Attēlā: Ķencis, Pietuka Krustiņš un Bisars no izcilā romāna “Mērnieku laiki”
(E. Brencena zīmējums)
Teli_M_Kaudzites_Mernieku_laikos.doc
KLIKŠĶINI un LASI!
Šis skolnieka sacerējums par spilgtajiem personāžiem palīdzēs Tev ieraudzīt Ķenci, Pietuka Krustiņu un Švaukstu (to visi atcerēsies bez bildes) sev pavisam netālu arī šodien 🙂
© Sacerējums no http://www.gudrinieks.lv
KLIKŠĶINI & SKATIES!
“Dievs bijis viens pats un staigājis gar jūras malu. Viņš teicis: «Ko lai es daru viens pats?» Tā uzreiz atsaucies viens jūras dibenā: «Es esmu otrs.» Bet nu Dievs saka: «Kuŗš mēs būsim stiprāks par otru?» un sāk runāt: «Kur lai mēs ņemam zemi?» Uzreiz jūŗas cilvēks teicis: «Lai paliek akmens par zemi.»: Tad Dievs teicis: «Tu jau esi muļķis. Kā tad uz akmens lai var augt zāle un koki? Akmens ciets, tur nekas nevar augt.» Tad Dievs saka: «Es nu radīšu kokus un cilvēkus, un lai taisa mājas. Tad būs laba dzīve.” Kad viņi tā sarunājuši, jūŗa palikusi sausa. Nu viņi abi staigā ilgus gadus…”
Piektdien, 22. maija pievakarē, kad Rīgā pūta pamatīgs vējš, atnesdams nākamai dienā Pērkonu, notika pasākums “Pasaules radīšanas teikas un dziesmas”. To organizēja Gunta Saule un viņas draugi. Folkloras kopa “Laiva” un citi lieli un mazi seno dziesmu un stāstu zinātāji klausītājiem uzdāvināja rāmu un dziļu pārdomu vakaru. Paldies! 🙂
© Foto: V.Korālis
Attēlā: Ilga Veides ielas dārza saietā 2008. gada vasarā
ILGA APINE
(*1937.g. 22. janvārī – † 2009.g. 11. maijā)
Vecāku Alises un Edgara Laķu ģimenē Ilga bija ļoti gaidīts bērniņš. Valmierā viņai nāks piedzimt laikā un bērnību piedzīvo laikā, kad seko karš un pilsētas atjaunošanas darbi. Pēc pilsētas centra izpostīšanas, ģimene par katru 1000 ķieģeļu notīrīšanu 100 varēja ņemt savas majas būvniecībai. No tiem varēja tapt mājiņa Brēžas ielā. Ar ļoti lielu godbijību un cieņu Ilga atcerējās savu vectēvu Jāni Martinsonu, kura īpašumu Rīgas ielā 58 mūža otrajā pusē varēja atgūt un sekmīgi pārvaldīt.
Bet pa to vidu – mūžs. Pēc Valmieras ģimnāzijas seko izglītības ceļi Rīgas Pedagoģijas augstkolā. Pēc šī posma rit darbs Valmieras bērnudārzos dažādos amatos, aprūpējot pilsētas visjaunāko paaudzi. Neilgi pirms pensijas gadiem vēl pastrādāja Zilākalna kūdras melases rūpnīcā.
1961. gada decembrī apprecās ar Jāni un šajā saulē ienāk pašas bērni Līga un Uldi, vēlāk mazbērni Mārtiņš, Agnese un Kate. Šajās dienās, kad rakstāmi atvadu vārdi, omīte varētu turpināt priecāties būt vecvecmāmiņa… Pēdējo mūža cēlienu līdzās bija vedekla Inga. Mūžībā sagaida brālis Harijs (miris Austrālijā). Sveicienus no tālās zemes Austālijas sūta Edgars. Latvijā- brāļi Arvīds, Juris un Andris.
Klases un studiju biedri atcerēsies kopīgos saviesīgos vakarus ar dziesmām un interesi vienam par otru. Pieskatīja kaimiņmeiteni Karlīni un palīdzēja daudziem. Ļoti mīļas bija viņai bija mūsu meitenes Anna Laura un Natālija Veides ielā, kur pagaidām mītam.
