešanām. Domāju, ka tikai sāpēs tā pa īstam sajūtam savu miesu un arī dvēseli. Visas lielās lietas nāk „caur” ciešanām. Sākot no piedzimšanas. Tāpat vēlāk neviens nopietns sasniegums, vienalga vai tas būtu olimpiskā čempiona tituls vai zinātņu doktora grāds, nav iespējams bez zināmām grūtībām un ciešanām. Pārbaudījumos un ciešanās mēs iemācāmies īstumu. Krīzes situācija un piespiedu gavēnis iemāca atmest visu lieko. Bieži vien tikai šādā brīdī cilvēks pirmoreiz tā pa īstam novērtē to, kas viņam ir. Bieži izrādās, ka bez daudzām lietām var arī mierīgi iztikt, pielabojot to, kas jau sagādāts agrāk. Uz brīdi pierimstot, daudz labāk atklājas, par ko patiešām ir vērts atdot savus pēdējos latus un kādiem darbiem savu laiku nav vērts ziedot.
Varbūt ir lietas vai pakalpojumi, ar kuriem varam norēķināties, liekot lietā savus talantus. Lielās grūtībās lieliski īpaši atklājas arī tas, kuri ir mūsu īstie draugi, un kurām attiecībām savu laiku nav vērts tērēt. Jā, tas izklausās diezgan pretīgi, jo visi zinām, labu draugu nekad nevar būt par daudz… Bet tā ir tikai tāda runāšana. Diemžēl mēs pārāk daudz sava laika un līdzekļu tērējam tukšām sarunām, nevajadzīgas informācijas uztveršanai un pasākumiem, kuros mierīgi varam arī nebūt. Bieži vien grūtos brīžos viscilvēciskākās sarunas izveidojas tieši ar trūcīgākajiem ļaudīm. Varam skatīties uz Šveici un citām bagātajām valstīm, bet šajā pasaulē ir arī Indija, Bangladeša un dziļā Latgale… Paraugoties, kā klājas cilvēkiem tur, nemaz tik ļoti vairs čīkstēt negribas. Taču tas ir tikai mans redzējums. Nevēlos tēlot Mozu, kurš tagad kādu grasās izvest no tuksneša. Tās arī šobrīd ir lielākās pārmaiņas manā dzīvē, ka vairs negrasos nevienu nekur vest. Pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Tikai – diemžēl latvieši baidās būt spilgti. Ar savām šābrīža izjūtām un nostāju, es uz tā fona, droši vien, esmu spilgts, un līdz ar to neatstājunevienu vienaldzīgu. Bet vadītājam tādam ir jābūt. Nav jau īpaši lielas izvēles – vai nu kāds ir vadītājs, vai arī seko kādam citam. Tāpat kā ārstam, arī man ir savi „pacienti” un būtu muļķīgi ļaunoties uz tiem, kuri sev izvēlējušies citu ceļu…

Pilna intrervija žurnāla “MEZGLS” 2010. g. decembra numurā:
Kāpēc brīvmācītājs Valters Korālis uzskata, ka visas reliģijas Rietumeiropā lielākā vai mazākā mērā ir uzņēmējdarbība?
Saruna par tradīcijām, vērtībām, baznīcu, fotogrāfiju, brīvticību un dzīvi.

Nopērc, lasi, uzzini, pierkrīti, strīdies pretī, atmini dzīves krustvārdu mīklas… Dzīvo! (sun)

http://www.santa.lv/lv/zurnali/mezgls/par.html?santa.subscribe_id=8

Foto: V.Korālis

Kas izdomāja Ziemassvētkus?

2008.11.26 01-07-04
Grūti noticēt, bet eglīte ne vienmēr bijusi Ziemassvētku rota, savukārt piparkūkas izmantotas kā tabletes pret dažādām kaitēm. Ejam meklēt svētkus!

Stāstu sāksim ar Svēto Niklāvu, Pjēru Noelu, Santa Klausu, Krisu Krinkli, Tēti Mikulašu, Salaveci, Ziemassvētku vecīti. Viņus sauc tik dažādi, bet uzdevums visiem viens — parūpēties par dāvanām bērniem un pieaugušajiem. Kurš izdomāja vīriņu sarkanajā mētelī ar garo bārdu?

Kā radies Ziemassvētku vecītis
Par Ziemassvētku vecīša prototipu tiek uzskatīts Svētais Nikolass jeb Mirras bīskaps, kurš dzīvoja 4. gs. mūsdienu Turcijas teritorijā. Viņš bija labsirdīgs un dāsns vīrs. Nostāsti par viņa labajiem darbiem tika daudzināti tuvu un tālu. Te viņš nabadzīgam bērnam zem gultas nolika apavu pāri, te izsalkušam ubagam paslepus somā iebāza siltu maizes kukuli.

