Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (I Mozus gr. 12. nodaļa)
Attēlā: esam vietā, kur 1941. gada vasarā zvēriski nogalināja ebreju ģimenes.
Advents, Ziemassvētki un Zvaigznes dienas periods ir gaužām liela sentimenta laiks kristietībā. Gandrīz katrs, neatkarīgi no katra indivīda ticības dziļuma, apstaigā veikalus un gatavo dāvanas. Pāvests, bīskapi, kardināli un mācītāji sacer svētku uzrunas un sprediķus. Svētdienas skolās bērni veido ludziņas, dāmu komitejās cep pīrāgus un rīko bazārus…
Romas katoļu baznīca (Vatikāns) un Vācijas luteriskā baznīca ir publiski paudušas nožēlu par genocīdu pret ebreju tautu un turpmākajā savā darbībā, akcentējušas neko tamlīdzīgu turpmāk vairs cilvēces vēsturē nepieļaut.
Toties Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai vadošo amatpersonu priekšā ir vēl veseli divi pēc patiesās būtības izvērtējami vēsturiski sarežģīti laikmeti, kuros tā sociāli aktīvi piedalījusies: 1) baznīcas darbinieku un pat mācītāju (!) aktīva iesaistīšanās holokaustā (klausies turpmākajā tekstā ievietoto vienu no mutiskajām mūsdienu liecībām – U. Berziņa atmiņu stāstu); 2) aktīva baznīcas locekļu un vairāku redzamu garīdznieku sadarbība ar padomju režīmu jeb ČEKU. Arī par šo periodu ir dzīvi aculiecinieki, kurus ir jāintervē par Latvijas jaunāko laiku mācītāju, prāvestu un arhibīskapu sadarbības pakāpi un pāri darījuma smagumu pret cilvēkiem. Šāds LELB amatpersonu darbības vēsturisks izvērtējums un reliģiskās organizācijas vadītāja publisks paziņojums par šiem nodarījumiem vēl NAV noticis.
KLIKŠĶINI & LASI par Limbažu luterāņu mācītāja E. Mača (1904. – 1991.) darba stilu.
Vai mēs patiešām domājam, ka šādas koleģialitātes un darba stila cilvēki Latvijas baznīcā bija sastopami tikai senāk? Vai šodien, kad LELB vadošie garīdznieki visiem spēkiem cenšas noturēties pie garīgās varas, nav nekas piemirsies no nesenās pagātnes. Ķerot kabataszagļus u.c. mazos grēciniekus tautas masās, reliģiskajās organizācijās ļoti bieži lielie afērtisti- ekonomisko darījumu blēži un stukači paliek piesegti. Un viņus piesedz paši augstākie garīdznieki, jo pēdējiem savukārt atlec komforts un izdevīgums. Līdzīgi kā tas vēsturē notika ar mācītāju Maču Limbažu pusē, notiek ar prāvestiem un mācītājiem arī mūsdienās. Tas viss lielā mērā pateicoties sabiedrības iecietībai pret baznīcu kā visu drīkstošu organizāciju.
KLIKŠĶINI & KLAUSIES 12 minūšu dzīvu liecību (ieraksts izdarīts 2009. gada 30. novembrī)
Uldis_Berzins_atminas_par 1941_gada_genocidu_Limbazos
Agrāk vai vēlāk visu nāksies izvērtēt, un, runājot latviešu ievērojamā teologa Haralda Biezā (1909-1995) grāmatas “SAKI TĀ KĀ TAS IR” vārdiem. Kamēr baznīca un tās darbinieki nav pienācīgi izpētījuši, izvērtējuši un nožēlojuši šos kalpošanas periodus politiskajiem režīmiem, kur tā likusi ciest miermīlīgiem Latvijas iedzīvotājiem, tikmēr tāda kristietība patiešām ir un paliek vienīgi pastkartīšu un Ziemassvētku eglīšu sentiments. Tikpat liels pārpratums kā Īrijas katoļu baznīcas pedofīlijas skandāls, kuklusklans ASV vai tepat Latvijā vērojamā baznīcvaras uzurpācija.Tomēr Latvijas institucionālās baznīcas kalpošana politiskajai varai turpinās vēl arvien. Sākot no kristīgās baznīcas konfesiju kapelānu iesaistīšanās tā saucamajās miera misijās Rietumvalstu iniciētajos aneksijas karos Tuvajos Austrumos līdz pat lokālpolitiskiem manevriem tepat Latvijā – Aglonā, Saeimā lobēto likumu vai pašvaldību budžetu līmenī.
