Edgaram Liepiņam – 80

Skultes kapsētā katru gadu maijā notiek piemiņas pasākumi, atceroties latviešu vecākajai un vidējās paaudzei tik labi pazīstamo ākstu un traģiķi – aktieri Edgaru Liepiņu. Šogad, kad gaidām viņa jubileju, E.Liepiņa vārds izkan plašāk. Režisore Mārīte Balode sadarbībā ar E.Liepiņa dēlu Kristapu Liepiņu veidojusi scenāriju filmai par mākslinieku, ko nesen rādīja TV. Kristaps filmējis tēvu gan koncertos un dzīvē, ļaujot tagad mums paturēt liecību tālākajiem laikmetiem. Tomēr jo lielāks paldies jāsaka aktierim Imantam Skrastiņam,kurš ik gadus mēģina sapulcināt cilvēkus, atcerēties E.Liepiņu. Tā cauri gadiem ir sanācis, ka ar aktieri Imantu Skrastiņu esam pavadījuši kaimiņmājās – viņš Skultes pagasta “Muižniekos”, es “Jaunpiļos”. Arī dzimšanas datumi līdzīgi: viņam – 12. aprīlī, man – 12. martā, kaut citā paaudzē, protams. Dzimtas kapi arī abiem turpat netālu. Man gan daudz svarīgāk par šo ir bijis tas, ko I.Skrastiņš ienesis latviešu kultūrā – daudzās izrādes, raidlugas, runas mākslas tradīcijā– akcentētā “s” izruna un tā varētu turpināt.. Tomēr sirsnīgi fascinē tieši tas, ka viņš arvien vēl uzņemas rūpes par citu savas cunftes brāļu piemiņas saglabāšanu. It īpaši par Edgaru Liepiņu, izveidojot kopā ar citiem ziedotājiem viņam pieminekli, organizējot kapu sakopšanu un katru gadu atgādinot. Īstenībā ar to jau pietiek, lai atcerētos.

Nu mēs jau droši vien zinām, ka aktiera Edgara Liepiņa dzīvesstāsts ir gana pretrunīgs un sarežģīts, it īpaši – viņa personīgā dzīve. Tomēr visi viennoszīmīgi piekritīs – spilgts un kolorīts cilvēks! Viņam piemita neatvairāma spēja drastiskajās un it nerātnajās dziesmās iekustināt, pamodināt mēreni pelēko un vienaldzīgo latvietību. Savukārt Klibais Jurks (kinofilma “Puika”) un dziesma R.Paula dziesma “Tāpēc jau, ka nevar zināt kāpēc” būs spilgtākais no viņa snieguma, kas mūsu dveseles kamolā ietin pa tumši zilam skumju dzīparam. It īpaši zinot, ka mūža pēdējās dienās viņš daudziem vairs nebija nepieciešams. Viņa aiziešana Valmieras rajona Mārsnēnos bija klusa un vientuļa. Man pašam ir izdevies pabūt tajās mājās un apkārtnē, lai mēģinātu apjaust kā jūtas cilvēks, kad viņam vairs nav skatuviskā spožuma, kad viņš ir slims un pamests. Bet tāds liktens piemeklē daudzus latviešu inteliģences pārstāvjus mūsdienu sabiedrībā, kur bieži katram savs krekls tuvākais…•

Raksta turpinājums: https://www.ticu.lv/?page_id=1638

vairāk fotogrāfijas: www.koralis.lv

Mācītāji un draudzes starp pīrāgiem un pātagu

macitaju_kalposanas_noteikumi.projekts01.04.2008.doc – KLIKŠĶINI (download) & LASI
materiāls no publiski pieejamā: http://www.lelb.lv/lv/?ct=draudzu_attiistiiba

LELB Virsvalde steidzīgi gatavojas ārkārtas 24. Sinodei (no gr. val. – kopsanāksmei).
Izejot no nesen pieņemtās Satversmes loģikas, tā pēc būtības vairs nav uzskatāma par augstāko LELB lēmējinstitūciju, jo tai virsuzraugs kļuvusi Bīskapu kolēģija, kura var atgriezt Sinodes lēmumus atkārtotai skatīšanai. Viss jau, kā allaž, bija un tiek labi domāts…

