Attēlā: Ilga Veides ielas dārza saietā 2008. gada vasarā
ILGA APINE
(*1937.g. 22. janvārī – † 2009.g. 11. maijā)

Vecāku Alises un Edgara Laķu ģimenē Ilga bija ļoti gaidīts bērniņš. Valmierā viņai nāks piedzimt laikā un bērnību piedzīvo laikā, kad seko karš un pilsētas atjaunošanas darbi. Pēc pilsētas centra izpostīšanas, ģimene par katru 1000 ķieģeļu notīrīšanu 100 varēja ņemt savas majas būvniecībai. No tiem varēja tapt mājiņa Brēžas ielā. Ar ļoti lielu godbijību un cieņu Ilga atcerējās savu vectēvu Jāni Martinsonu, kura īpašumu Rīgas ielā 58 mūža otrajā pusē varēja atgūt un sekmīgi pārvaldīt.

Bet pa to vidu – mūžs. Pēc Valmieras ģimnāzijas seko izglītības ceļi Rīgas Pedagoģijas augstkolā. Pēc šī posma rit darbs Valmieras bērnudārzos dažādos amatos, aprūpējot pilsētas visjaunāko paaudzi. Neilgi pirms pensijas gadiem vēl pastrādāja Zilākalna kūdras melases rūpnīcā.
1961. gada decembrī apprecās ar Jāni un šajā saulē ienāk pašas bērni Līga un Uldi, vēlāk mazbērni Mārtiņš, Agnese un Kate. Šajās dienās, kad rakstāmi atvadu vārdi, omīte varētu turpināt priecāties būt vecvecmāmiņa… Pēdējo mūža cēlienu līdzās bija vedekla Inga. Mūžībā sagaida brālis Harijs (miris Austrālijā). Sveicienus no tālās zemes Austālijas sūta Edgars. Latvijā- brāļi Arvīds, Juris un Andris.
Klases un studiju biedri atcerēsies kopīgos saviesīgos vakarus ar dziesmām un interesi vienam par otru. Pieskatīja kaimiņmeiteni Karlīni un palīdzēja daudziem. Ļoti mīļas bija viņai bija mūsu meitenes Anna Laura un Natālija Veides ielā, kur pagaidām mītam.
Līdz ar to var sacīt, ka omītei nebija tikvien dzīvs pienākums pret dzimtu kapavietu sakopšana Valmierā, Trikātā, Šķērstiņos un Klapkalnciemā. Viņai ļoti svarīgi bija rūpēties par dzīvajiem. Domās dzīvoja līdzi bērniem, kuru lielas dzīve daļa pēdējā laikā paiet Vācija un Dānijā, mazbērniem un, neapšaubāmi, arī sabiedrībai.
Par Ilgas mūža sabiedrisko pusi ir jāsaka, ka viņa pirms sešiem gadiem ienāca Valmiers Sv. Sīmaņa draudzē un savos pieredzes pilnajos mūža gados iesvētījās. Nesenajos juku laikos viņa palika ar draudzes nelielāko “ar savu galvu domājošo daļu”, kā viņa pati izteicās – Valmieras Brīvticīgo draugu kopu, kas pulcējas Veides ielā. Viņa bija viens no retajiem cilvēkiem, kas pati pieņēma lēmumus un rīkojās saskaņā ar savu prātu. Ar viņas gādību tapa visi līdzšinējie kultūras biedrības “ESMU” pasākumi Dikļos, Mazsalacā un Valmierā, kas radoši saturēja kopā cilvēkus.
Ilgas tauksmainā sirds apstājās ķiršu ziedēšanas laikā. Turpināsies cilvēku dziesmas, dejas un teātris, kas viņai bija mīļs. Turpināsies arīdzan cilvēku ticība labajam un mēs atcerēsimies Ilgas silto rūpju pilno skatienu.
Pa Debess ceļu lai Valmieras aizņemtākā omīte nonāk Debesu mājās….
Ilgu mūžībā pavādījām un Kocēnu kapos guldījāma 2009,. gada 19. maijā.

“Mēs to esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un tika mums parādīta.” (I Jņ. 1:2)

Brīvmācītājs Valters Korālis un ģimene,

Brīvticīgo Valmieras Draugu kopa,
kultūras biedrība “ESMU”