Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres. Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. (Mt. 2:8-12)
Šogad Ziemassvētku gaidīšana ir bijusi skaista, jo dabā ap mums daudz balta sniega un zemei košs apsegs kā mierinājums. Tomēr mūsos un mums apkārtējos cilvēkos paļāvība un drošība nākotnei mazinājusies. Ikviens no mums meklē kādu pamatu, kādu atskaites punktu, no kā atkal veidot dzīves atspērienu.
No seniem laikiem cilvēki, apciemojot viens otru, paņem līdzi ko īpašu dāvanai. Dažreiz tā ir gandrīz nejauši iegādāta, bet citreiz ļoti rūpīgi izvēlēta tieši konkrētajam cilvēkam un situācijai. Mijoties vēlmei saņemt dāvinas vai tās dot, nereti iemācamies priecāties arī par to otro, par dāvanas došanu kā skaistu un cildenu savas dveseles nesavtības piedzīvojumu. Šobrīd, kad daudziem Latvijā ir grūtsirdība par to, ka nevar uzdāvināt tieši to vai tik, cik vēlas, atveras vesela jautājumu kārta par dzīves jēgu. Jā, arī par dzīvi kā cīņu – kam gan tā? Vai vispār kaut kam ir jēga un tamlīdzīgi…
Šajā zīmīgajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā mani ļoti uzrunāja ziņa par Āfrikas valstī Sudānā pazudušajiem Latvijas lidotājiem. Vēlāk tiem, kas notikumiem sekoja līdzi bija liels prieks par ziņu, ka viņi atrasti un atbrīvoti. Bet vēl pēc dažām dienām atklājās pats pārsteidzošākais – viņi ir izglābušies paši saviem spēkiem bez būtiskas ārējas jeb valsts palīdzības. Šis stāsts ir šokējošs vismaz divās nozīmēs: 1) Kaut šie trīs vīri tomēr nebija teiksmainie Austrumu gudrie, tomēr viņiem ir bijusi uzkrāta lieliska pieredze objektīvi apzināties situāciju; 2) Tieši viņu un tikai viņu pašu rīcība ir mainījusi situāciju un izredzes par 180 grādiem jeb no gūsta uz brīvību. Ārpus jebkāda diplomātiska protokola. Viņi rīkojās tā, lai nonāktu pie saviem tuviniekiem un būtu viņiem šī gada un iespējams visa mūža lielākā dāvana.
Pieņemu, ka daudzi cilvēku patiesās ikdienas sajūtas un bažas ir līdzīgas. Visapkārt tikai vieni vienīgi tukši solījumi un gudra izrunāšanās. Bet daiļvārdība jau neuzlabo objektīvo situāciju ne ārpus mums, ne arī mūsu sirdīs. Ja apsēžamies un paskatāmies apkārt meklējot tos, ar kuriem varam pasākt ko būtiski jaunu vai drosmīgu, tad tādus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Iespējams, ka vairāk pat par trīs nesanāks. Varbūt tas ir kāds skaitļa arhetips un tieši tādēļ sirmajā senatnē pirmie Austrumu dāvanu nesēji un pielūdzēji bija tikai trīs? Iespējams. Varbūt, ka tas tā ir vienmēr un visur. Jo arī Kristus saka: “Kur divi vai trīs sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū”.
Mūsu ģimenes relikvijās ir atrodami divi dzeltenas krāsas dokumenti, kuros lasāms, ka par kritisku attieksmi pret to, ko redzam, mums ir nolemts būt izslēgtiem no institucionālās baznīcas. Tādēļ jau vairākus gadus ar sievu neesam nevienas reliģiskas organizācijas biedri. Un jūtamies ļoti labi, jo no sirds ticam Dievam tāpat. Tāda vieda ticīgo kā mēs, Latvijā ir ļoti daudz. Īstenībā taču vairums cilvēku ap mums! Man pašam ir gods un iekšējs aicinājums savā mācītāja privātpraksē kalpot visiem tiem Latvijas brīvticīgajiem jeb ārpus reliģiskajām konfesijām ticošajiem, kuri nevēlas savu ticības un dzīves filozofijas koordināšu sistēmu saskaņot tieši ar kādu gaužām cilvēcisku instanci, tomēr ticības lietās rīkoties saskaņā ar savu gribu. Un, ja paskatāmies vēsturē, tad tieši tādi cilvēki ir būtiski ietekmējuši notikumu gaitu mākslā, kultūrā, poltikā un pat reliģijā. Pārāk liels komformisms un tolerance nevietā visbiežāk radošos cilvēkus nogalina, padarot pārlieki līdzīgus citiem. Tik līdzīgus, ka mums nāktas jautāt nu jau latviski hrestomātisko jautājumu: “Kas es esmu?”. Šī jautājuma patieso un dziļāko atbildi nevar atbildēt neviens dienesta stāvoklis vai izraudzīts padomnieks. Tas katram ir jāatbild pašam no dziļas dvēseles dzelmes, kas glabā mūsu dzīves jēgas lielāko noslēpumu.
Brīžos, kad ausīs ieskanās senās Ziemassvētku dziesmas vārdi “ko dosim mēs, bērni, ko dāvāsim Tev? Ak pieņem mūs pašus par dāvanu sev!..”, mēs nojaušam, ka šie sakrāli sacerētie vārdi neattiecas tikai uz šauri reliģisko sfēru. Tie ir spēcinājumi vārdi dāvanai vispār. Dāvanai vienam priekš otra un vienam caur otru. Tie atsedz mūsu patiesāko krīzi jeb mūsu dvēseles nabadzību kā patiesas klātbūtnes un nedalītas uzmanības deficītu starp mums un alkas pēc piepildījuma vienam otrā. Līdzīgi kā kristietībā Dievs iemiesodamies cilvēcē un gudrajiem ceļiniekiem ir atrodams un pielūdzams pavisam attālā provincē, nost no ierastajiem varas centriem un iestaigātām takām, tāpat arī cilvēki viens otram var atrasties kā brūnums un jaunatklājums visnepieredzētākā veidā.
Ne visi no mums ir trīs austrumu gudrie, lidotāji, prezidenti, ārsti vai skolotāji. Toties ikviens no mums var būt pietiekami gudrs, lai pa vienu un to pašu ceļu atnākot, tālāko zinātu sevī pats un to mīlestībā un degsmē īstenotu.
Vēlu ikvienam savam novadniekam priecīgus Ziemassvētkus
un darbīgu, radošu un drosmīgu Jauno, 2011. gadu.
mācītājs Valters Korālis
/Raksts publicēts laikrakstā “Auseklis”, 23.12.2010/
