Ievads brīvticībā. Ļevs Tolstojs un baznīca

1B

Ļevs Toļstojs, Mana ticība. Tulk.J.Šķirmants. Čikāgā: Šķirmants, 1970. 205 lp.

Tolstojs savu darbu Mana ticība uzrakstīja 1883./1884. g. mijā un kā laicīgā, tā garīgā cenzūra to aizliedza un nedaudz iespiestos eksemplārus izņēma no apgrozības. Taču darbs izplatījās pārrakstīts, un to pirmo reizi varēja Krievijā iespiest tikai 1911. g., t.i. pēc Tolstoja nāves. Tagad grāmatu latviski pirmo reiz pārtulkojis un arī pats izdevis J. Šķirmants ASV.

Par Tolstoju kā ievērojamu krievu rakstnieku un kā ortodoksās baznīcas un cara valdības vajātu ķeceri ir rakstīts tik daudz, ka te ir lieki nodarboties ar viņa domu pasaules sīkāku iztirzāšanu. Tādēļ varam apmierināties, tikai minot tās abus dialektiskos pretstatus. Grāmatā apliecināta dziļa neapmierinātība ar baznīcu. “Galīgi manu uzticību baznīcai iedragāja taisni tā baznīcas vienaldzība pret to, kas manā pārliecībā bija Kristus mācības būtība, un baznīcas pieķeršanās tam, ko es atzinu par mazvērtīgu” (6). “Mani visvairāk uztrauca tas, ka baznīca attaisnoja visus cilvēku ļaunumus, kā atsevišķu cilvēku, veselu tautu un citu ticību piederīgo apsūdzību un no tā izrietošus nāves sodus un kaŗus” (6). Tolstojam šaubu pārvarēšanai baznīca ieteica arī savus labi pārbaudītos un vienmēr derīgos līdzekļus: “Man stāstīja: vajadzīgs ticēt un lūgties. Man stāstīja, ka vajag lūgties, lai Dievs dod ticību, kuŗa dod to lūgšanu, kura dod to ticību, kuŗa dod to lūgšanu u.t.t. līdz bezgalībai. Bet saprāts un pieredze rādīja, ka šis līdzeklis nav īstais” (8). Uzrādījis lielu skaitu baznīcas trūkumu, viņš to galīgi noliedz:

Tāpat arī baznīca kļuva nevajadzīga, savu laiku nodzīvojis organs, kuŗu vienīgi aiz cienības pret to, kādu lomu tas spēlējis iepriekš, jānoglabā kaut kur tālāk (182).

Ko tad Tolstojs grib likt baznīcas vietā?

Arī šai jautājumā viņš sniedz nepārprotami skaidru atbildi. Viņš grib atgriezties pie īstās Jēzus mācības. Viņa izejas materiāls ir Jēzus kalna runa, kuŗu viņš sīki savā darbā ir analizējis. Tanī Tolstojs atrod pamatojumu savai reliģiskajai pārliecībai. Parafrazējis Jēzus kalna runas vārdus “Nepretojieties ļaunumam!”, viņš saka: “Bet tagad, kad es sapratu vārdus par nepretošanos ļaunumam, man kļuva skaidrs, ka Kristus nepārspīlē un neprasa nekādu ciešanu, ciešanu dēļ, bet vienīgi ļoti skaidri saka to, ko saka” (10). Tolstojam visa baznīcas dogmatiskā sistēma ir lieka un, atraisījies no jūdiskās atriebes morāles, viņš visu to reducē uz vienīgo imperātīvu – nepretošanos ļaunumam. Tā pēc viņa domām ir Kristus īstā mācība, lai pēc tam teiktu:

Es ticu Kristus mācībai, un lūk, tā ir mana ticība!

Var jautāt, vai Tolstojs ir pareizi sapratis Jēzus mācību? Atbilde ir tikai viena – to viņš nav darījis. Bet viņš pats arī godīgi to ir apliecinājis: “Es negribu tulkot Kristus mācību, es gribu tikai izstāstīt, kā es to saprotu” (1). Viņš ir bijis godīgs pret sevi un sniedzis savu Jēzus mācības uztveri. Skatīta no objektīvas reliģiju zinātnes viedokļa, tā ir diletantiska un amatieŗa pārdomu līmenī. Bet tā savu lielumu un paliekamu vietu iegūst ar to, ka tā ir dokuments kādas izmisušas dvēseles cīņai, kas, saistīta ar savas kultūras un baznīcas važām, grib tās saraut. Ar to Tolstojs ierindojas starp lielajiem tūkstošgadīgās miera valsts sapņotājiem, kuŗi jutušies radinieki ar viņu, kas pirmais savā sirdī nesa sapni par Dieva valsti.

Beidzot var jautāt, kādēļ šo Tolstoja darbu gandrīz pēc simt gadiem juties aicināts J. Šķirmants pasniegt latviešu lasītājiem? Atstājot pie malas aizdomas par krieviskās kultūras ietekmi mūsu vecākajā paaudzē un jūsmu par krievu “plašo dvēseli “, pienākam tuvāk patiesībai. Tulkotājs jūtas kā īsts kristietis-radinieks ar Tolstoja kristiānisma tulkojumu. To arī viņš atklāti apliecina:

Vienīgi atgriešanās pie patiesās Kristus mīlestības mācības glābs pasauli no bojā ejas un sagādās tai paradīzi zemes virsū (II).