Šajā reizē atkal Sinodes pieņemtajiem lēmumiem būtu jāpalīdz garantēt Baznīcas vienību un citus cēlus mērķus. Tomēr, runājot saprotamāk un piezemētākos vārdos – jāizved LELB no tuvu draudošā ekonomiskā bankrota. Vai tas nebūs par stipru teikts? Nē! To jau sevī arī nes un ietver Sinodes rakturotājvārds – “ārkārtējā”. Jo visas galvenās šībrīža Virsvaldes finansiālās iespējas iepretī tās algoto darbinieku sarakstiem ir nespējīgas jaunās vēlmes piepildīt. Ceļā uz filigrāno un līdz galējībai sarežģīti izstrādāto administratīvo pārvaldes formu, aizmirsušies paši galvenie Baznīcas darba rūķi – mācītāji.

No otras puses – nav jau slikti, ka līdz šim Virsvalde varējusi izvērsties un pa labi un pa kreisi kritizējusi t.s. mazākās LELB vienības (skat Satversmi) – draudzes un to ganus. Tos pēdējos gan pa šiem gadiem kaut kā nācās uzturēt draudzēm, kamēr LELB Rīgā pārdoto īpašumu nauda ir gandrīz pilnīgi iztērēta Virsvaldes uzturēšanai. Savdabīgi, ka vairums Latvijas mazpilsētas iedzīvotāju vismaz vārda pēc zinās nosaukt vietējo mācītāju vai pat aprakstīs viņa izskatu, kamēr maz ticams, ka zinās, kā izskatās kāds no n-to komisiju un apakškomisiju vadītājiem un kur nu vēl to locekļiem.

Daži mani (māc. V.Korāļa) paredzējumi par šo gaidāmo Sinodi:
* Sinodes atklāšana notiks ar spožiem un celsmīgiem apsveikumu tekstiem no partnerbaznīcu puses.

* Ziņojumos netiks ietverts Virsvaldes detalizēts budžets. Visiem līdzekļiem (kā arvien) tiks vaimanāts par mācītāju mazo atalgojumu, bet NETIKS atklāts Virsvaldes amatpersonu un tehnisko darbinieku algas, piemaksas u.c, aizbildinoties ar dažādām likuma normām, ētiku etc. Neapšaubāmi tas izsauks karstas debates un vispārēju neapmierinātību zālē sēdošajos, jo mācītāji par sevi informāciju ir godprātīgi snieguši. Pie kam, vēl par savu ģimenes locekļu ienākumiem un to izcelsmi, kas ir absurds no juridiskā viedokļa – to vispār darba devējs nav tiesīgs jautāt vai klāt skaitīt darbinieka atalgojumam.

* Zem LELB garīdznieku atalgojuma un sociālā nodrošinājuma plāna mēģinās iedabūt pēc iespējas vairāk personu, kuru pirmā/ galvenā darbavieta nav draudze (Lutera akadēmijas mācībspēkus, misionārus utt..) Tam par godu iecerēts p.9 sinodes darba kārtībā, kad jau būs pieņemts šis attiecīgais dokuments.

Otrajā Sinodes daļā:
* LELB garīdznieku atalgojuma un sociālā nodrošinājuma plāns ir tieši pirms pusdienlaika un par to vajadzīgajā redakcijā būs spiesti ātri nobalsot (iepriekšējo gadu sinožu tradīcija to labi rāda).

* Dienas otrajā pusē, skatot mācītāju pienākumu aprakstu (skat. virs šī raksta WORD formātā), daudzi būs pamanījuši, ka mācītāju plānotie pienākumi: tiesības= 10:1. Tur ies vētraini, jo attapsies, ka pienākumus aprakstošais dokuments līdzinās armijas reglamentam vai komandantstundas kārtības noteikumiem karā. Daži sinodālis sāks pieprasīt Virsvaldes darbinieku pienākumu un ētisko normu aprakstu.