Līdz ar to var sacīt, ka omītei nebija tikvien dzīvs pienākums pret dzimtu kapavietu sakopšana Valmierā, Trikātā, Šķērstiņos un Klapkalnciemā. Viņai ļoti svarīgi bija rūpēties par dzīvajiem. Domās dzīvoja līdzi bērniem, kuru lielas dzīve daļa pēdējā laikā paiet Vācija un Dānijā, mazbērniem un, neapšaubāmi, arī sabiedrībai.
Par Ilgas mūža sabiedrisko pusi ir jāsaka, ka viņa pirms sešiem gadiem ienāca Valmiers Sv. Sīmaņa draudzē un savos pieredzes pilnajos mūža gados iesvētījās. Nesenajos juku laikos viņa palika ar draudzes nelielāko “ar savu galvu domājošo daļu”, kā viņa pati izteicās – Valmieras Brīvticīgo draugu kopu, kas pulcējas Veides ielā. Viņa bija viens no retajiem cilvēkiem, kas pati pieņēma lēmumus un rīkojās saskaņā ar savu prātu. Ar viņas gādību tapa visi līdzšinējie kultūras biedrības “ESMU” pasākumi Dikļos, Mazsalacā un Valmierā, kas radoši saturēja kopā cilvēkus.
Ilgas tauksmainā sirds apstājās ķiršu ziedēšanas laikā. Turpināsies cilvēku dziesmas, dejas un teātris, kas viņai bija mīļs. Turpināsies arīdzan cilvēku ticība labajam un mēs atcerēsimies Ilgas silto rūpju pilno skatienu.
Pa Debess ceļu lai Valmieras aizņemtākā omīte nonāk Debesu mājās….
Ilgu mūžībā pavādījām un Kocēnu kapos guldījāma 2009,. gada 19. maijā.
“Mēs to esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un tika mums parādīta.” (I Jņ. 1:2)
Brīvmācītājs Valters Korālis un ģimene,
Brīvticīgo Valmieras Draugu kopa,
kultūras biedrība “ESMU”
Korāļu ģimene piedalījās Latvijas Radio I raidījumā “GREIZIE RATI”. Šis šobrīd ir Latvijas Radio vienīgais raidījums ģimenēm. Tas izceļas gan ar saturu, gan atraktīvitāti. Tajā tiek nopietni gādāts par latviešu kultūras vērtību un tradīciju saglabāšanu. Sveicinām Ivetu un Vidvudu Medeņus (attēlā vidū) un vēlam radoši turpināt iesākto!
Klausies raidījumu “Greizie Rati” sestdien, 16. maijā pl. 15:05
un tā vairākus atkārtojumus ēterā vēl citās dienās un naktīs! 🙂
Raidījuma e-versija:
http://www.latvijasradio.lv/program/2009-05/20090523_1.htm
Attēlā: Natalija ar raidījuma “Greizie Rati” dāvaniņu- bērnu žurnāla “EZIS”, kas pasūtīts šim gadam.
KLIKŠĶINI & SKATIES!
2009. gada 9. maijā pasaulē svinēja labā uzvaru pār kara ļaunumu. Vairums Latvijas cilvēku nākamā dienā –Svētdienā svinēja Ģimenes dienu. Mēs pavadījām laiku brīvdabas kāzās. Tas notika Rīgas rajona Ādažos. Pēc sarakstīšanās Ādažu dzimtsarakstu nodaļā, devāmies uz viesu namu “Annas”, kur notika laulību liturģija pēc tradicionālas luterāņu kārtības. Neizpalika dejošana, atrakscijas, dziedāšana, ēšana, sarunas un laba pirts ar lēkšanu mārkā. Šajās kāzās bijām gan liturģijas dalībnieki, gan fotogrāfi, gan draugi un viesi. Šis izklausās ļoti neierasts pienākumu salikums, vai ne? Toties efektīvs! 🙂
Kā jau citās šis mājas lapas sadaļās minēts, lai Dievam brīvi ticīgs cilvēks saņemtu Kristību, Iesvētību, Laulību vai kādu citu svētību, viņam NAV jāiestājas nekādā draudzē vai jāmaksā ikgadējas nodevas kādai organizācijai utml. Visas ticības jautājumu un organizatoriskās lietas ir sakārtojamas vienkārši, ātri un sirsnīgi.