Raksta https://www.ticu.lv/?p=5401 publikācijā Limbažu novada laikrakstā “AUSEKLIS” aiz Limbažu ebreju slaktiņa iniciatora – pirmskara mācītāja Edmunda Mača (1904. – 1991.) pieminējuma polikorekti tika izņemts teikums: “Ja tā ir patiesība, ko saka daudzās pierakstītās cilvēku liecības, tad tās lieku reizi pierāda institucionālās kristīgās baznīcas pārstāvju mūžsenu seriālo ieinteresētību kādus sodīt.”
Genocīds sabiedrībā un baznīcā neveidojas uzreiz. Sākumā tās ir aizdomas pret kādu indivīdu vai sociālu grupu, vai tautu. Vēlāk tas ir nicinājums un mobings. Un tad jau seko mērķtiecīga cīņa, kuru vēsturnieki nodēvējuši par genocīdu. Mūsu tautai tās vēstures sakarā ir par ko aizdomāties. Kādu daļu atbildības arī baznīca kā attiecīgā laikmeta organizāzija var noslēpt aiz vārdiem “tādi bija laiki”. Bet ne jau visu!
Pētot Limbažu muzeja materiālus par holokaustu, varēju sastapies ar lielu konkrētību. Var secināt, ka holokaustā cietušas ebreju Šalomoviču, Levinu, Kaicneru, Jēkabsonu, Iršonu, Alparoviču, Kocenu, Beļinsku u.c. dzimtas. Cilvēkus iznīcinot, viņu īpašumu – zeltu un dārglietas paņēmuši paši šāvēji. Visai pārliecinoši vēsturiskās liecības piemin divas lietas: 1) šos slaktiņus ir veikuši tieši latvieši bez jebkādas tiešas vāciešu iejaukšanās; 2) nogalināšana ir notikusi ļoti necilvēciskā veidā – aprokot pusdzīvus cilvēkus (acīmredzot, taupot patronas) un mazos bērnus piebeidzot, turot viņus aiz kājām un sitot to galvas pret koku. Dokumentos un liecībās lasāms, ka šos slaktiņus aktīvi organizējis vietējās Limbažu draudzes mācītājs E. Mačs. No kurienes tieši kristiešu mācītājam radies tāds naids, atliek vien minēt. Pašsaprotami, ka amatpersonas savu žulti nekad neizgāž uz augstākstāvošajiem, bet uz padotajiem vai zemākajiem sabiedrības slāņiem. Pretēji tam kā to Jaunajā derībā darīja Kristus, bieži norājot farizejus par viņu liekulību.
Laba zīme: pār mūsu galvām uz dienvidu pusi aizlidoja gulbju kāsis (vidējā attēlā). Drīz sals.
Ja jau reiz tā ir vēsturē bijis, ka manam mežam cauri uz nošaušanu vesti ebreji, tad saimnieciskas lietas vislabāk tomēr ir iesākt ar viņu piemiņas dievkalpojumu. I Adventā, 2009. gada 29. novembrī Limbažu pusē rīkojām nelielu piemiņas dievkalpojumu mežā, kur tika zvēriski iznīcinātas vairākas ebreju ģimenes. Un tā kā manā dzimtā ir ne tikai latviešu, vācieši, bet arī attālākas ebreju saknes, tad nevarēju būt pret šo vēstures faktu vienaldzīgs. Izejot cauri manam mežam, esam vienojušies ar kaimiņmeža īpašnieci Ainu Apini, ka varam viņas īpašumā noturēt piemiņas dievkalpojumu tieši tajā vietā, kur cilvēki nošauti un aprakti. 
I Adventā mežā pie izgāztā bērza saknēm bija labs aizvējš svecītēm. Citā sausā kokā ritmiski kala dzenis. Iespēju robežās turpināšu iesākto vēsturisko tēmu izpēti, balstoties uz aculiecinieku stāstiem un muzejā pieejamiem materiāliem. Šobrīd turpinās darbs arī pie visjaunākā laika notikumiem – ekonomiskā apvērsuma un mobinga rīkotājiem Valmieras draudzes vēsturē, kas tiks publicēts šīs web-lapas sadaļā “Tā bija”.
Paldies Limbažu muzeja direktoram Jānim Ulmim par sadarbību materiālu izpētē!
Paldies brīvticīgajiem Sarmītei un Normundam Tušinskiem par praktisku atbalstu!
* Skaties videosižetu Limbažu TV 3. un 4. decembra vietējo ziņu raidījumos pl. 19:00 un 21:00.
* Par Valmieras brīvticīgo Draugu kopas darbību tuvākajās nedēļās būs iespēja noskatīties videosižetu vienā no Maskavas neatkarīgajiem telekanāliem.
Teksts : Valters Korālis
Foto: Anna Korāle