* Mācītājiem arī ilgu laiku pēc Sinodes nebūs tik lielas dūšas, lai dibinātu arodbiedrību un pēc būtības aizstāvētu savas darba tiesības, kā arī pieprasot slēgt korektus darba līgumus. (I Latvijas brīvalsts laikā ar mācītāju darba tiesībām bija citādāk…)

* LELB draudžu nolikums
būs kā juridisks dokuments, atņemot draudzēm jebkādas suverēnas tiesības rīkoties ar savu īpašumu u.c. svarīgos lēmumos, pieskaņojot tā loģiku jau esošajai LELB Satvarsmei (nedalītai Virsvaldes varai pār visām lietām).

* Ne mazāk interesanti būs, cilājot nākamos jautājumus, jo runa taču par naudu! LELB teoloģiskās nostādnes ziedojumu lietās (kādi ir pieejami citās konfesijās – Desmitās tiesas u.c.) līdz ārkārtas Sinodei un tās norises dienā rakstiskā veidā nebūs pieejami. Atgādinās, ka par to jau ir rakstīts Bībelē un katrs rīkojas pēc savas sirdsapziņas. Tādēļ tie nekļūs tik saistoši kā visvisādi noteikumi draudzēm un mācītājiem. Arī par tām un tiem jau taču nav rakstīts Bībelē. Tajā taču viss ir rakstīts…!

* Nebūs skatāms arī LELB līgums (vai tā noslēguma, t.i. balsojamā versija) ar Latvijas Valsti, jo tas jau sen kā ir atstāts novārtā. Līdz ar to Sinode nebalsos par iespēju nodrošināt ceramus ienākumus no Valsts un pašvaldībām, lai uzturētu arhitektūras pieminekļus – dievnamus, kā arī nodrošinot misijas darbu slimnīcās, cietumos, armijā u.c. ar vārdu sakot, garantēti atvieglojot LELB struktūru budžeta ienākumu daļu.

* Diskusijās un lēmumos matemātiski neskaidra paliks LELB vispērējo vajadzību (lasi- Virsvaldes) naudas ilgtermiņa izcelsme no draudžu budžetiem, jo draudzes priekšnieki u.c. sinodāļi – laji mājup braucot, pēkšņi atcerēsies, ka vēl bez Virsvaldes vajadzībām, draudzes valžu tiešā pienākumā, kompetencē un atbildībā paliek dievnamu uzturēšanas un visu draudzes tehniskā budžeta nodrošināšana.

* No iepriekšminētā secināms, ka paredzēs visplašākā mēroga draudzēm piederosā nekustamā īpašuma izpārdošanu, lai tuvākajos gados nosegtu plānotā kredīta (20 milj. latu + procenti) “mācītāju fondam” un Virsvaldes tekošos izdevumus.

* Atliks divi risinājumi – vai nu celt draudžu locekļu obligātās iemaksas un palielināt maksu par kazuālpakalpojumiem (kristības, iesvētības, laulības utt.). Bet to vis nevarēs, jo normāli domājošie sapratīs, ka visa svētdarbības var veikt dabā gleznainās vietās ar daudz lētāku pašizmaksu, nekā to pieprasa LELB “aparāts” un dārgo (nereti pavisam auksto) baznīcu uzturēšana.

* Otrais finansu ieguves risinājums: steidzami tuvākajos gados izpārdot LELB kopējos un draudžu īpašumus. Matemātiski sanāk, ka arī tos, kurus, draudzes mierinot, iepriekš bija ieplānoti ilgtermiņa iznomāšanai.

* Un beigu beigās, kad tas viss būs iztērēts, tad Sinode balsos par iespējami ātrāku LELB pievienošanu Romas katoļu Baznīcai (inkorporējot nedalītā veidā vai uz ekskluzīva līguma pamata). Jo īpaši tādēļ, ka gandrīz visi LELB teoloģiskie, juridiskie un liturģiskie priekšdarbi hipnotiskā mierā jau šādai norisei plānveidīgi paveikti.