Lai saņemtu vairāk informācijas par kristībām, laulībām un citām svētdarbībām tiem cilvēkiem, kuri nevēlas būt nevienā draudzē, uzmanīgi lasi šīs lapas informāciju. Daudziem cilvēkiem šādus svētkus patīk svinēt vietās, kas ir ārpus baznīcas mūriem- dabā, pils dārzā, viesu mājā vai pat savā sētsvidū. Daudzi ir noguruši arī no nesamērīgi augstām institucionālo baznīcu prasībām un alkām pēc ikgadējiem ziedojumiem savu plašo “kantoru” uzturēšanai. Pastāv vairākas variācijas mūziķu izvēlē, svētku norises režijā un citos jautājumos, lai svētki pašiem un kāzu viesiem patiesi paliktu atmiņā visu mūžu.
Vari mūs sameklēt arī www.draugiem.lv
vai zvanot : 29107312 (Valters); 29357779 (Guna)
Mūsu nākamais garīgais notikums – bērnu un pieaugušo Kristība Dikļos Vika pasaku parkā pie avotiņa sestdien, 16. maijā pl. 12:00. Ikviens drīkst piedalīties! 🙂
Brīvmācītājs Valters Korālis,
fotogrāfe Guna Korāle
Attēlā: Aina Kaska dežurē Sv. Simaņa baznīcā (2007.g.)
No mūsu vidus ir aizgājusi Dieva kalponīte. Cilvēks, kas īpaši pēdējos gados vairījās no sabiedrības (arī t.s. kristīgās) un tukšām runām. Daudzu paraugs lūgšanu dzīvē un sistemātiskā Bībeles lasīšanā.
Ainas bērniba (dz.1931.gada 26.oktobrī) un agrīnā jaunība pagāja kolhozā, smagi strādājot. Kad atnāca uz pilsētu strādāja kafejnīcā “Gauja” (Viesnīca “Gauja” atradās ēkā, kur žobrīd ir Valmieras pašvaldība) par pavāri. Pēc kādiem gadiem aizgāja darbā uz Valmieras drāmas teātri un tur strādāja vairākas slodzes līdz pat pensijai. Izaudzināja bērnus Editi, Vizmu un Jāni. Mammai ir 12 mazbērni un 9 mazmazbērni. Dzīves laikā Valmierā uzcēla māju, kuru, viena dzīvojot, ir pratusi nosargāt un saglabāt. Ainai ļoti patika kārtība. Viņa bija stingra, noteikta un precīza. Reti viņa vēlējās kaut kur ciemoties. Toties citus gan laipni uzņēma savās mājās. No dzīves jau atvadījušies viņas vecākie brāļi – Jānis,Vilis un jaunākais Edgars. Pastardienu viņa sagaidīs līdzās savai mammai un tēvam,kā arī brālim Edgaram.
Vienkāršā un čaklā darbā ir pavadīts viss mūžs. Tikmēr dvēseles spēki jau sen tika veltīti garīgajai un redzamajai Baznīcai. Astoņdesmitajos gados Valmieras baptistu draudzē kalpoja ļoti talantīgais un dzīvespriecīgais mācītājs Arnis Mūrnieks. Aina savu sirds siltumu un palīdzību veltīja viņa kalpošanai un viņa tuvāko atbalstam. Visus šos atlikušos mūža gadus viņi palika labi draugi. Pēc Arņa aiziešanas no Valmieras, Aina ļoti pārdzīvoja notiekošo un atnāca uz luterāņu draudzi. Tā nu mēs esam kopā kalpojuši desmit mūža gadus. Šis laiks man ir bijis pārpilns ar starp cilvēkiem tik reto visaugstākā līmeņa uzticību. Līdz pat pēdējam mirkļiem, kad tikāmies Rīgas slimnīcā un mājās, saņemot Svēto Vakarēdienu.
Daudzi valmierieši un viesi atcerēsies Ainīti kā vienu no pirmajām dežurantēm, kas pieteicās brīvprātīgi kalpot baznīcā, kad tās durvis atvērām cilvēkiem ik dienu. Ar kalnietēm līdzīgu sīkstumu un izturību desmitām reižu dienā pavadīja tūristus, kāpjot Sv. Sīmaņa baznīcas tornī. Viņai nebija ne no kā bail, jo ticēja, ka sargā Dievs.
Nesavtīgi daudzus gadus viņa bija Sv. Sīmaņa baznīcas apkopēja, atteikdamās no atlīdzības par darbu un pat par savu naudu iegādājoties mazgšanas līdzekļus. Arī neskaitāmi altāra ziedi tika dāvāti no viņas dārza. Tolaik to daudzi nezināja, jo savas dzīves laikā viņa man aizliedza par to stāstīt.
