“– Vai kalpot Dievam ir viegli?– Jā, ja sevi nodod Dievam un viņam uzticas. Es ticu, ka jebkurā situācijā Dievs parāda savu žēlastību. Tā bija arī 2006.gada beigās, kas man bija ļoti kritiskas. Darba nebija. Kalpoju četrās draudzēs, nevienā algu nesaņēmu. Sievai tas laikam bija nepieņemami, atrada citu draugu. Līdz ar to paliku bez dzīvokļa. Situācija bija smaga. Tuvu izmisumam. Tas viss sakrita tieši ar Ziemassvētku laiku. Bet Dievs tāpēc ir Dievs, ka dara brīnumus. Un Ziemassvētki ir īstais laiks, lai par to runātu. Viņš man atsūtīja eņģeli. Sievieti. …” Pilna intervija: http://www.lelb.lv/lv/?ct=lelb_zinjas&fu=read&id=661&start=

Starp padaudzajām intervijām laicīgajā presē, ko ap Ziemassvētkiem tradicionāli vienmēr var lasīt par LELB bīskapu un mācītāju teiksmainajām gaitām, uzmanību šoreiz piesaistīja kāda neliela intervija. To baznīca no reģionālā laikraksta “Kurzemes Vārds” pārpublicejusi savā oficiālajā mājas lapā. Draugi atsūtīja īsziņu un teica: “Palasiet! Re, cik interesanti…!” To izlasot, pirmajā brīdī negribējās sacīt neko, jo vai nu mazums pasaulē šķīrušos mācītāju un vai nu mazums tādu ir Latvijas Evaņģēliski Luteriskajā Baznīcā! Laikam jau no visām tradicionālajām kristīgajām konfesijām LELB to būs visvairāk (ja drosmīgi skaitīs, sanāks vismaz uz desmit garīgiem ārstiem un ekspertiem – baltsvārčiem pa vienam.) Un ļoti jau negribētos tieši par mācītāju Ojāru Freimani personīgi te rakstīt. Tomēr, re, kā sanāk- ja jau avīzēs raksta, tad laikam tāpēc, lai kāds to visu lasītu un ar karstu galviņu vai vēsu prātu apdomātu, kas tas viss par kārtējo varoņstāstu mums tiek piedāvāts.

Uzklikšķinot meklētājā konkrētā mācītāja vārdu, varam noskaidrot, ka viņa garīgais dienests nav viegls – viņš ir ne tikai kapelānu dienestā, bet pat misijas komisijas vadītājs, kurš nodarbojas ar garīgo spēku izvietošanu Īrijā, Āfrikā un sazin kur vēl! Šoreiz stasts nebūs par naudu un mantu, ko no pārdoto īpašumu naudas varēs veltīt šiem pasākumiem. Ak, kur tad vēl drīzumā Valmierā paredzētās LELB “Baznīcas dienas 2009” u.c. iekšzemei domātā “kristīgā aģitbrigāde” un tās ideoloģija! Bet mēs gan drīzāk šoreiz par savādo loģiku LELB vadības sev vien saprotamajās karjerisma činās.

Te lūk ir laikam kāda lielāka misterioza iesvaidīšana nepieciešama, lai izprastu to savādo loģiku, ar kuru bijusī sieva ir vienkarši sieva, bet katra nākamā – eņģelis !!! Ka, tas kas man dots, nekas nav, bet lūk, tas kas tiks dots- lūk tas tik būs kas varens un daiļš! No vienas puses jau tas ir saprotams, jo kā kādā reklāmā teikts: “Cilvēki mīl jaunas lietas”. Seksuālās un ģimeniskās attiecības, kas ap mums reāli pastāv, mūsdienu antropologi un sociologi piedāvā kā nosaukumu “Seriālā poligāmija”. Tas nozīmē, ka vīrieša dzīvē ir vairākas sievas, kaut tomēr ne vienlaicīgi, bet pēc kārtas, likumīgi no iepriekšējās izšķiroties un uzsākot nopietnas jaunas attiecības. Tas nav nekas jauns mums visapkārt un diez vai pat tas ir tik ļoti nosodāms, kā sākumā liktos nepieciešams, jo cik tad ir to ģimeņu Latvijā un Eiropā vispār, kurās ir harmoniskas laulāto attiecības visu mūžu? Atbilde būs- pavisam maz!