* Tas, ka Sinodes vairs nenotiek kādā no Rīgas dievnamiem, aizbildinoties ar vietu un ērtību trūkumu, bet jau 2. reizi pēc kārtas notiks Pasaules Tirdzniecības centrā, kas patiesībā ir bijusī LPSR PSKP galvenā mītne. Šim apstāklim pat varētu nepievērst uzmanību. Zīmīgākais šajā ēkā lemtais būtu drīzāk tas, ka varas un finansu resursi pēc Sinodes vēl izteiktāk nonāks tikai dažu cilvēku rokās. Daži sacīs, ka par to nav lieki jāsatraucas, bet tikai jātic un jāuzticas. Bet tādiem es atbildētu, ka cilvēki ticējuši arī dažu vairs neesošu banku solījumiem. Un vēl to, ka nav vairs nozīmes arī sinodēm, jo viss jau tāpat predestionēts (liktenīgi nolemts). Tad sanāk, ka katram atliek vien ticēt uz savām personīgajām saitēm uz Dievu un mazāk uz Baznīcai (domāts lokālāk- LELB) teoloģiski piedēvētajām īpašībām.

* Pēdējos mēnešos daudzi mācītāji kļūst grūtsirdīgāki un domīgāki, jo viņu statuss LELB kļūst arvien nestabilāks, kamēr pienākumu arvien vairāk. Ar tādiem cilvēkresursiem dievnami paliks tukšāki. Jo LELB kļūst arvien vairāk administratīvi smagnējs un finansiāli dārgs organisms ar visai neskaidru teoloģisko un liturģisko identitāti. Bet tas vēl tas mazākais. Drūmākais ir tas, ka cilvēki mūsu organizācijā (LELB) kļūst bailīgāki izteikties vai kļūdīties. Samazinās cilvēcības faktors. Dominē rīkojumi un pavēles. Jo Mīlestība, vismaz uz kādu laiku, ir atstājusi mūs. Diemžēl.

* Ja kaut kas no tā visa notiks citādāk, nekā es šeit prognozēju, tad dodiet ziņu! Jo man nebūs ļauts piedalīties Sinodē un ietekmēt tās lēmumus. Vairums sabiedrības zina, ka manis atstādināšanai no mācītāja darba ir pamatā ekonomiski iemesli. Tā bija būtiski nepieciešama, lai es nedrīkstētu piedalīties Sinodē.

© Citē un atsaucies droši, māc. valters Korālis

Mobings* turpinās jeb V.Korāļa atstādināšana IV

* Kas ir mobings? Latviešu valodā ir pieejama grāmata –
Konstance Halta. Veiksmīga karjera vai mobings– psiholoģiskais terors darbā. // Jumava, Rīga, 2003.

Mobings – psiholoģiskais terors, horizontālā vardarbība, tiranizēšana – ir specifiska veida attiecības darbavietā, kad viens vai vairāki darbabiedri sistemātiski naidīgā un neētiskā veidā vēršas pret kādu savu kolēģi. Līdz ar to cilvēks tiek nostādīts bezpalīdzīgā un neaizsargātā situācijā.” (Ansis J. Stabingis, psihologs – psihoterapeits)
Grāmatas autorei Konstancei Haltai vairāku gadu garumā nācies piedzīvot nepārtrauktu mobingu, kas sagrāva viņas veselību. Mobings izplatās kā sērga, un tā izpausmes kļūst arvien nepatīkamākas. Ikviens cenšas iezāģēt kāju kolēģa krēslam. Slimības, dzīves un darbaprieka zudums, nevēlēšanās atbalstīt savu uzņēmumu ir trauksmes signāls. Apmēram 50% slimību rodoties mobinga dēļ. Tas izmaksā dārgi gan tautsaimniecībai vispār, gan uzņēmumam atsevišķi. Zviedrijā veikti pētījumi rāda, ka aptuveni 10-20% pašnāvību gadā tiek izdarītas tieši mobinga dēļ. Autore saistoši apraksta, kā izlauzties no apburtā loka, kā mainīt izturēšanos jaunā darbavietā un attiecībās ar cilvēkiem, kā izvirzīt mērķus, iedvesmot sevi un gūt panākumus, turklāt saglabājot labu veselību!
_______________________________________________________________