Haralds Biezais

Avots: http://zagarins.net/jg/jg105/JG105_gramatas_Biezais.htm

Tolstojs
Ļevs Tolstojs (1828. gada 9. septembris – 1910. gada 20. novembris. Foto avoti: www.levtolstoy.org.ru, nekropole.info.

____________________________________

Citi avoti i-neta avoti latviešu valodā: http://kultura.delfi.lv/news/books/izdota-gramata-par-rakstnieka-leva-tolstoja-dzives-nogali.d?id=42860986

http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/cilveki-musu-lepnums/item/5282-incukalniete-ar-tolstoja-asinim?tmpl=component&print=1

Revolūcijas caur reliģiju

Pagrabi 28-1
Attēlā: Līgatnes pagrabi. Uzraksts krievu valodā: “Bez sakariem nav vadības, . Bez vadības nav uzvaras.” /Foto: V.Korālis/

Reliģija vienmēr ir ietekmējusi pasaules vēsturi un arī ģeogrāfiju. Sašaurinājusi vai paplašinājusi valstu vai impēriju robežas. It īpaši tās reliģijas, kuras ir vairākuma sabiedrības ziņā. Ar pašām lielākajām reliģiskajām organizācijām, to veiksmīgākajiem vadītājiem tiekas lielu valstu vadītāji, piedāvājot masu saziņas līdzekļus par valsts kases naudu. Īpašos gadīijumos pat ar reliģisko organizāciju centriem veidojot diplomātiskas attiecības (piem. Vatikāns), arī ASV līderu līdzšinējā lielā labvēlība pret Mūna kustības centru D. Korejā utml.

Krievija. V.I.Ļeņinam bija misija izveidot citādāku Krieviju, nekā tā bija carisma laikā. Viņš savā pārgalvībā nosauca reliģiju par “opiju tautai” un ņēmās šo opiju iznīdēt. Gan garīgiem, gan fiziskiem līdzekļiem. Vi’ņa sekotāji to darīja ne tikai Krievijā, bet arī Ukrainā, Baltkrievijā, Kaukāzā, vēlāk arī Baltijā un citviet. Ļeņinisma sekotāji reliģisko simbolu vietā ilika “trīsvienību” – Marksu , Engelsu un Ļeņinu, likot to attēlus nēsāt apkārt maijā un oktobrī, un piestiprināt to bildes katrā darba vietā. Sv. Marijas vietā – Ļeņina sievu. Krupskaju, dievkalojumu vietā “sjezdus” un altāru vietā – pieminekļus un “mūžīgās ugunis. Svētdienas skolas vietā – oktobrēnus, Iesvētes iniciācijas vietā- komjauniešus. Mācītāju vietā- pirmos sekretārus un diakonu vietā – komjaunatnes sekretārus un viņu izpalīgus.

Tomēr, iespējams, ka tā bija kļūda. Ļoti dziļa un vēsturiska kļūda, jo bija piemirsts apstāklis, ka cilvēka reliģiozitāte nepakārtojas tik ātriem vēsturiskiem pāveidojumiem un tādai iecerētai cilvēka individuālās psihes destrukcijai pilnībā. Varam tikai pasapņot par to, kāda būtu bijusi Lielā Oktobra Sociālistiskā revolūcija, ja Ļeņins būtu ņēmis palīgos reliģiskās organizācijas, padarot tās par saviem līdzgaitniekiem. Atsevišķos vēstures posmos bija mazas veiksmes. Arī Latvijā baznīcas kalendāros 60-70 . gados atradīsim aizlūgumus par padomju darbaļaudīm 1. maijā un citus vieglākus piesitienus ar tā laika atbalstu politikai, lai varētu izdzīvot.

Iespējams, ka Rietumos, kur lielus psiholoģiskus un filozofiskus atklājumus veikuši ne tikai Z. Freids ar reliģijas lomas pārskatu un revīziju. Iespējams, ka K. G. Jungs ir devis ļoti lielu ieguldījumu cilvēka indivīda reliģiozitātes atklājumos, iedrošinot iet pavisam citu ceļu un revolūcijās izmantot vairs ne tikai poliitiskos, ekonomiskos, bet arī reliģiskos paņēmienus, lai tautas masās iedvestu veiksmīgāku skatu uz Rietumiem … vai vienalga uz kuru no vērtībām, kas tajā laikā ir modē, kuru ļoti vajag ieviest. Nu tik ļoti vajag, ka tiek tērēti pamatīgi resursi! Darbā ietverot to reliģiskās izteiksmes un “laimes” formulās, kas iesākto revolūciju nomāktajiem cilvēkiem kliedētu viņu dzīves pelēcību un nenozīmību. Apmēram šādi klājas daudzviet austrumeiropā, kur klīst mazi līdz-strādnieki un piedāvā atjaunot skatu uz saulainu nākotni ar jau ierastu reliģisku valodu un pacilātību.

Iespējams… Bet kā liekas Tev?