Aina bija vizionāre. Viņa man uzticējusi tādas vīzijas, kuras piepildījās tikai pēc vairākiem gadiem. Pat zinājām savlaicīgi par Sv. Sīmaņa baznīcas konfliktu un turpmākiem Latvijas garīgiem procesiem. Tos viņa pacietīgi skaidroja citādāk, nekā to jebkad darījuši citi. Patiesības labad jāsaka, ka Aina nevēlējās palikt vairs kalpot baznīcā. Īstais iemesls tam ir viņas privātās atklāsmes, ko viņa par baznīcas ēku un cilvēkiem gara acīm bija redzējusi tālākā nākotnē.
Lēnām pēdējā laikā pasliktināties viņas veselība. Brīžam bija pat grūti uztvert viņas sacīto. Zuda spēki. Viņa aizgāja no šīs pasaules 2009. g. 7. maijā. Bet viņa arī to skaidroja, ka tam tā ir jābūt. Ka viņai ir jāiet mazumā un Kristum ir jāpārņem pilnībā viņas gribu un būtību.
Pēdējo gadu esam pavadījuši kopā Valmieras brīvticīgo Draugu kopas saietos. Viņa ļoti daudz darīja, lai notiktu pagājušās vasaras radošā ekskursija Dikļos. Priekš manis Aina paliks īsta un brīvi ticīga cilvēka paraugs.
Lai Dievs dāvā viņai savu mūžīgo mieru viņas dvēselei un dziedina tuvinieku sāpes!
“Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā.” (Atkl. 22:14)
Brīvmācītājs Valters Korālis un ģimene,
Brīvticīgo Valmieras Draugu kopa
___________________________________________
Atvadīšanās un zemē guldīšana notika 14. maijā Valmieras Pilsētas (Centra) kapos
PALDIES VISIEM LIELAJIEM un MAZAJIEM, KAS TALKOJA!
Draugu kopas saieti Limbažu muzejā- katra mēneša I svētdienā pl. 12:00
© Mazliet pastrādāja un fotografēja: V.Korālis
Vairāk bilžu no šī notikuma – www.draugiem.lv
Attēlā: Grāmatas “Taurenis vientuļās debesīs” vāks
Daces Priedes jaunas grāmatas.doc
KLIKŠĶINI & LASI PIEDĀVĀJUMU!
Lasi mūsu lapā arī citu informāciju par mūsu satikšanos ar
rakstnieci, režisori, aktrisi un teoloģi Daci Priedi:
Attēlā: Draugu kopa pēc Zaļās Ceturtdienas liturģijas
Attēlā (no kreisās): Aprīļa sākuma Dzimšanas dienas jubilāri
Gunārs, Guna un Teodors.
Pēc Lieldienām – pavasara/vasaras saieti Valmieras draugu kopai
– katru trešdien pl. 18:00 – 20:00 Veides ielā 2. Ikviens drīkst nākt. 🙂
Foto: V.Korālis
“Grēks” kā jēdziens ir viens no centrālajiem kristīgajā teoloģijā. Un ar to apzīmē gan cilvēka attālumu no Dieva, gan “hamartia”- no gr. val. netrāpīšanu mērķī (tātad kļūdīšanos), gan cilvēka totālo nošķirtību no Dieva utml. Ļoti bieži, kad nomokāmies ar jautājumiem par grēku, esam kārdināti nonākt divās galējībās – sevi vai citu uzskatīt par pilnīgi taisnu un bezgrēcīgu vai šaustīt visu atlikušo mūžu par kādu nodarītu lietu.
Jāņem vērā, ka mūsdienu Latvijā Romas katoļu teoloģija ienesusi pabiezu morālteoloģijas devu un mums pietrūkst spilgti evaņģēliska (t.i. Kristus darbībā un vārdos, kā arī Jaunajā Derībā kopumā) pamatotu skata grēka izpratnes perspektīvē un risinājumos. Visādi citādi cilvēks kārdināts nonākt pie tām pašām “indulgencēm” – grēku atlaišanas mehānisma caur labajiem darbiem (nereti atpērkoties arī ar naudu utml.) vai sevis liekas nonicināšanas paveidiem.
Šis profesora Vodemāra Maldoņa teoloģiskais teksts, ko kopā ar dēlu Tomu esam lasītājiem sagatavojuši, sniegs optimistiskāku ainu, kas pamatota tieši cilvēka ticībā uz Dievu. Mums šis teksts likās piemērots, lai Klusajā nedēļā par šiem jautājumiem dziļāk pārdomātu. (Valters Korālis)
KLIKŠĶINI & LASI!