Specifiska mobinga tehnoloģija ir vairums pasaules reliģiskajās organizācijās, jo tieši tajās ir vislielākās iespējas totalitārai attieksmei pret indivīdiem, viņu dzīvi, uzskatiem, kā arī rakstura un ētiskajām nepilnībām. Tieši “dvēseles kailums un vājums” , “nepilnības un vainas sajūta” , “spontāna emocionāla atvērtība” , “nevērtīguma un grēcīguma apziņa” , “nepareiza seksuālitāte”, “maldīgi uzskati” utml. nav ticīgajiem sveši jēdzieni. Tādēļ jau pašā sākumā tiek izveidots mobinga terora psiholoģiskais pamats, kas ļauj plaši manipulēt ar šo cilvēku vainas apziņu, pašcieņu un pakļaut viņu viedokļus orgnizācijas vai to vadītāju intersesēs. Sabiedrības (pūļa) sajūsma un alkas pēc “taisnīga soda” jau kopš Viduslaikiem ir palīdzējusi inkvizīcijai veikt publiskos sodus tirgus laukumos, netaupot fantāzijai grūti aptveramus spīdzināšanas rīkus “reliģisko ideju vārdā”. Nav svarīgi kā sauc konfesiju līderus un kāds ir viņu reitings sabiedrībā. Tikai paši tuvākie cilvēki zina šo līderu patiesākās rakstura īpašības un bieži vien baidās, jo paši kļūst garīgi slimi un materiāli atkarīgi no viņiem. Nereti tie paši cilvēki, kuri agrāk vērsušies pret reliģiski citādi domājošajiem jeb sektām, paši drīzi vien kļūst par sektantiem un līdzcilvēki pat nenojauš, ka kļuvuši par reliģiskas un mantiskas manipulācijas līdzdalībniekiem.

Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Līdzcilvēki aizdomāsies par to, kam tad īsti kalpo ar katru mēnesi arvien dzelžainākā reliģiskā disciplīna LELB (Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā)? Šis portāls turpinās stāstīt par mobingu LELB politiskās un mantiskās varas dēļ. Šis stāsts nav abstrakta teoretizēšana, lai radītu zinātnisku disertāciju. Šis ir konkrēts stāsts par septiņu cilvēku ģimeni, kas liecinās plašākai sabiedrībai par jaunākajiem notikumiem, kas notiek tieši ar viņu dzīvi reālā laikā un vietā.

Stāsts šajā gadījumā ir par mobingu pret diviem Sv. Sīmaņa draudzes un SIA “Svētā Sīmaņa Pastorāts” vadošajiem darbiniekiem un viņu kolēģiem. LELB Virsvalde to apņēmīgi īsteno tiešā un netiešā sadarbībā ar Valmieras prāvestu A.Bušu, vairākiem redzamiem Valmieras pašvaldības politiķiem un amatpersonām, t.s. “vietējiem kristīgajiem uzņēmējiem”, Valmieras uzņēmējiem un “Vidzemes TV”. Par vairākiem konkrētām amtpersonām, uzņēmējiem, viņu specifisko lomu šajos notikumos materiālus palīdz krāt ne tikai teologi, psihologi, bet arī žurnālisti, mediķi, juristi un darba tiesību speciālisti. Saprotamu iemeslu dēļ juridiska satura materiāli šeit netiks publicēti.

Kā jau tas šados gadījumos notiek, cilvēki nostājas vienā vai otrā pusē, citi ieņem latviešu nacionāli izslavēto neitralitātes pozu. Arī labi! Jo katram ir savas tiesības un sava patiesība. Arī mums. Absolūtās tiesības un patiesība pieder vienīgi Dievam. Mēs esam pirmie reliģisko kopienu piederīgie Latvijā, kuri par šo problēmu runā skaļi. Mēs šo tēmu noteikti turpināsim. Vienalga, ko par to domā apkārtējie. Seko līdzi!

Lasi līdzšinējo rakstu apkopojumu par šo tēmu: https://www.ticu.lv/?cat=18

VĒLOT PATIESAS un DIEVAM ATVĒRTAS SIRDIS SVĒTĀ GARA SVĒTKOS,
Guna & Valters Korāļi