Skatoties filmas, esi pamanījis, ka reizēm Ziemassvētku vecītis ierodas visai savdabīgā veidā — pa skursteni. Arī par šo tradīciju jāpateicas Nikolasam. Reiz neilgi pirms Ziemassvētkiem viņš apmeklējis trīs nabadzīgas māsas, kuras nevarēja atļauties apprecēties. Pirmās divas naktis viņš to mājās atstājis pūra naudu divām māsām, bet trešajā naktī durvis bijušas slēgtas. Nikolass veicis akrobāta cienīgu triku — uzrāpies uz jumta un trešajai māsai domāto naudu iesviedis pa skursteni.

Kādu tu parasti zīmē Ziemassvētku vecīti? Amerikāņu mākslinieks Tomass Nasts 1863. gadā avīzes vākam uzzīmēja vīru ar baltu bārdu un dāvanu maisu. Vēlāk šo viņa aizkustinošo zīmējumu reklāmas industrija padarīja slavenu un atpazīstamu. Vīrs ar balto bārdu bija visur — uz atklātnēm, veikalu skatlogos un dzērienu plakātos.

Ak, eglīte, ak, eglīte!
Latviešiem patīk domāt, ka Ziemassvētku eglītes tradīcija aizsākusies tieši Rīgā. Jāuzslavē mūsu pilsētas rātskungi, kuri tālajā 1510. gadā rakstos minēja Rātslaukumā uzstādīto svētku eglīti, nodrošinot, ka Rīga tiek uzskatīta par Ziemassvētku eglītes dzimšanas vietu. Egle tolaik tikusi rotāta ar papīra puķēm. Agrāk eglītes mājās neviens nenesa — visi pulcējās ap centrālo pilsētas egli.

Patiesībā pirmie Ziemassvētku eglītes rotājuši vācieši. Viņi gan šo faktu nav iegrāmatojuši. Šur tur 16. gs. hronikās pazib raksti par īpašu amatu — pilsētas egles sargātāju. To ieņemt varēja kāds no pilsētniekiem, kurš visu gadu sevi bija pierādījis kā cienījamu vīru. Viņa uzdevums bija uzmanīt, lai vietējie suņi neapēstu piparkūkas vai mazie pilsētnieki neaiznestu egles rotas mājās.

Jau izsenis Ziemassvētkos pie egles izspēlētas Bībeles ainas, kur darbojās pirmie cilvēki — Ieva un Ādams. Eglē tika kārti grēka āboli, ar ko čūska kārdināja Ievu. Tagad tos nomainījuši spoži, apaļi bumbuļi. Līdzās tiem eglīti grezno arī ar svecītēm. Bet pirmā ielikt eglītē svecītes iedomājās Brandenburgas princese un Brigas hercogiene Doroteja Sibilla 1611. gadā.

Piparrauši zāļu vietā
Pirmās liecības par medus un garšvielu kūkām atrodamas jau senajā Ēģiptē. Tiesa, ēģiptiešiem tādi Ziemassvētki pat sapņos nerādījās, viņiem vienkārši garšoja saldumi. Taču piparkūkas, ko pazīstam mēs, jau 14. gs. Nirnbergas vīriešu klosterī radīja mūki, jo viņiem bija pieejamas no ārzemēm atvestās garšvielas.

Drīz vien piparkūku bizness Vācijā gāja plašumā. Bijis pat speciāls amats — piparkūku cepējs, ko apliecina 1370. gadā veiktais ieraksts Minhenes pilsētas nodokļu atskaitēs. Šiem cepējiem bija arī savas cunftes. Ne katrs drīkstēja saukties par piparkūku meistaru. Katrai Vācijas pilsētai bija tikai tai raksturīgas piparkūkas. Visi zināja, ka piparkūkas ar sukādēm un mandelēm nāk no Nirnbergas, bet tās, kas pārklātas ar krāsainu cukuru, — no Minhenes. Starp citu, senāk piparkūkām piedēvēja dziedinošas spējas un tās kā tabletes izrakstīja slimniekiem gan pret saaukstēšanos, gan grūtsirdību.

Dāvanu bums
Tradīcija vienam otru apdāvināt tieši Ziemassvētkos nāk no kristietības. Ziemassvētkos piedzima mazs zēns, ko nosauca par Jēzu Kristu, un viņa dzimšanai par godu trīs Austrumu Gudrie nesa dāvanas. Apdāvināšana Ziemassvētkos saistīta ar šī notikuma godināšanu.

Tiek uzskatīts, ka lielākā daļa valstu Sv. Nikolasa 4. gs. iedibinātajām apdāvināšanas tradīcijām pievienojās ap 10. gs. Toreiz populārākās dāvanas bija mājās gatavotas rotaļlietas un gardumi. Cieņā bija īpašas dāvanas, piemēram, apelsīni. Laikā, kad sāka darbu pirmās fabrikas, pašu gatavotās lietas nomainīja rūpnīcās ražotās.

(Vairāk lasi žurnāla „Ilustrētā Junioriem” decembra numurā!)

Foto: V.Korālis