Šis komentārs nav konkrēti ne pret garīdzniekiem Ojāru, Jāni, ne Pēteri, ne par viņu pašu vai bērnu ķibelēm un ķezām. Pat ne par siltām rokām un labu seksu, ko visai droši arī protestantu mācītājs savā dzīvē drīkst baudīt. Šie mūsu vārdi ir par LELB vadības saldi rūgto liekulību savā “misijā un evaņģelizācijā”, kas patiesībā gandrīz visos gadījumos ir tikvien daiļrunīga izkārtne. Divkosība ar kādu dzīvo visu kārtu, pat visaugstākās kārtas LELB garīdznieki* (viņi paši vai viņu ģimenes locekļi) ir acīmredzama un nevienam nenoslēpjama. Un tieši tāpēc viņiem tik ļoti gribas vajāt citus. Nemitīgi atkārtojas situācija no Evaņģēlija, kur grēcīgi ļaudis, sažņauguši rokās akmeņus, vēlas atkal kādi nomētāt un pazudināt**, lai paši netraucēti uz ielas stūriem varētu skaitīt savas liturģiskās lūgšanas, bet slepenībā nodotos naktsdzīvei ar kādu no nākamajiem upuriem. Bet viss arēji ir “ģimenisko vērtību” skalas augšgalā un konservatīvi okey !

Uzdrošināmies apgalvot, ka LELB straujiem soļiem kļuvusi par kārtējo reliģiju, kur galvenais ir nevis uzklausīt, piedot, saprast, bet gan atdarināt Dievu, iztēloties sevi labākās attiecībās ar Dievu, nekā citus un ceremonijas (lasi- liturģijas) nianses vērtēt augstāk par vienkāršību, sirsnību un cilvēcību. Un tad nu sanāk tā, ka vienam , lūk, ir “netīrs sekss” ar kādu nākamo seksuālo partneri, bet citam – ap Ziemassvētkiem senaizmirsta mīlestība un “siltas rokas”, kas gaidot un apmīļojot…

“Ak. niecība un vēja ķeršana!”, gribas iesaukties kopā ar Vecās Derības Zalamanu, kuram šīs lietas galmā bija labi izkoptas. Vienīgi dzimta pēc nāves sašķēlās. Esam pārliecināti, ka masku krišanas laiks LELB ir tuvu. Tas nemitīgi jau sākas. Līdzīgi kā I.Vanzoviča dziesmā “Kādā dzejnieka namā”. Prelūdijas ievadvārdus jau sacījušas pašu galveno garīdznieku lūpas, viņu esošo un bijušo sievu naids, bērnu vaļība, visatļautība utt.

Un vēl, vai nebūtu tikai godīgi un atbilstoši preses ētikai, ja acīm redzamā pasūtījuma intervijā debesīs celt vīru- vadošu LELB garīdznieku, kas, ak kāda laime – nu beidzot mācīs āfrikāņiem un Īrijas latviešiem dzīvot, pajautāt ko domā viņa līdzcilvēki? It īpaši, ja izšķiras iekļaut apsūdzību pret bijušo sievu, būtu bijis godīgi paintervēt arī viņa bijušo sievu. Kaut vai mazliet. Jo viņa sabiedrības acīs nu ir padarīta par kaut ko vidēju starp sievieti un dēmonu, kura pēc visiem apstākļiem spriežot, pagastā ir “laimes lāča” pretiniece un traucē atnākt Ziemassvētkiem. Bet arī būtu ko pateikt droši vien, ja ļautu. Bet Ojāram novēlam neņemt galvā! Nekā personīga, tā sacīt jāsaka. To, kas ir vientulība, to mēs zinām un vēl daudz ko zinām par mobingu un manipulācijām organizācijā, kurai Tu piederi un čakli kalpo.

Guna Korāle
Valters Korālis

_____________________________________________________________
* Par garīgiem kalpotājiem (presbiteriem, bīskapiem un tiklab citiem) Apustuļa Pāvila vēstulē Titam rakstīts: “Tiem jābūt nevainojamiem vienas sievas vīriem, kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi. Jo bīskapam jābūt nevainojamam kā Dieva namturim, ne iedomīgam, ne dusmīgam, ne dzērājam, ne kauslim, ne ierāvējam, bet viesmīlīgam, laba mīļotājam, prātīgam, taisnam, svētbijīgam, savaldīgam. Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim. Jo daudzi ir nepaklausīgi, pļāpas un maldinātāji, visvairāk no apgraizītajiem, tiem jāaizbāž mute; viņi izposta veselas ģimenes, negodīgas peļņas dēļ mācīdami to, kas neklājas. Kāds pravietis no viņu pašu vidus ir sacījis: krētieši aizvien melo, tie ir nikni kā zvēri, slinki kā maisi. Šī liecība ir patiesa. Tādēļ atspēko viņus it asi, lai tie ticībā kļūst veseli, nevis pieķeras jūdu pasakām un cilvēku priekšrakstiem, kas novēršas no patiesības. Šķīstajiem visas lietas ir šķīstas, bet aptraipītajiem un neticīgajiem nekas nav šķīsts; aptraipīts ir viņu prāts un sirdsapziņa. Tie apgalvo, ka pazīstot Dievu, bet darbos to noliedz. Neganti un nepaklausīgi būdami, tie nav derīgi nevienam labam darbam.” (I Tit.1:6-16)
** Kristus laikā tā bija ierasta lieta. Piemēram, Jņ. 8. nod.