© Evaņģēlija gaismā, Rakstu krājums veltīts Latvijas Ev.-Lut. Baznīcas Archibīskapa Teodora Grīnberga 40 gadu mācītāja darbības atcerei.// Ev.-Lut. baznīcas Virsvalde, Rīgā, 1939
Ceturtdien, 26. martā pl.18:30 Katlakalna 4a Rīgā nākamais Brīvticīgo klātienes saiets. (3. autobusa galapunkts, netālu no Slāvu apļa). Ko darīsim? Ir saliktas kopā vairākas idejas:
*Kaut fragmentāri paskatīsimies filmu “The Secret”.
* Paturpināsim pagājušajā reizē spontāni aizsākto tēmu par spokiem no visdažādākajiem aspektiem, katrs izsakot savu viedokli un attieksmi par šo fenomenu. Pats piedāvāšu aplūkot laviešu teologa Kārļa Bilzena atsevišķus ieskatus šīs tēmas robežās
Turpini sekot līdzi mūsu kalendārām (skat lapas augšā):
.
Vidzemes brīvticīgo kopās sanāk dažādi cilvēki. Ļoti atšķirīgi ir bijuši šo cilvēku mūža ceļi, kas veduši satikties tieši mums. Dzintras Briķes stāsts ir par sajūtām zaudējot savu mazdēlu † Mārci Ādamsonu. Zēns 2004. gadā tika noslepkavots, iemests Gaujā un ilgu laiku bija grūti nonākt līdz zēna apglabāšanai. Bija daudz pārdzīvojumu. Toreiz ar Dzintru satikāmies Sv. Sīmaņa draudzē. Šobrīd – brīvticīgo sarunās un pasākumos, jo Dzintra nav iestājusies nevienā no reliģiskajām organizācijām, kaut ļoti dziļi tic Dievam un Viņa žēlastībai. Dzīve ritējusi uz priekšu arī pēc bērēm un par to ir sanācis pagarš mūsdienu likteņstāsts. Par ciešanām, piedošanu, mīlestību un citiem lieliem vārdiem, kurus īstenībā jau piedzīvo vien tikai tad, kad tie IET CAUR MUMS.
KLIKŠĶINI & IESKTIES!
Visu Vinetas Briškas interviju ar Dzintru Briķi vari lasīt žurnāla “Patiesies Stāsti” 2009. gada marta numurā.
© foto no “Patiesies Stāsti”, 2009, marta Nr.
Vispirms nedaudz par šo svētku, jeb tradīcijas pirmsākumiem.
Meteņi jeb Metenis ir seni pavasara gaidīšanas svētki ,kas beidzās Pelnu dienā ,kurai sekoja lielais gavēnis pirms Lieldienām. Meteņus svinēja februāra pirmajā pusē vai vidū. Meteņu svinēšanā saglabājušās senas vecā gada aizvadīšanas tradīcijas, jo senajām indoeiropiešu tautām gadumija bijusi tagadējā februāra vidū. Agrāk latviski ar vārdu ‘’meti’’ apzīmēja laika griežus, mēru. Līvu apdzīvotajos novados un Rīgā svētki tika dēvēti par Vastslāvjiem. Citos novados saukti arī par Lastavāgu , Aizgavēni , Miesmeti , Buduļu vakaru utt. Meteņos uzsvars tika likts uz lielu ēšanu un dzeršanu. Šai laikā tika kautas cūkas ,tradicionālie ēdieni bija plāceņi un cūkas galva. Kā daudzos latviešu zimas svētkos gāja ķekatās jeb budēļos. Lietuvieši meteni sauc par “užgavenes’’ jeb pirmsgavēni acīmredzot liekot uzsvaru uz tautisko tradīciju sajaukumu ar katoliciskajām tradīcijām. Krieviem un citām ortodoksās kristietības tautām šie svētki pazīstami kā ’’masļeņica’’. Tiktāl par meteņa tradīcijām vispār.
