Attēlā: Aina Kaska dežurē Sv. Simaņa baznīcā (2007.g.)
No mūsu vidus ir aizgājusi Dieva kalponīte. Cilvēks, kas īpaši pēdējos gados vairījās no sabiedrības (arī t.s. kristīgās) un tukšām runām. Daudzu paraugs lūgšanu dzīvē un sistemātiskā Bībeles lasīšanā.
Ainas bērniba (dz.1931.gada 26.oktobrī) un agrīnā jaunība pagāja kolhozā, smagi strādājot. Kad atnāca uz pilsētu strādāja kafejnīcā “Gauja” (Viesnīca “Gauja” atradās ēkā, kur žobrīd ir Valmieras pašvaldība) par pavāri. Pēc kādiem gadiem aizgāja darbā uz Valmieras drāmas teātri un tur strādāja vairākas slodzes līdz pat pensijai. Izaudzināja bērnus Editi, Vizmu un Jāni. Mammai ir 12 mazbērni un 9 mazmazbērni. Dzīves laikā Valmierā uzcēla māju, kuru, viena dzīvojot, ir pratusi nosargāt un saglabāt. Ainai ļoti patika kārtība. Viņa bija stingra, noteikta un precīza. Reti viņa vēlējās kaut kur ciemoties. Toties citus gan laipni uzņēma savās mājās. No dzīves jau atvadījušies viņas vecākie brāļi – Jānis,Vilis un jaunākais Edgars. Pastardienu viņa sagaidīs līdzās savai mammai un tēvam,kā arī brālim Edgaram.
Vienkāršā un čaklā darbā ir pavadīts viss mūžs. Tikmēr dvēseles spēki jau sen tika veltīti garīgajai un redzamajai Baznīcai. Astoņdesmitajos gados Valmieras baptistu draudzē kalpoja ļoti talantīgais un dzīvespriecīgais mācītājs Arnis Mūrnieks. Aina savu sirds siltumu un palīdzību veltīja viņa kalpošanai un viņa tuvāko atbalstam. Visus šos atlikušos mūža gadus viņi palika labi draugi. Pēc Arņa aiziešanas no Valmieras, Aina ļoti pārdzīvoja notiekošo un atnāca uz luterāņu draudzi. Tā nu mēs esam kopā kalpojuši desmit mūža gadus. Šis laiks man ir bijis pārpilns ar starp cilvēkiem tik reto visaugstākā līmeņa uzticību. Līdz pat pēdējam mirkļiem, kad tikāmies Rīgas slimnīcā un mājās, saņemot Svēto Vakarēdienu.
Daudzi valmierieši un viesi atcerēsies Ainīti kā vienu no pirmajām dežurantēm, kas pieteicās brīvprātīgi kalpot baznīcā, kad tās durvis atvērām cilvēkiem ik dienu. Ar kalnietēm līdzīgu sīkstumu un izturību desmitām reižu dienā pavadīja tūristus, kāpjot Sv. Sīmaņa baznīcas tornī. Viņai nebija ne no kā bail, jo ticēja, ka sargā Dievs.
Nesavtīgi daudzus gadus viņa bija Sv. Sīmaņa baznīcas apkopēja, atteikdamās no atlīdzības par darbu un pat par savu naudu iegādājoties mazgšanas līdzekļus. Arī neskaitāmi altāra ziedi tika dāvāti no viņas dārza. Tolaik to daudzi nezināja, jo savas dzīves laikā viņa man aizliedza par to stāstīt.
Aina bija vizionāre. Viņa man uzticējusi tādas vīzijas, kuras piepildījās tikai pēc vairākiem gadiem. Pat zinājām savlaicīgi par Sv. Sīmaņa baznīcas konfliktu un turpmākiem Latvijas garīgiem procesiem. Tos viņa pacietīgi skaidroja citādāk, nekā to jebkad darījuši citi. Patiesības labad jāsaka, ka Aina nevēlējās palikt vairs kalpot baznīcā. Īstais iemesls tam ir viņas privātās atklāsmes, ko viņa par baznīcas ēku un cilvēkiem gara acīm bija redzējusi tālākā nākotnē.
Lēnām pēdējā laikā pasliktināties viņas veselība. Brīžam bija pat grūti uztvert viņas sacīto. Zuda spēki. Viņa aizgāja no šīs pasaules 2009. g. 7. maijā. Bet viņa arī to skaidroja, ka tam tā ir jābūt. Ka viņai ir jāiet mazumā un Kristum ir jāpārņem pilnībā viņas gribu un būtību.
Pēdējo gadu esam pavadījuši kopā Valmieras brīvticīgo Draugu kopas saietos. Viņa ļoti daudz darīja, lai notiktu pagājušās vasaras radošā ekskursija Dikļos. Priekš manis Aina paliks īsta un brīvi ticīga cilvēka paraugs.
Lai Dievs dāvā viņai savu mūžīgo mieru viņas dvēselei un dziedina tuvinieku sāpes!
“Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā.” (Atkl. 22:14)
Brīvmācītājs Valters Korālis un ģimene,
Brīvticīgo Valmieras Draugu kopa
___________________________________________
Atvadīšanās un zemē guldīšana notika 14. maijā Valmieras Pilsētas (Centra) kapos