Valmierā 7. februāra pievakarē Valmieras integrētās bibliotēkas telpās uz meteņu sadziedāšanu valmieriešus aicināja Vītolu ģimene, folkloras kopa ‘’Pērlis’’ kā arī folklorists un dziesminieks Austris Grasis ar savu folkloras kopu ‘’Rāmsalaca’’. Sadziedāšana pulcēja, jo kuplu ļaužu pulku , kam bija vēlme svinēt senās tradīcijas, vai gluži vienkārši padziedāt tautasdziesmas, būt kopā. Interesanti bija klausīties Jāņa Vītola stāstījumā par meditatīvo dziedāšanu, par to kā to iespējams izmantot, lai izzinātu sevi, lai attīstītos, paceltu sevi citā apziņas un garīguma līmenī. Tas lika aizdomāties par to cik mēs ikdienā pietiekami nenovērtējam tādu savas tautas garīgo mantojumu, kā tautasdziesmas domājot par tām tikai kā vienkāršu folkloru, bez kādas dziļākas jēgas. Folklorists Austris Grasis savukārt pastāstīja par meteņu tradīcijām, par to simbolisko nozīmi kā auglības rituālam.
“Meteņos slaidi braucu No kalniņa lejiņā,
Lai liniņi gari auga Bāleliņa tīrumā”
Viņš arī klātesošos aicināja izvēlēties sev kādu tīkamu tautasdziesmu kas izteiktu kādu ievēlējumu šim gadam. Austris savā vienkāršajā un skaistiem vārdiem neizpušķotajā valodā runāja par latvisko, par to cik svarīgi, lai arī kas mēs būtu pēc pēc savas reliģiskās pārliecības mums nevajadzētu aizmirst savas saknes,savas tradīcijas. Bieži vien mums trūkst pašapziņas un lepnuma par savu tautisko. Jo, kā Austris teica: “Visstulbākais teiciens ko esmu dzirdējis ir , ka latvieša mīļākais ēdiens ir otrs latvietis. Vai tad nepietiek ,ka mūs lamā citi , ka mums pašiem vēl tas būtu jādara… ?” Pasākums paliek atmiņā ar savu silto, tautisko un mājīgo atmosfēru par ko vajadzētu pateikties visiem dziesminiekiem un Valmieras bibliotēkas kolektīvam, jo laikā kad kultūra, reliģija un tradīcijas bieži vien tiek atstātas otrajā plānā, un pats lielākais dievs ir politika un materiālisms varētu tikai vēlēties lai šādi saieti notiktu biežāk.
Attēlā: Jānis Vītols māca par meditāciju
Attēlā: J. Vītola vadītā dziedātāju grupa (Madonas raj.) un viņu draugi
KLIKŠĶINI & KLAUSIES!
Attēlā (no kreisās) : Māra Mennika, Niks Ērglis un… Jānis Dobelnieks.
KLIKŠĶINI & KLAUSIES!
Attēlā: Austris Grasis ar grupu “Rāmsalaca” – dziedātāji no Mazsalacas un Ramatas (Valmieras raj.)
KLIKŠĶINI & KLAUSIES!
KLIKŠĶINI & KLAUSIES!
© apraksts – Jānis Dobelnieks
© foto: J.Dobelnieks, V.Korālis
© rakstā izmantoti materiāli no www.liis. lv
Laikmets ir smeldzīgs, pretrunīgs, savāds. Tam piekritīs vairums sabiedrība ne tikai Austrumeiropā, bet nu jau visā pasaulē. Katrs šajā laikā dara to, ko vislabāk prot. Profesionāli vai individuāli, kā kādreiz dziedājā kādā labā septiņdesmito gadu dziesmā. Šis laikmets ir ne vairs tikai lai idzīvotu, bet, lai cīnītos par izdzīvošanu kā tādu. Agrāk rakstīja hronikas par galma apvērsumiem. Mūsdienās tādas lietas fotografē un filmē.
Foto lietu zinātāju un darītāju Hariju Zemīti (Saulkrasti) zinu kopš agrīniem skolas gadiem, jo kā nekā sēdējām vienā solā. Viņš kopā ar draugiem izveidoja Jūrmalā starptautisku fotoizstādi “ZELTS & DRUDZIS”, kura noslēdzās 1. februārī. Tomēr interneta vidē tā turpina pastāvēt līdz ar citām kopīgām idejām.
Skaties un seko līdzi: http://www.fotomob.lv/zd_%20papildina.htm
Draugu kopas dalībnieka, Latvijas Armijas virsnieka un mācībspēka Gunāra Opmaņa ceļojums uz ASV (lasi arī https://www.ticu.lv/?page_id=155) nesen nodrukāts Latvijas Armijas izdevumā “KADETS” Nr.36
© “KADETS”, Nr. 36, Nacionālā Aizsardzības Akadēmija